Praktiski
Mājas

Vectēva un tēva celts nams no paštaisītiem ķieģeļiem. Ciemos pie Ojāra Skujiņa “Zebrās”0


Ķieģeļi, ko pirms astoņdesmit gadiem “Zebru” nama celtniecībai gatavojuši vectēvs un tēvs, godam iztur laika pārbaudi.
Ķieģeļi, ko pirms astoņdesmit gadiem “Zebru” nama celtniecībai gatavojuši vectēvs un tēvs, godam iztur laika pārbaudi.
Foto: Vivanta Volkova

Aiz Kaķeniekiem nogriežoties uz Slagūni un Zebrus ezeru, norāde ved uz Annenieku pagasta saimniecību “Zebras”. Dzīvojamā māja pirms astoņdesmit gadiem te celta no pašgatavotiem smilšbetona ķieģeļiem. Vectēva recepti to gatavošanai tagadējais saimnieks Ojārs Skujiņš atkal licis lietā, mūrējot skursteni savai darbnīcai. Savukārt tās sienas viņš cēlis pēc savas īpašas skaidbetona receptes, kuru izzināt braukuši daudzi ļaudis (Naudītes pagastā no skaidbetona ir uzcelta liela māja).

Skujiņa kungs min, ka agrāk viņa dzimtai bijis cits uzvārds – vectēva Žaņa Grabas meita apprecoties kļuvusi par Štubi, bet tēvs Rūdolfs, atsaucoties Kārļa Ulmaņa aicinājumam: “Latviskosim uzvārdus!”, savu Štubis pārmainījis uz Skujiņš. Atceroties kara gadus, Ojārs Skujiņš piemin, kā viņa tēvs un vēl trīs aizsargu vīri pie Anneniekiem paņēmuši krievu tanku, par to viņiem piespriests bargs sods.

Skujiņa kungs stāsta: “Pēc kara tēvu saņēma un aizveda uz Vorkutu Staļina “sargsuņi”, līdz 1949. gadam vēl rakstīja mātei… Man nebija variantu – māte viena, saimniecībā lopiņi, palīdzēju jau no 13 gadu vecuma, ar tēva izkapti pļāvu sienu. Tad sāku strādāt celtniecībā tāpat kā tēvs, viņš bija celtnieks ar sertifikātu. Vēlāk arī savu dēlu no astoņu gadu vecuma ņēmu palīgos (Abi ar dēlu “Zebrās” savulaik saražojuši daudz smilšbetona ķieģeļu, pēc kuriem braukuši no tuvienes un tālienes – V. V.). Pēc tam viņš izmācījās Saldus celtniecības tehnikumā, tagad strādā Rīgā, firmā ir būvniecības darbu vadītājs un pats var izvēlēties strādniekus. Es viņam šajā lietā iedevu pamatu un atgādināju: tu sēdēsi kantorī, un pie tevis atnāks strādnieki un teiks, ka nelīp apmetums pie sienas. Tad paņemsi ķellīti, birsti, noliesi ar ūdeni, apmetīsi vienu kvadrātmetru un varēsi teikt – tā, zēni, jāstrādā. Tad vairs neviens nevarēs iebāzt ausī vati.”

Skujiņu darbnīcai virs durvīm uzraksts “Rukātava”, un, kā pienākas, arī uz meistara darba tērpa lasām: “Rukātājs”. Ojārs Skujiņš izrāda darbnīcu un skaidro, kā viņš savu “Rukātavu” aukstā laikā ātri piesilda, lai var kārtīgi strādāt: “Ērti, vienkārši un labi. Apkurei man ir mucas, kam 2/3 piepildītas ar akmeņiem. Izveidota garāka kurtuve, lai visu ko var mest iekšā. Man šeit ātri vien ir silts – skārds uzreiz uzkarst, savukārt ventilators no augšas gaisu sajauc. Silts ir līdz nākamajai dienai, jo uzkarsušie akmeņi kā akumulators ilgi tur siltumu. Visi ķieģeļi ir paša taisīti no smilšbetona, skata pēc nokrāsoti, sašuvoti.” Līdzīga apsilde darbojas ģimenes pirtiņā, kur pietiek ar vienu mucu, kam trešdaļa pildīta ar akmeņiem.

Otra racionāla apbrīnas vērta konstrukcija “Rukātavā” ir meistara darbgalds – vienā pozīcijā var strādāt pie frēzes, bet, pagriežot ap asi, – ar cirkulāro zāģi. “Katram meistaram darbam taču vajadzīga biezumēvele, frēze un zāģis. Man nebija vietas, kur to visu novietot, tāpēc uzkonstruēju tādu ap asi pagriežamu darbgaldu.”

Aktīva, nerimtīga darbošanās Ojāram Skujiņam asinīs, un viņš arī saviem mācekļiem un interesentiem neliedz padomu gan celtniecībā, gan dažādās amatniecības zinībās. Skaidbetonam (monolītais, klāj 35 cm biezumā) ņem 7 daļas zāģskaidu (90% skujkoku, 10% lapkoku), 2 daļas kaļķa, 1 daļa cementa un 2 daļas sijātas grants. Smilšbetona ķieģeļiem cementu un sijātu granti (rupjākā frakcija 7–8 mm) ņem attiecībās 1:8, bet skursteņa galvai – 1:6. Gan skaidbetonam, gan smilšbetona ražošanai izmanto 400. markas cementu. Meistars iesaka, ka grants sijāšanai var izmantot dzelzs sietu no vecajām gultām. Izgatavotos ķieģeļus liek uz īpašiem paliktņiem, lai tie nesaskartos ar zemi, un pirmo nedēļu reizi diennaktī aplaista ar ūdeni (visērtāk ar lejkannu). Jāatceras, ka ķieģeļus nedrīkst žāvēt saulē – dienā tos apsedz ar melnu plēvi. Pēc mēneša ķieģeļi gatavi būvniecībai.

Sava pieredze Ojāram Skujiņam ir arī par koka šķindeļu jumtiem: “Skaidu jumtu es neliktu,” teic vecmeistars. “Plēsta skaida lietū samirkst, saulītē izkalst, un nagliņa kaut kur var parauties un veidoties caurums. Turklāt skaidas nav standarta, t. i., viena platuma, līdz ar to visu jumtu nevar ritmiski uzklāt. Savukārt mani šķindeļi visi ir standarta: 75 cm gari, 9 cm plati un 8–9 mm biezumā. Es tos gatavoju no melnalkšņa, kas ir vislētākais un arī ne vissliktākais koks šādam mērķim. Daudzi taisa no apses, bet tie ļoti deformējas – žūstot savērpjas. Izej­materiāls no egles vai priedes ir uz pusi dārgāks, bet labums arī tikai nosacīts, piemēram, sveķainās vietas ir tikai zināmiem laukumiem, un līdzās veidosies caurumi.”

Pēc gada vai diviem, kad jumts nosēdies, meistars šķindeļus iesaka krāsot ar zviedru krāsu, ko var pagatavot, savārot rudzu miltus, dzelzs vitriolu, nedaudz pernicas un dabisko pigmentu. Neēvelētas detaļas ātri piesūcas ar krāsu un kļūst vizuāli līdzenākas. Tā kā tas ir dabisks produkts, pēc desmit gadiem zviedru krāsa ir daļēji sadalījusies, tāpēc krāsošanu atkārto. Ojārs Skujiņš atgādina, ka dēlīšu jumtu nav ieteicams noklāt ar sintētiskajām krāsām, jo tad koks neelpo un pamazām iet bojā, bojājot arī pašu ēku.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv