Praktiski
Rokdarbi

Vintāžas stila mēbeļu atdzimšana. Ivars un Inga krasi maina dzīvi un aizraujas ar vecu mēbeļu atjaunošanu3

Foto: Anda Krauze

Pirms neilga laika Inga un Ivars Stūri diezgan krasi mainīja savu dzīvi – pievērsās kvalitatīvu, bet laikmeta zoba mazliet skartu lietoto koka mēbeļu atjaunošanai. Katru mēbeles detaļu rūpīgi sakopjot un papildinot ar oriģināliem dekoratīviem elementiem, uzņēmīgajam pārim izdodas it kā necilajiem interjera priekšmetiem piešķirt mūsdienīgu un efektīgu izskatu.

Atjaunotam cita vērtība

Darbnīca, kur strādā Ivars un Inga, iekārtota viņu dzīvojamās mājas garāžā. Tā ir tik plaša, ka pietiek vietas gan mēbelēm, kas gaida savu kārtu uz atjaunošanu, gan paši, netraucējot viens otram, var pievērsties saviem darbiem.

Ja, vedot no Skandināvijas valstīm, izsists kāds robs, radusies plaisa vai ievilkta švīka, Ivars mēbeles pielabo: noņem veco krāsu, pulē, gruntē, špaktelē, krāso no jauna, bet Inga, būdama māksliniece, mēbeles papildina ar dizaina elementiem dažādās tehnikās.

Inga ir profesionāla datordizainere, pārsvarā darbojusies reklāmā, bet Ivars pirms tam strādājis kādā celtniecības firmā par būvdarbu vadītāju. “Man bija laba alga, taču arvien vairāk pārņēma izjūta, ka daru to, ko negribu darīt. Jutos kā zelta būrī, kam durvis vaļā, taču man nav drosmes izlidot no būra, jo tur ir kaķis un citi apdraudējumi.

Lai mēbelei piešķirtu vecinājuma jeb patinas efektu, rīkojas šādi. Vispirms to nokrāso, pēc tam, kad krāsa nožuvusi, nolako (ja nenolako pēc krāsošanas, noslīpējot lieko patinu, noslīpēsies arī krāsa). Kad nožuvusi laka, ar otu uzklāj mēbeles vecināšanai paredzēto līdzekli patinu (pieejama tumša riekstkoka toņa patina, kā arī sudraba, zelta, melnā, sarkanā, zilā un baltā krāsā). Uz šķīdinātāju bāzes ražoto patinu atšķaida ar acetonu. Pēc tam to ar vieglām kustībām noslīpē, izmantojot smalkas frakcijas smilšpapīru vai speciālu abrazīvu švammi. Tad ar mitru lupatiņu noslauka slīpēšanas gaitā radušos putekļus un mēbeli nolako.
Foto: Anda Krauze

Varbūt es nebūtu pievērsies mēbeļu atjaunošanai un pārdošanai, ja iepriekšējā darbavietā man netiktu samazināta alga,” Ivars ir atklāts.

“Braukājot darba darīšanās uz Zviedriju, piefiksēju, ka tur par izdevīgu cenu var iegādāties lietotas mēbeles. Zviedri tās ziedo vietējām baznīcām, tās savukārt mēbeles pārdod, tādējādi iegūstot naudu baznīcas un draudzes uzturēšanai. Tās ir pieejamas arī tā sauktajos blusu jeb krāmu tirgos.”

Vispirms lietotās mēbeles un citus interjera priekšmetus veduši no Zviedrijas, kas nav bijis īpaši izdevīgi, jo nereti transportēšana izrādījusies dārgāka par pašu lietu. Turklāt ne viena vien mēbele transportējot sabojāta, tāpēc atjaunošanā vajadzēja ieguldīt vairāk darba.

Izmantojot sūkli un trafaretu, krāsu punktē uz durvju pildiņa, atvilktnes vai citas mēbeles detaļas.
Foto: Anda Krauze

Lai zīmējums būtu telpiskāks, klāj vairākas krāsu kārtas – no gaišākās uz tumšāko. Kad viena kārta nožuvusi, sedz nākamo.
Foto: Anda Krauze

Pēc tam interjera lietas iepirkuši no uzņēmumiem, kas nodarbojas ar to tirdzniecību vairumā. “Sākumā mēbeles tirgojām, kādas tās ir. Bet tad pārliecinājāmies – uzlabojot lietas izskatu, tai pieaug vērtība, bet pircējiem ir daudz lielāka interese šādu lietu iegūt savā īpašumā,” novērojusi Inga.

Tagad ar smaidu atceras, kādi bijuši pirmie viņu mēģinājumi uzlabot mēbeles, piemēram, mežģīņu audumu izmantojuši kā trafaretu – to uzklājuši uz galda virsmas, tad ar aerosolu uzpūtuši krāsu un noņēmuši mežģīni, tā virsmai piešķirot dekoratīva caurumojuma rakstu. Ar mežģīnēm esot apšuvuši arī dīvānu, kam vietām bijis ieplīsis mēbeļaudums.

Lai mēbeli rotātu ar zīmējumu, uz šķīvja uzlej tikai nedaudz mēbeļu krāsas un iemērc sūkli. Ja sūklis pārāk piesūcies ar krāsu, tā satek zem trafareta un veido sabiezējumus.
Foto: Anda Krauze

Kad pats sev esi saimnieks

Pirms kādiem pāris gadiem darbīgā ģimene Ādažos atvēra veikalu Mājlietu sala. To raksturojot, Stūri saka – tā ir vieta un vide, kur senatnes elpa satiekas ar mūsdienu pasauli.

“Kad cilvēks strādā savam labumam, viņš jūtas brīvāks, ir lielāka enerģija un atdeve, kaut bieži vien strādā ilgāk un vairāk, nekā to darīja, būdams darba ņēmējs. Uzskatu, ka tie, kas darbu sāk deviņos un beidz piecos, strādājot darba devēja labā, zināmā mērā nav noteicēji ne pār savu laiku, ne veicamajiem uzdevumiem,” savu viedokli pauž Inga.

Jūgendstilam raksturīgais zīmējums uz mēbeles durvīm izveidots, izmantojot transfēra tehniku – printētu attēlu ar īpašu, šai tehnikai paredzētu līmi-laku pielīmē pie virsmas. Pēc 24 stundām, mitrinot ar ūdeni, noņem papīra daļu, atsedzot zīmējumu, kas noturīgi palicis līmes-lakas kārtā. Pēc tam virsmu nolako.
Foto: Anda Krauze

“Protams, mazajam uzņēmējam ir lielāks risks, jo vienu dienu var būt pasūtījumu un pircēju pieplūdums, bet nākamajā dienā ne. Ir ļoti rūpīgi jāplāno finanses un laiks, lai visu var pagūt.”

Ģimenei bijuši iekrājumi, lai varētu pievērsties uzņēmējdarbībai, nav arī vajadzējis meklēt telpas darbnīcai un iegādāties vairumu darbarīku, jo tie jau bijuši īpašumā. Turklāt Ivaram nav bijuši sveši galdnieka darbi, bet Ingai – lietu mākslinieciska noformēšana.

Ingai tuvi ir augu motīvi, tāpēc daudzas mēbeles ir rotātas ar stilizētiem augu atveidiem.
Foto: Anda Krauze

Atjaunošana soli pa solim

Ivars stāsta, ka viņa rokās pārsvarā nonāk mēbeles, kas Zviedrijā ražotas pagājušā gadsimta 40., 50. un 60. gados. Tās lielākoties esot no priedeskoka ar nažfiniera dekorējumiem, ļoti reti gadās arī pa kādai skaidu plātņu mēbelei. “Vispirms novērtēju mēbeles fizisko stāvokli, tad novēršu bojājumus – saskrūvēju vai salīmēju bojātās vai salūzušās detaļas, aizšpaktelēju nelielas plaisiņas. To nākas darīt diezgan reti, jo pārāk nolietotas mēbeles nemaz neiepērkam.”

Lai skapjus, kumodes un galdus varētu pārkrāsot, Ivars tos vispirms noslīpē, jo tad virsmai būs saķere ar krāsu. Kad noslīpēts, uz virsmas klāj gruntskrāsu. Tā veidos vienmērīgu blīvu kārtu, tāpēc būs vieglāk uzklāt apdares krāsu, un to vajadzēs mazāk patērēt, kā arī apdares krāsai būs labāka saķere ar virsmu.

“Gruntij ir arī laba segtspēja, tāpēc, mēbeli krāsojot baltu, nevajadzēs klāt tik daudz krāsas kārtu,” skaidro Ivars. “Daža mēbele ir bijusi ietonēta ar beici. Ja neizmanto grunti, bet uzreiz sedz balto krāsu, beice spiedīsies cauri krāsai, uz virsmas veidojot brūnus plankumus. Tad izmantoju bloķējošo krāsu, ko vairākās kārtās sedzu uz traipa.”

Jūgendstilam raksturīgais zīmējums uz mēbeles durvīm izveidots, izmantojot transfēra tehniku – printētu attēlu ar īpašu, šai tehnikai paredzētu līmi-laku pielīmē pie virsmas. Pēc 24 stundām, mitrinot ar ūdeni, noņem papīra daļu, atsedzot zīmējumu, kas noturīgi palicis līmes-lakas kārtā. Pēc tam virsmu nolako.
Foto: Anda Krauze

Testējot dažādu firmu piedāvātās krāsas, Ivars par koka interjera priekšmetu atjaunošanai piemērotākajām atzinis Itālijā un Anglijā ražotās mēbeļu krāsas. “Mani apmierina gan cena, gan kvalitāte. Izvēlos pusmatēto. Mazumtirdzniecībā to nevar iegādāties, braucu uz specializēto krāsu veikalu. Tur ir lietpratīgi pārdevēji, kuri sniedz vērtīgus padomus, ja vaicāju, kuru krāsu vai koka apstrādes metodi labāk izmantot.”

Inga papildina vīra teikto – galdiem vispieprasītākais esot pienbaltais tonis, trauku skapjiem – baltā un arī piesātināti zilā krāsa, bet kumodēm dažādi burgundijas sarkanās un olīvzaļās krāsas toņi.

Inga un Ivars Stūri
Foto: Anda Krauze

Mēbeles rotā, izmantojot dekupāžas, trafareta vai transfēra tehniku. Lai zīmējums būtu noturīgs, tam pārklāj lakas kārtu. “Galda virsmām lietoju vienas vācu firmas poliuretāna laku, ko sedzu trīs četras kārtas,” pieredzē dalās Ivars.

Darbīgā ģimene atzīst – tagad darbs viņiem radot gandarījumu, turklāt viņi neražojot konveijera preci, katra mēbele ir vienā eksemplārā, oriģināla un neatkārtojama.

LA.lv