Praktiski
Mājas mīluļi

Arī gliemeži, bruņurupucis, varde. Leļļu teātra aktierim Ingaram Gudermanim mājās ir mini zoodārzs0


Liepājniekam, pilsētas Leļļu teātra aktierim Ingaram Gudermanim mājās ir mini zoodārzs, tostarp divi šķirnes suņi – kanisterapijas suns Alfijs un viņa aktīvais palīgs – meitene Poga.
Liepājniekam, pilsētas Leļļu teātra aktierim Ingaram Gudermanim mājās ir mini zoodārzs, tostarp divi šķirnes suņi – kanisterapijas suns Alfijs un viņa aktīvais palīgs – meitene Poga.
Foto: Ģirts Gertsons

Liepājniekam, pilsētas Leļļu teātra aktierim Ingaram Gudermanim mājās ir mini zoodārzs – divi šķirnes suņi, no kuriem viens ir sertificēts kanisterapijas suns, šķirnes kaķis, ķirzakas, bruņurupucis, varde un gliemeži.

Par visiem jaunais puisis ļoti rūpējas. Aizsākums viņa dzīvniekmīlestībai meklējams jau bērnībā, kuru Ingars pavadījis dzimtajā Aizputē. Kādi tik dzīvnieki viņam nebija jau toreiz, bet ierosinājumam kalpojušas dzīvnieku pētnieka Džeralda Darela grāmatas, kuras Ingars aizrautīgi lasīja.

Sāk ar mazajiem

“Dzīvnieki man bijuši visu laiku – cik sevi atceros. Īstā interese gan parādījās pusaudža gados. Kādreiz ļoti daudz lasīju, un bija tāda sērija “Apvārsnis”, kur publicēja slavenā dzīvnieku pētnieka Džeralda Darela grāmatas.

Tās man ļoti patika, un es domāju, ka arī pats tā gribētu – rūpēties par dzīvniekiem,” stāstu uzsāk Ingars. Darela grāmatās aprakstīts, kā autors veidojis savu zoodārzu, meklējis dzīvniekus, vācis kolekciju. Tas bijis pamudinājums un iedvesma arī Ingaram.

Viņa dzīvnieku epopeja aizsākusies ar vabolēm, jo Aizputes vidusskolā bijis bioloģijas pulciņš un tur mācīja veidot vaboļu kolekciju.

“Pirmais dzīvnieks mājās bija kāmītis, kas patiesībā bija mammas dzīvnieciņš. Viņa agrāk strādāja bērnudārzā un pa vasarām, kad bija atvaļinājumu laiks, ņēma kāmīti mājās. Tā viņš pie mums visbeidzot palika.”

Nākamais mīļdzīvnieciņš bijusi jūrascūciņa, kura nodzīvoja sešus gadus. Arī ļoti pieradusi pie mājiniekiem un vienmēr pieprasījusi uzmanību. Sekojuši mazie papagailīši, kanārijputniņi, akvārijs, arī suns un kaķis – tā Ingars daudz ko uzzinājis par dzīvniekiem, gudrības smeļoties praksē.

Suns dodas līdzi izbraukumos

“Kad pārvācos uz Liepāju, man ilgu laiku nebija nekādu dzīvnieku. Tad man uzdāvināja dekoratīvo žurciņu, lai nebūtu garlaicīgi. Sāku strādāt Liepājas Leļļu teātrī un pēc kāda laika iepazinos ar savu toreizējo draudzeni Zani, sākām dzīvot kopā.

Izdomājām, ka vajadzētu aizbraukt uz dzīvnieku patversmi Liepājā, Ezermalā. Tur ieraudzījām suņu meitenīti, kurai bija trīsarpus mēneši, un man likās – varētu to sunīti paņemt. Tad atkal pārdomājām – teātris ļoti daudz dodas izbraukumos, kur es tajā laikā suni atstāšu, kas viņu izvedīs laukā?

Visa nakts pagāja pusnegulēta, jo prātā suns. Nākamajā rītā sapratām, ka jābrauc dzīvniekam pakaļ. Patversmes vadītāja Andžela Dolmatova iedrošināja, ka var taču sunīti ņemt līdzi,” turpina Ingars.

Suns patiešām ļoti labprāt braucis mašīnā. Kad Ingars ar draudzeni viņu paņēma, jau trešajā dienā visi devušies uz Bausku. Suņu meitenītes vārds bija Jorka, boksera šķirnes jauktenīte, un viņa nodzīvoja 13 gadus.

Priecīgs un lepns par Alfiju

“Kad Jorka vēl bija dzīva, es paņēmu Alfiju, Austrālijas aitu suni. Viņš tika paņemts ar konkrētu mērķi, ka būs kanisterapijas suns. Es, protams, nezināju, vai viņš varēs nokārtot vajadzīgās prasības, eksāmenus, bet iekšēja nojauta teica – jā! Es atradu ļoti labus suņu audzētājus Ogrē.

Aizbraucu ciemos, paskatījos kucēnus, izvēlējos savu. Kad Alfijs sasniedza divarpus mēnešu vecumu, braucu viņam pakaļ. Sāku savu suni audzināt jau no pirmās dienas, apmācīju, kad Alfijam bija vien trīsarpus četri mēneši. Viņš gāja suņu skoliņā pie treneres un gatavojās eksāmenam, kuru arī nolika pusotra gada vecumā.

Šobrīd Alfijs ir viens no suņiem, kurš nolicis trīs starptautiski atzītus eksāmenus. Viņš ir brīnišķīgs un īpašs manā dzīvē,” uzsver Ingars. Abi ar Alfiju ir ļoti bieži ciemiņi Liepājas skolās. Īpašā karjeras projektā Ingars iepazīstina ar savu profesiju un sunīti terapeitu – kanisterapijas suni.

Bet projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros puisis stāsta, ko suns mācās suņu skolā, kas sunītim jāprot, kā pareizi ar dzīvnieku jāapietas. Speciālās skolas īpašie bērni var sunīti saķemmēt, pareizi pabarot, samīļot, sapost. Bērniem tas sagādā pozitīvas emocijas, ko citi sasniedz, ēdot šokolādi vai klausoties skaistu mūziku.

Tā ir darbošanās kopā ar suni, kuras gaitā bērni atbrīvojas un uzticas. “Pastāv arī kanisfobija – bailes no suņa, bet pēc ciemošanās pat tie bērni, kuriem sākumā bija bail, sunim ar karoti deva kārumu, papaijāja – tas nozīmē, ka jau pirmajā tikšanās reizē var panākt ļoti daudz. Ja tas notiek regulāri, iespējams saprast, kādu rezultātu var panākt ilgtermiņā,” secina Ingars.

Alfijam jau ir astoņi gadi, un viņš vēl varēs strādāt divus trīs gadus. Tas nozīmē, ka jāapmāca jauni suņi, un šobrīd Ingars nodarbojas ar trijiem, gatavo eksāmenam. Arī dzīvnieku saimnieki esot ļoti ieinteresēti, jo sapratuši, ka viņi ar savu sunīti var kādam palīdzēt. Tas būtu liels ieguldījums labdarībā.

Otram Ingara sunim Pogai, miniatūrajam šnauceram, ir pieci gadi, un viņa ir labs kompanjons un kompānija Alfijam. Poga nāk līdzi pie bērniem, kuriem no suņiem nav bail.

“Poga neko daudz neprot, tikai pamatlietas. Arī šādus tādus trikus. Viņai bija kucēni, jo bija neformāla vienošanās ar suņu audzētājām, ka vienu metienu vajadzētu. Visām piecām Pogas atvasēm tagad ir brīnišķīgi saimnieki, un es par to esmu priecīgs un laimīgs,” teic dzīvniekmīlis Ingars.

Pie Ingara pēc padoma nākot arī cilvēki, lai saprastu, kādu dzīvnieku viņi vēlas sev. Ieraugot Pogu, saprot, ka viņi vēlas tieši šādas šķirnes suni.

Kanādas sfinkss silda augstmaņus

Puisis lepojas ar savu kaķeni – Kanādas sfinksu Sašu. Šīs sugas kaķi pat savulaik augstmaņus sildījuši.
Foto: Ģirts Gertsons

Ingars ir saimnieks arī Sašai – Kanādas sfinksa šķirnes kaķenītei. Uzskata, ka šie dzīvnieki ir bez spalvas, bet tā nemaz nav – spalva kaķim ir, tikai ļoti, ļoti īsa, tādēļ parasti cilvēkiem liekas, ka Saša ir kā no gumijas, āda mitra, auksta.

“Patiesībā sfinksiem ir 40 grādu ķermeņa temperatūra un viņi ir ļoti silti. Augstmaņi senos laikos gulējuši starp šiem kaķiem un tā sildījušies. Kanādas sfinkss nāk no Amerikas, bet šķirne sastopama arī Krievijā. Tie, kuri radušies Krievijā, gan ir nedaudz atšķirīgi, un tos sauc – Donas sfinkss.

Šiem kaķiem ir īpatnība – piedzimst metienā kaķēni gan ar, gan bez spalvas. Kanādas sfinksiem visi piedzimst bezspalvaini. Viņus var gandrīz vairāk pielīdzināt sunīšiem. Sfinksiem ir arī garāki pirksti nekā citiem kaķiem, un viņi īsti nevar ieskrāpēt.

Šie kaķi ir ļoti lojāli, tiem vajag cilvēku – ļoti labprāt ielīdīs klēpī. Saša ir kā īsta meitene – kad pašai gribas, tad ielien klēpī, bet nav uzbāzīga. Maniem suņiem un kaķim nekad nav garlaicīgi – ir ko darīt visiem kopā. Kad aizeju, atstāju radio ieslēgtu, lai dzīvniekiem ir sajūta, ka mājās kāds ir. Tas ir ļoti svarīgi,” atzīst Ingars.

Gliemeži palīdz pret autismu

Āfrikas milzu gliemežiem ļoti patīkot mazgāties siltā ūdenī.
Foto: Ģirts Gertsons

Vienu dienu piezvanījusi paziņa, vaicājot: “Vai tu negribi Āfrikas milzu gliemežus? Es divus ņemšu, un tu arī divus vari dabūt.” Tā Ingara kolekcijā nonāca gliemeži. Tagad jau daudzi viņu bērni un bērnubērni dzīvo citur Latvijā un divi arī Lietuvā.

Šo gliemežu turēšana, kopšana esot ļoti vienkārša – jābūt plastmasas konteineram vai kastei – noteikti ar vāku, jo gliemezis citādi aizlīdīs prom. Kastē ierīko ventilāciju. Gliemeži ēd augļus, dārzeņus, izņemot citrusus un tos dārzeņus, kas satur cieti, piemēram, kartupeļus.

Tie arī nedrīkst būt tiešos saules staros. Vajadzīgs kokosu substrāts, kur gliemežiem uzturēties, to var nopirkt gan zooveikalā, gan puķu veikalā, bet kā kalcijs dodama sēpija.

Ja mājās ir ļoti silti vai gliemežu terārijam tiek izmantots sildošais paklājiņš, tie pāris reižu nedēļā jāapsmidzina ar ūdeni, var likt trauciņu ar ūdeni, bet tikai tā, lai gliemezis nevarētu noslīkt! “Manam vecākajam gliemezim ir četri gadi, bet dzīvo tie līdz septiņiem gadiem. Šobrīd man ir četri gliemeži.

Tiem ļoti patīk, ka ņem rokās un zem ūdens krāna liek siltā ūdenī mazgāties. Gliemeži ir arī medicīniski, jo to gļotas satur halogēnu, kurš veicina dažādu mazu brūču sadzīšanu. Ļoti labi der arī psoriāzes gadījumos.

Kādā ārzemju pētījumā secināts, ka gliemeži palīdz bērniem, kuriem ir autisms. Gliemezis ir ļoti mierīgs un lēns, tāpēc tas var būt labs mājdzīvnieks šādam bērnam. Tie ir klusi, nekādas skaņas neizdod,” zina stāstīt dzīvnieku pazinējs.

Bruņurupucis pie Ingara nokļuva nejauši – paziņas paņēmuši un domājuši, ka slims. Bet viņš bijis tikai grūtsirdīgs.
Foto: Ģirts Gertsons

Savukārt bruņurupucis pie Ingara nonācis pavisam negaidīti. Paziņas bija nopirkuši šo kustoni kā mājas mīluli, bet sapratuši, ka šis tomēr nebūs īstais dzīvnieks. Vidusāzijas sauszemes bruņurupucis dzīvo ļoti ilgi – līdz 70, pat 100 gadiem.

“Tam vajag terāriju, kurā ir mizas, ko liek arī čūskām, un speciālas smiltis. Noteikti nepieciešama infrasarkanā lampa un ultravioletā lampa. Bruņurupucim jādod dārzeņi un augļi, tas labprāt ēd gurķus, tomātus, banānus, ābolus un bumbierus. Kāposti gan neder, jo no tiem pūšas vēders.

Pavasarī, vasarā var dot pieneņu lapas vai mīkstu virzu. Ziemai bruņurupučiem barību kaltē un dod sienu un siena granulas. Šiem dzīvniekiem vajag arī kalciju un vitamīnus, lai stiprāki kauli un bruņas. Nedrīkst bruņurupuci saaukstēt. Reizi nedēļā tas ir jāpeldina 35 grādus siltā ūdenī plastmasas bļodā,” zināšanās dalās Ingars.

Kā piecu eiro banknote

Āfrikas ragainajai vardei, kas nesen nonāca pie Ingara, izrādās, ir arī zobi. Jābūt uzmanīgiem, ņemot rokās.
Foto: Ģirts Gertsons

Nesen Ingars ticis vēl pie kāda kustoņa – vardes, kuru ļoti gribējis. Iepazinies ar brīnišķīgu kundzi, kura pati šos abiniekus audzē. “Tā ir Āfrikas ragainā varde, kas dzīvo tropiskos, subtropiskos mežos. Šīs vardes ierokas zemē un ārā paliek tikai acis. Sēž un gaida, kad garām skries kāds medījums.

Varde ir plēsējs. Manējā ēd vistu sirdis, svaigas garneles, tai drīkst dot nedaudz mencas un upes zivis – līdaku, karpu. Bet ar zivīm aizrauties nedrīkst, jo satur fosforu – ja tā par daudz, tas vardei par labu nenāks. Visai barībai vēl uzkaisu kalciju un vitamīnus,” atklāj enerģiskais puisis.

Dabā šīs vardes ēd pat mazus putniņus un žurkas. Tās varot norīt barību, kas ir divreiz lielāka par pašu. Šai vardei ir zobi, bet rokās paņemt var, ja pareizi to dara. Bērniem kā pirmo mājdzīvnieku gan Ingars šo kustoni neieteiktu.

“Lai attīstītos pakaļkājas un pirksti, vardei vajag grunti, kur vingrināt pirkstus. Tā arī lēkā pa savu terāriju, un apetīte ir laba. Nu izaugusi no divu eiro monētas lieluma jau līdz piecu eiro banknotes izmēriem. Būs 17–20 cm liela. Varžu meitenes ir lielākas nekā varžu puikas. Vēl nezinu, kas ir man – dzimumu šiem abiniekiem var noteikt tikai pēc gada,” skaidro Ingars.

Ķirzaciņas – leopardgekonus drīkst ņemt rokās, bet nedrīkst aiztikt asti – tā slikti ataug.
Foto: Ģirts Gertsons

Vēl puisim ir leopardgekoni – ķirzaciņas. Leopardgekoniem vajadzīgi sildpaklājiņi, ko pielipina terārijam apakšā – zooveikalos tos var iegādāties. Vienā pusē terārijā ir siltais stūris, otrā pusē – vēsais.

“Gekoniem vajagot mitruma kameru, un es tādu uztaisīju no vienkāršas plastmasas kastītes ar vāciņu – izgriezu caurumu un iebēru samitrinātu kokosa substrātu, pa reizēm to pamitrinu. Ķirzaciņas tur “atmirkst”, un tad viņām ir vieglāk nomainīt ādu.

Caur ādu gekoni uzņem ūdeni, mitrumu visam organismam, bet tiem nepieciešams arī dzeramtrauciņš un atsevišķi trauciņš, kurā iebērts kalcijs un vitamīni. Vajadzīga arī slēptuvīte. Ķirzaciņas labi kontaktējas ar cilvēkiem.

Kamēr maziņas, ir ļoti kustīgas un dzīvīgas, ātri pierod pie cilvēka, var tās paņemt rokās, turklāt gekoni atšķir saimnieku no svešiem. Šīs ķirzakas nedrīkst turēt aiz astes, jo ķirzaka asti var nomest, tā ļoti slikti ataug, un pilnībā tas nenotiek vairs nekad,” novērojis dzīvnieku turētājs.

Gekoni labprāt ēd miltu tārpus un circeņus.
Foto: Ģirts Gertsons

Leopardgekoniem ir arī nadziņi, dabā tie dzīvo tuksnesī un pustuksnesī, pārvietojoties pa zemi. Ar nadziņiem ļoti labi varot arī rakt. “Es tās turu ekonomiskā terārijā, grunts vietā ir salvetes, papīra dvieļi. Citi ieliek gabalu no vannas paklāja. Var zooveikalos nopirkt arī paklājiņu no mākslīgās zāles.

Neiesaka smiltis, jo gekoni tās var saēsties un aiziet bojā. Trakākais ir ar ēšanu, jo tie pārtiek tikai no dzīvās barības. Igaunijā ražo barību, ko taisa kā putriņu, un tā saželē. Manējie gekoni to neēd, dodu zoofobusus, miltu tārpus un circeņus,” savā pieredzē dalās liepājnieks.

Gan finanses, gan zināšanas

Ingars atzīst, ka dzīvnieku iegādāšanās un uzturēšana nav lēta. Turklāt veikalā šādi dzīvnieki maksājot piecas reizes dārgāk, nekā pērkot no audzētājiem. Piemēram, viens gekons no audzētājiem maksā 35 eiro, bet veikalā – gandrīz 100 eiro.

“Mana varde izmaksāja vien 15 eiro, bet Rīgā, tirdzniecības centrā “Alfa”, šāds kustonis tiek pārdots par 65 eiro. Es piedāvājumu gan gekoniem, gan vardei atradu portālā ss.lv. Gliemežiem cena ir trīs eiro, veikalā – 6 vai 7 eiro.

Savukārt bruņurupucis veikalā maksā pāri par 100 eiro, bet man neizmaksāja neko – paziņas tikai vēlējās, lai uzņemos rūpes par to. Ēdināšanas izmaksas bieži ir minimālas, jo daudzi dzīvnieki lieto uzturā to, ko ēdam mēs, cilvēki. Visdārgākie šajā ziņā ir mani suņi un kaķis, jo dodu tiem tikai profesionālo barību.

Saistītie raksti

Suņiem labas barības maiss izmaksā 50 eiro vienam mēnesim. Suņiem ik pa reizei nopērku arī liellopu kaulus, bet ar tiem aizrauties nevajag. Retu reizi iedodu kādu speciālu kārumu,” atklāj Ingars.

Vissvarīgākās tomēr ir rūpes un atbildība par dzīvnieciņu, kurš ienācis tavās mājās. Dzīvniekmīlestība – tās ir arī zināšanas, sarunu nobeidzot, uzsver Ingars Gudermanis.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IK
Ilona Klovāne
Praktiski
Kas tie tādi – ozolzīļu ķirbji? Kā kopjami un lietojami?
2 dienas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Sulīga, saldskāba ābolu-kanēļa plātsmaize ar kraukšķīgām drupačiņām…Bauda!
2 dienas
TS
TERĒZA SVEIKATE
Praktiski
Duļķainas, nedzidras acis dzīvniekam. Kā palīdzēt?
2 dienas

Lasītākie raksti

IP
Ilze Pētersone
Latvijā
“Sievietes manā dzīvē”. Siguldas Opermūzikas svētku dibinātājs Dainis Kalns 1
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
“RNP liftu lietā” aizdomas par sadārdzinātiem liftu remontiem un izkrāptiem miljoniem eiro
7 stundas
LE
LETA
Sports
Ķibermanis ar Mikni atņem pasaules čempionāta bronzu vāciešiem
10 stundas
AT
Andris Tiļļa
Latvijā
Kādas bija medības padomju Latvijā 70. un 80. gados?
7 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Esam ar reformām nolādēti 4
10 stundas