Kaķi, Mājas mīluļi

Vīrieši un kaķi. Lato, Filips un Svjatoslavs izglābuši tūkstošiem ķepaiņu

1. 900 plusiņi labo darbu listē

1no3

Šis ir īstais brīdis, lai runātu par tik sasāpējušu tematu, jo termometra stabiņš nepielūdzami slīd uz leju, bet tik daudz nodotu dzīvnieku vēl joprojām mīt pilsētu ielās, mazdārziņos un lauku mājās, kur kādreizējie saimnieki tos pametuši kā nevajadzīgas lietas. Dzīvnieku draugi neatkarīgi no dzimuma pārsvarā ir ļoti tieši, skarbi un nesaudzīgi savos izteikumos. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo saudzējoši teksti un saldi vārdi pazūd aiz šausmām, kas pieredzētas, saskaroties ar neaprakstāmu bezatbildību, nodevību un nežēlību. Es lepojos, ka pazīstu daudzus dedzīgus, sirsnīgus, drosmīgus un pašaizliedzīgus cilvēkus, kuri palīdz dzīvniekiem. Tie ir dažādu profesiju pārstāvji – uzņēmēji, žurnālisti, mākslinieki, mediķi, zinātnieki un juristi. Sievietes un vīrieši, kuri dara savu sirds darbu, stāvot pāri daudzu cilvēku neizpratnei, stereotipiem, bieži vien arī nievājošai attieksmei. Cilvēki, kuriem nav vienalga, kā mēs dzīvojam.

Lato Lapsa bija mans lielais pārsteigums. Skarbs publicists, kurš nevairās no asiem komentāriem par valstī notiekošiem procesiem, un te pēkšņi izrādās, ka brīvajā laikā viņš glābj kaķus! Ķer, ārstē, sniedz pagaidu mājas, meklē tiem jaunus saimniekus. Lato atzīst, ka viņam īsti nemaz neesot izvēles, jo kaķi paši viņu tādā vai citādā veidā uzmeklē. Viņš nevienam pakaļ neskrien, bet vienlaikus arī nekad nevarot pateikt “nē” grūtībās nonākušam kaķim. Cerams, nekad arī nevarēšot. Izglābto kaķu skaits sen jau esot sajucis, bet kādiem deviņiem simtiem mājas ir atrastas.

– Kā sastapāt savu pirmo kaķi? Vai bijāt no tiem bērniem, kuri bojā nervus vecākiem, vienu pēc otra nesot mājās uz ielas atrastus dzīvnieciņus?

– Kaķi man ir patikuši vienmēr. Bērnībā man bija vispirms viens, tad otrs strīpainis, tad melnbaltais kaķis Pūks, bet neviens no viņiem nenodzīvoja milzum garu kaķa mūžu. Ja mana kaķu vājība jau tolaik būtu tādā līmenī kā tagad, viņu dzīve noteikti būtu bijusi citāda. Sava mūža galveno kaķi es satiku 2000. gada 2. oktobrī Čiekurkalna tirgū, kur viņš sēdēja būrītī un kaustīja savu brālīti. Ja pasaulē ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena, tad mums tā bija – kaķis Pavičs nodzīvoja garu un, ceru, laimīgu kaķa mūžu, aizgāja uz labākiem medību laukiem pavisam nesen, 3. septembrī, sešpadsmit gadu vecumā. Savukārt “audžukaķi” mani sāka piemeklēt jau vēlāk – sākumā pa vienam, pēc tam arvien vairāk un vairāk.

– Reiz minējāt, ka mājās vienlaikus bijis ap piecdesmit rūpju bērniem – tas ir patversmes vai dzīvnieku aizsardzības biedrības cienīgs iemītnieku skaits! Tas ir milzīgs darbs. Jūs esat ražīgs publicists un grāmatu autors; kā tiekat ar visu galā?

– Jā, tas bija pirms diviem gadiem, un tas arī bija brīdis, kad pārstāju skaitīt savus audžukaķus, lai nekristu panikā un depresijā. Kā tiku galā? Nezinu, pats brīnos. Bet skaidrs, ka togad kaķi man “noēda” vienas grāmatas uzrakstīšanai vajadzīgo laiku.

– Kā jūsu nodarbošanos uztver apkārtējie – ģimene, draugi?

– Man ir ļoti paveicies ar sievu, kura, pati būdama izteikts “suņu cilvēks”, mani ja ne akurāt atbalsta, tad vismaz samierinās ar manu kaķglābšanas hobiju. Arī visi pārējie tuvinieki ar to jau sen ir samierinājušies – galu galā tā tomēr ir tāda salīdzinoši nekaitīga vājība. Sak, labāk, lai cilvēks glābj kaķus, nekā dzer vai rausta spēļu automātus…

– Vai ir atšķirība, kā cilvēki uztver dzīvnieku glābēju sievieti un vīrieti?

– Neesmu par to domājis. No personiskās pieredzes zinu, ka tie maitas, kuri aizmūrē pagrabus ar tajos palikušajiem kaķiem, pavisam citādi uztver dzīvnieku glābēju sievieti, kuru var vienkārši pasūtīt pie velna vecmāmiņas, un vīrieti, kurš atnāk ar lauzni, izsit mūrī caurumu un ieminas, ka, viņaprāt, līdzīgs caurums labi iederētos arī attiecīgā maitas paurī.

– Latvija nav liela valsts, taču problēmas ar pamestiem dzīvniekiem un cilvēku bezatbildību ir milzīgas… Kā to atrisināt?

– Nezinu. Es karoju savu mazo kariņu ar vējdzirnavām, labi apzinoties, ka tāds tas ir. Lai gan viss nav tik bezcerīgi – kad pirms padsmit gadiem atsāku dzīvot Indrānu ielā, šajā mazajā ieliņā dzīvoja vairāki desmiti ielas kaķu. Ar metodi “kaķēnus savākt un sameklēt tiem jaunas mājas, kaķenes iespēju robežās sterilizēt, pēc tam atkal savākt kaķēnus, sterilizēt kaķenes utt., turklāt to visu darīt par saviem līdzekļiem, nerēķinoties ar nezin kādu palīdzību” šajos padsmit gados, to visu sistemātiski darot, esam tikuši tiktāl, ka Indrānu ielā dzīvo labi ja divi trīs kaķi. Visi pārējie ir nodzīvojuši sev atvēlēto laiku un aizceļojuši uz labākiem medību laukiem, bet jauni vietā nav dzimuši. Jā, man mājās “pansionātā” vēl dzīvo viena vecumveca Indrānu ielas kaķene, kurai kājā bija iemeties audzējs – kāju nācās amputēt, un, tā kā trīskāju kaķim uz ielas nav nekādu izredžu, savu mūžiņu viņa līdz galam nodzīvos pie manis.

  1. 900 plusiņi labo darbu listē
  2. Labie darbi nav jāafišē
  3. "Kaķīšu ielas" saimnieks

6 Komentāri

  1. visu cieņu visiem kaķu un citu dzīvnieciņu un putniņu barotājiem un glābējiem. Tā ir AGAPE, tā ir īstā nesavtīgā mīlestība pret visu dzīvo, ko nāktos katram praktizēt mūsu destruktīvajā vidē. Lapsas kungam dziļa pateicība un lai veicas turpmāk visās dzīves jomās.

    1. Lapsa, redz, rūpējas gan par kaķiem, gan par mūsu politiku, bet ko dari tu, kam pat nika nav? Tādi kā tu tikai gaudo visās malās pa tukšo, bezjēgā.
      Visu cieņu šiem trīs vīriem!!!! Viņi reāli dara pasauli labāku.

Pievienot komentāru