Praktiski
Manas tiesības

Vardarbība nav iesnas – tāpat vien nepāries. Kā rīkoties, pieredzot vardarbību? 0

Foto – Shutterstock

Eiropas Komisija 2017. gadu bija izsludinājusi par gadu pret vardarbību, kas tiek nodarīta sievietēm. Latvija diemžēl pieder pie valstīm, kurās vardarbība pret sievieti nav nekāds retums. Lai šogad šādu gadījumu būtu mazāk, atgādināsim vēl dažas būtiskas atziņas no diviem pasākumiem, kas notika pagājušā gada nogalē.

Upuris dzīvo tepat

Pētījumi apliecinājuši, ka Latvijā no partnera vardarbības vismaz reizi dzīvē ir cietusi katra trešā sieviete, katrā otrajā sievietes slepkavībā vainojams tuvinieks, bet katrā trešajā gadījumā vardarbības upuris dzīvo kaimiņos. Saskaņā ar Valsts policijas datiem ik dienu tiek saņemti vairāk nekā 20 izsaukumi par konfliktiem ģimenē. Ne velti pērn Labklājības ministrija sāka sociālo kampaņu Sitieni starp kaimiņiem un savējiem skar arī tevi, aicinot līdzcilvēkus neignorēt vardarbību pret sievieti un vardarbību ģimenē (arī pie kaimiņiem vai paziņu lokā).

Sabiedrībā diemžēl dominē uzskats, ka vardarbība ģimenē ir tās iekšēja lieta un nevienam nav tiesību šādos gadījumos iejaukties. Ziņot par vardarbību attur arī citi iemesli, piemēram, bailes par savu drošību, sekām un neziņa, kā vajadzētu rīkoties. Tāda attieksme netieši iedrošina ļaundarus turpināt vardarbību, bet upurus – klusēt par pāridarījumiem un nepretoties.

Kampaņas organizētāji aicināja ikvienu, kas novēro trokšņus, raudāšanu, kliedzienus un citas aizdomīgas skaņas blakusmājā vai dzīvoklī aiz sienas, kas varētu liecināt par vardarbību, bez kavēšanās zvanīt policijai pa tālruni 110 vai 112, ja situācija ir kritiska, vai pa tālruni 116 006, lai saņemtu konsultatīvu padomu, ko darīt, un lai pārtrauktu vardarbību līdzās. Vajadzētu arī informēt upuri par iespējām saņemt atbalstu – valsts apmaksātu sociālas rehabilitācijas pakalpojumu, kā arī tiesiskās aizsardzības iespējas (varmākas tūlītēju nošķiršanu, valsts nodrošinātu juridisko palīdzību u.c.).

Vardarbība nav iesnas – tāpat vien nepāries

Arī Valsts policijā decembrī notika seminārs Vardarbība pret sievieti – sabiedrības tiesību un upura tiesību krustugunīs. Mediju loma sabiedrības izpratnes un attieksmes veicināšanā, kuru ierosināja Eiropas Savienības projekts ar līdzīgu mērķi.

Robeža starp sabiedrības informēšanu un sensāciju, kas saistīta ar šādiem gadījumiem, ir ļoti trausla, atzina Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava, tāpēc būtiski to nepārkāpt. Jebkurai sarunai ar vardarbības upuri jābūt mierīgai, atbalstošai, bet situāciju objektīvi fiksējošai. Jāņem vērā – esot vardarbīgās attiecībās, sieviete bieži vien pati nespēj saskatīt kopainu un izeju no šādas situācijas. Sabiedrībai ir tiesības uzzināt par vardarbības gadījumiem, taču upurim ir tiesības uz anonimitāti. Tāpēc arī sievietes, kuras piekritušas atklāt savu stāstu žurnālistam, parasti lūdz savu vārdu, uzvārdu un dzīvesvietu atklātībā neizpaust, un tas vienmēr ir jārespektē.

Ja konstatēta vardarbība, policija pieņem lēmumu par vardarbīgās personas nošķiršanu, izlikšanu no mājokļa, aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā (neatkarīgi no tā, vai varmāka ir vai nav šā mājokļa īpašnieks), kā arī aizliegumu tuvoties cietušajai personai. Savukārt cietušais var vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kā arī saņemt valsts apmaksātu sociālo rehabilitāciju. Palīdzību var meklēt arī pašvaldības sociālajā dienestā vai kādā no tuvākajiem krīzes centriem, piemēram, centrā Marta Matīsa ielā 49 – 3 Rīgā; tālr. 67378539; e-pasts: [email protected]

No 2018. gada 1. janvāra krimināli sodāms pārkāpums ir arī vajāšana – viens no vardarbības veidiem, kas izpaužas kā vairākkārtēja vai ilgstoša personas izsekošana, novērošana, draudu izteikšana vai nevēlama saziņa. Esošo vai bijušo partneru vajāšana ir īpaši bīstama, jo varmākas rīcībā taču ir plaša informācija par upuri, viņa ieradumiem, ikdienas gaitām, darbavietu u.c. Par vajāšanu tagad varēs piemērot īslaicīgu brīvības atņemšanu, piespiedu darbu vai naudas sodu. Izmaiņas likumos izstrādātas saistībā ar Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.

Mīti un realitāte

Vardarbība pret sievieti ir jebkurš pret viņu vērsts vardarbības akts, kura nodoms vai sekas ir fiziska, seksuāla vai psiholoģiska rakstura kaitējums vai ciešanas, ieskaitot draudus un personīgās brīvības atņemšanu. Šādu īsu definējumu vardarbībai pret sievieti pasākumā minēja Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta psihoterapeite Aiga Abožina.

Stāsti par nejaušu kritienu vai sadzīves lik­stām parasti tiek izdomāti kauna, bezcerības un atriebības baiļu dēļ. Apkārtējiem tiešām ir grūti noticēt, ka zilumu zem acs vai citās vietās uz ķermeņa sieviete guvusi tikai tāpēc, ka vīram bijis draņķīgs garastāvoklis, ka ārā līst lietus, ka kotletes, ko laulātā pagatavojusi vakariņām, piedegušas vai bērns slikti uzvedies.

Taču vardarbība jebkurās izpausmēs ir un paliek noziegums. Der atgādināt, ka Krimināllikumā par smagu miesas bojājumu nodarīšanu paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz daudziem gadiem, turklāt nav svarīgi, kur šis noziegums noticis: uz ielas, mežā vai mājās.

Statistikas dati gan liecina, ka sievietes lielākoties cieš no vardarbības savās mājās. Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi un paziņas, nevis nejauši sastapti svešinieki. Vardarbīgi cilvēki parasti nespēj kontrolēt savu uzvedību un nespēj savu rīcību loģiski izskaidrot. Viņi sievietes izolē arī no apkārtējās sabiedrības – neatļauj nekur iet, ne ar vienu runāt, atņem mobilo telefonu, atslēgas… Turklāt pastāv arī emocionāla vardarbība, kad vīrietis aizskar sievieti ar vārdiem un apvainojumiem, noniecina visu, ko viņa dara un saka. Pat ja vīrietim ir iemesls būt dusmīgam, viņam nav tiesību izpaust savas dusmas varmācīgā veidā.

Psihoterapeite nosauca arī biežākos mītus, kas šādos gadījumos eksistē:

• nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās – māja ir neaizskarama teritorija;

• sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru;

• ja sieviete paliek kopā ar vīru vai draugu pēc tam, kad viņš sievieti ir piekāvis, tātad viņai tas patīk;

• sievietes pašas mēdz būt vardarbīgas pret saviem vīriešiem;

• sievietes, kuras tiek piekautas, ir mazizglītotas un nāk no sociāli nelabvēlīgas vides;

• bērni, kuri auguši vardarbīgās ģimenēs, necieš un izaug kā normāli sabiedrības locekļi.

Nereti sievietes cieš no vardarbības gadiem ilgi, jo baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra, uzskata, ka ģimenei tomēr jāpaliek kopā, ka bērniem vajadzīgs tēvs. Šādās ģimenēs cietēji ir bērni – vardarbību mājās viņi sāk uztvert kā normālu parādību, kā partneru kontaktēšanās veidu un vēlāk savas ģimenes veidos tāpat.

Kā rīkoties?

Sievietei pašai jāapzinās, ka viņa saskārusies ar vardarbību un ka vēlas šo situāciju mainīt. Svarīgi, lai būtu kāda uzticamības persona, piemēram, draudzene vai kāds radinieks, pie kura vērsties. Pēc tam jāmeklē profesionāla palīdzība sociālajā dienestā, bāriņtiesā, atbalsta grupā… Jāņem vērā, ka izkļūt no šādām situācijām nebūs viegli – gan aiziešana no mājām, gan laulības šķiršana, gan pāridarītāja sodīšana prasīs lielu enerģiju un ticību saviem spēkiem.

!!! Ko darīt? Izsauciet policiju! Nav svarīgi, vai tā būs valsts vai pašvaldības policija, – nevienu izsaukumu viņi nedrīkst atstāt bez ievērības, un tā ir policijas dežuranta kompetence, kādu policijas struktūrvienību sūtīt. Policijas pienākums ir pārtraukt noziegumu, veikt notikuma vietas apskati, savākt pierādījumus, sniegt palīdzību cietušajiem, noskaidrot lieciniekus, aizturēt vainīgo personu, izsniegt nosūtījumu uz tiesu medicīnisko ekspertīzi.

Policijai arī obligāti jāsastāda akts par notikušo. Šis dokuments vēlāk noderēs, ja tiks ierosināta krimināllieta un būs nepieciešams apliecinājums tiesai, ka notikusi vardarbība. Policijas uzdevums ir cietušā nogādāšana medicīnas iestādē, lai veiktu veselības pārbaudi un sniegtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tiesu medicīnisko ekspertīzi gan veic tikai pēc policijas lēmuma pieņemšanas par tās nepieciešamību. Arī pats upuris var doties uz medicīnas iestādi, bet jāatceras, ka tas jādara, cik vien iespējams ātri pēc notikušā. Svarīgi būtu sameklēt arī juristu, lai lūgtu padomu un palīdzību. Ja cietušajai ir finansiālas problēmas, tad jāmeklē bezmaksas iespējas.

SVARĪGI

Pieteikums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas jāiesniedz tiesai pēc aizskāruma nodarīšanas vietas. Tiesa vai tiesnesis šo pieteikumu izskata ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc tā saņemšanas.

SVARĪGI

Pagaidu aizsardzības līdzekļi pret vardarbību:• pienākums atstāt mājokli, aizliegums atgriezties un uzturēties tajā;

• aizliegums uzturēties konkrētās vietās;

• aizliegums satikties un uzturēt fizisku vai vizuālu saskari, kā arī jebkurā veidā sazināties;

• izmantojot citu personu starpniecību, aizliegums organizēt satikšanos vai sazināšanos;

• aizliegums izmantot personas datus;

• citi aizliegumi, kurus noteikusi tiesa vai tiesnesis.

Uzziņa 

Vardarbībai parasti ir trīs raksturīgas fāzes:

1. spriedzes pieaugšana – kad varmāka negatīvi reaģē uz jebkuru sasprindzinājumu, bet potenciālais upuris cenšas izvairīties no saskarsmes vai arī kļūst bezierunu paklausīgs, taču pāridarītāju tas nevis nomierina, bet iedrošina rīkoties tālāk.

2. vardarbības akts – kad salīdzinoši īsā laika sprīdī notiek nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās (nereti varmāka pēc tam pat īsti nesaprot, kāpēc tā rīkojies).

3. medusmēnesis – miers un aplidošana, kad pāridarītājs ir ļoti mīļš un labs, vairākkārt atvainojas, pielabinās, apber ar ziediem un dāvanām, bet upuris notic, ka varmāka tomēr varētu mainīties.

LA.lv