Praktiski
Svētki

Vai uzticēt tuvinieku kapu kopiņu apkopšanu firmām? Latviešu kapu kults… 0

Foto: Shutterstock

Par latviešiem mēdz būt stereotips kā par viensētniekiem, kuri pat mūžības dārzos ir norobežojušies no svešām acīm. Iespējams, vērojot kapu iekopšanas tradīcijas, tā var nodomāt. Tur sētiņa, tur pamatīgs dzīvžogs…

Par tuvinieku kapu kopiņu aprūpēšanu un labiekārtošanu katram ir savi priekšstati un atšķirīga iekšēja nepieciešamība iemūžināt aizgājēju piemiņu. Steiga, darbi, laika trūkums, attālums vai finansiāli ierobežojumi mēdz distancēt no piederīgo atdusas vietām. Palēnām tiek pamestas un aizaug ne tikai vecas kapu kopiņas, bet dažkārt arī nesenākās ir nekoptas. Kamēr vienās dzimtās jaunā paaudze vāji orientējas savu senču ģeogrāfijā, tikmēr citās potenciālie kapu kopēji savas saknes jau laiž svešās zemēs. Vēl paliek kapavietu aprūpes uzticēšana firmām, kas specializējas šādos pakalpojumos – no nezāļu ravēšanas, veco lapu un skuju novākšanas, ziedu un apstādījumu kopšanas līdz pieminekļu mazgāšanai, labošanai, soliņu un apmaļu uzstādīšanai. Un tikmēr citviet attīstās kapu tūrisms – tradīciju iepazīšana mūžības kontekstā.

Gadsimtu tradīcija

Dārzu mākslā un ainavu arhitektūrā kapu kultūrai ir īpaša vieta. To savos pētījumos daudzkārt ir uzsvērusi Latvijas kultūras vēstniece, folkloras metodiķe un filozofe Māra Mellēna. Piemēram, kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un dzimtu vai citādām piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Ārpus Rīgas par kapu izdaiļošanu ar ziediem vispirms esot gādājuši ap Valmieru un Cēsīm dzīvojušie ļaudis 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm. Protams, sākumā šāda aizgājēju piemiņas iemūžināšana bija raksturīga tikai zemākās kārtas ļaudīm, jo augstdzimušu un ievērojamu cilvēku apbedījuma vietas bija prestižākā vietā – zem dievnamu velvēm vai iekoptajos baznīcu dārzos. Drīz vien – 19. gadsimta pirmajā pusē – arī pati kapsēta veidojās kā dārzs, kā vieta, kur atdusas mīļie aizgājēji, bet dzīvajiem tā veicina apceri par laicīgām un pārlaicīgām lietām.

Lai gan mūsdienu kapu kopšanas tradīcijas balstās senatnē, tās ir veidojušās ar individuālu izpratni par to, kādam jābūt dvēseļu dārzam. Par to liecina arī atšķirība aizgājēju ģimenes locekļu un citu tuvinieku attieksmē, ar kādu tiek īstenotas rūpes par kapa vietām. Tas attiecas arī uz tradīciju uz kopiņām likt grieztos vai mākslīgos ziedus vai sveces, stādīt puķes, apgriezt košumkrūmus, uzbērt svaigu zemi vai smiltis, uzstādīt soliņus, apmales vai pieminekļus, veidot apstādījumus vai paliekošas sētiņas.

Šīs tradīcijas Latvijā nedaudz atšķiras pat no kaimiņvalstīs ierastā. Kapu labiekārtošanas uzņēmuma un mājaslapas Darbikapos.lv dibinātājs un vadītājs Jānis Aizupītis ievērojis, ka Lietuva mazpamazām no Polijas pārņem slēgto kapu apmaļu uzstādīšanu – kopiņām nav nepieciešama regulāra aprūpe, savukārt Igaunijā joprojām nav raksturīga mūsu zemē ierastā dzimtas kapu norobežošana ar dažādām sētiņām – vairumā gadījumu kopiņas ir pavisam vienkāršas.

Latvijā kapu apmale ir svarīgs apbedījuma vietas labiekārtošanas elements, kas tiek uzstādīts kopā ar pieminekli. Tas iezīmē kapa vietas robežas un rada sakoptības iespaidu. Izmēri galvenokārt atkarīgi no apbedījuma rakstura. Piemēram, ģimenes memoriālā var uzstādīt lielu, visiem kopēju apmali vai vairākas nelielas vienādas – katram savu.

Granīts sortimentā

Kapu piemineklis ir liecība vairākām paaudzēm. Izplatītākais materiāls, kas tiek izmantots aizgājēju piemiņas iemūžināšanai, ir granīts – viens no biežāk sastopamajiem akmens veidiem. Būdams ciets un vienlaikus trausls, tas ir viegli apdarināms, slīpējams un pulējams. Pareizi kopts, granītā veidots kapa piemineklis ir teju mūžīgs – materiāls saglabā savas īpašības simtiem gadu. Tam raksturīga augsta sala izturība, maza ūdens uzsūkšanās, liela noturība pret izdēdēšanu.

Granītu iegūst daudzās pasaules valstīs: Itālijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Norvēģijā, Spānijā, Brazīlijā, Ķīnā… Atkarībā no iegūšanas vietas materiālam ir specifisks dabas dots izskats, kas raksturīgs tikai konkrētā reģiona raktuvēs. Dabā sastopams lielākoties sarkans, sarkanpelēks, sārts un dažreiz gaišpelēks granīts.

– Ja materiāla izvēle ir par labu granītam, tad Ķīnas akmens tomēr nav ieteicams. Tas ir gan lētāks, taču bieži izbalē. Lai nebūtu vilšanās, labāk ņemt Zviedrijas, Somijas, Karēlijas vai Ukrainas akmeni. Šis granīts tāpat kā Latvijas laukakmens vairāk piemērots mums ierastajiem laika apstākļiem, – uzsver Jānis Aizupītis.

Mūsdienās granīts vairs nav materiāls, ko var atļauties tikai turīgi cilvēki, lai gan dabā ir sastopami arī krāšņi, reti, tādēļ arī dārgi eksemplāri.

Alternatīva izvēle ir marmors – ne tik izturīgs un par granītu mīkstāks materiāls, taču greznākām rakstu un toņu variācijām. Tiesa, izcili izskatās tikai pirmajā gadā pēc uzstādīšanas kapos.

Vislētākie un joprojām bieži pieprasīti ir betona izstrādājumi. To lielākais trūkums – nepieciešama bieža kopšana, jo atkarībā no izmantotā materiāla īpašībām un apstrādes kvalitātes uz apmalītes vai pieminekļa ar laiku sāk augt sūnas, tādēļ nepieciešama regulāra kopšana un uzrakstu vai gravējuma atjaunošana.

Pamatīgāk ir lētāk

Daudziem cilvēkiem pietrūkst laika ziedu kopšanai kapu apzaļumojumos, tāpēc apstādījumiem izmanto vienkāršus augus vai kapu kopiņu pieber ar dekoratīvām šķembām, oļiem vai mulču. Tiesa, sabirušo lapu un skuju novākšana tad gan ir ķēpīga! Eiropas piemērs izmantot slēgto kapu apmali, kas kapu kopiņu pilnībā pārklāj ar plāksni, bieži tiek uztverts pat ironiski. Sak, tas der vien sliņķiem, kuri kaut vienreiz gadā nevīžo parūpēties par savu tuvinieku piemiņu. Šajā ziņā Latvija ir konservatīva.

– Lai atvieglotu stādīto augu kopšanu, ieteicams izmantot ģeotekstilu. Tas laiž cauri ūdeni un ļauj zemei elpot, taču ir šķērslis nezālēm. Arī pieminekli vai sētiņu nenāksies pēc viena diviem gadiem labot, ja būs pareizi sagatavots un iebetonēts stabils pamats – gluži kā māju būvējot. Jo ziemā sals konstrukciju, kas it tikai ierakta, ceļ uz augšu! Vecajos kapos gan dažkārt pamatiem nav jābūt tik stingriem – augsne ir blīva, augu saknītēm cieši caurausta, bet jaunajos kapos, kur pamatā ir smiltiņas, darbs ir nopietnāks darbs, – Jānis Aizupītis pamāca, kā par vienu un to pašu nemaksāt divreiz.

Kapu labiekārtošanas darbiem nav būtiska sezona – mūsdienu materiāli ļauj strādāt līdz salam. Protams, var arī vēlāk, bet tradicionāli ierasts, ka līdz ar ziemu kapsētās iestājas miera periods līdz pat pavasarim, kad mostas daba. Tādēļ šogad paveikt vēl var daudz.

LA.lv
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Pašas gatavotas pretcelulīta ziepes ar kafiju, olīveļļu un jūras sāli
1 diena
IK
Ilona Klovāne
Praktiski
Hurma no sēklas… Izdosies?
1 diena
Inita Šteinberga
Praktiski
Rudenī uzzied ceriņi un kastaņas. Kas ar augiem notiks pavasarī?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO: Latvijā pazīstami cilvēki pauž sirsnīgus vēlējumus savai valstij
7 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
FOTO: Latvijas simtgades stāsts izskan fantastiskā deju lielizrādē “Abas Malas”
12 stundas
LE
LETA/LA.lv
Sports
“Dinamo” neiemet “bullīšus” un zaudē Gagarina kausa īpašniecei “Ak Bars”
11 stundas
LE
LETA
Dabā
Laika prognoze: kādi laikapstākļi sagaida valsts svētkos, un vai būs labi redzams salūts?
13 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
VIDEO. Roze Stiebra: Nevajag Latviju saķemmēt, vienkārši jādzīvo
12 stundas