Adīšana un tamborēšana, Rokdarbi

Tikai 10 mēnešu mašīnadīšanas kursi, un top šalles, mēteļi un pat somas

Foto - Anda Krauze

Saldeniece LĪGA RONE-CĀLĪTE mašīnadīšanai pievērsās pirms četriem gadiem. Sāka no nulles, lāgā pat nezinot, kā izskatās adāmmašīna, bet tagad ada visu, sākot no šallēm un beidzot ar mēteļiem un somām. Mašīnadīšana patlaban ir viņas maizes darbs.

No neziņas līdz atzīstamai prasmei

Līga ir diplomēta juriste, agrāk strādājusi arī par grāmatvedi. Kad pēc pirmā bērna piedzimšanas vajadzēja atgriezties darbā, viņa sapratusi, ka būs grūti apvienot pilna laika darbadienu ar dēla audzināšanu. Pašai par pārsteigumu, ienācis prātā pievērsties mašīnadīšanai. – Sāku interesēties par šo rokdarbu veidu, bet adāmmašīnu iepriekš nebiju redzējusi un nezināju, kā tā darbojas. Domāju, ka mašīnu darbina elektrība un tikai jānospiež podziņa, lai taptu adījums. Vēlāk uzzināju, ka adāmmašīna, kaut gan sarežģīta un gudra, nedarbojas automātiski, adītājai pašai daudz kas jādara.

Lai iegādātos adāmiekārtu un dziju startam, brīvu līdzekļu nav bijis, tāpēc Līga rakstījusi projektu, lai varētu pretendēt uz Latvijas attīstības finanšu institūcijas “Altum” kredītu. Projektu prezentējusi pārliecinoši, un kredīts piešķirts. Šī uzticēšanās bija lielisks atbalsts, kas lika noticēt saviem spēkiem un saprast, ka atkāpšanās ceļa nav. – Biju visiem izstāstījusi, ka adīšu ar mašīnu, un vajadzēja rīkoties.

Lai iegūtu nepieciešamo prasmi, viņa pieteikusies salona “Burda Rīga” organizētajos mašīnadīšanas kursos, kurus vadīja pieredzējusī meistare Mārīte Berķe. Desmit mēnešus katru sestdienu braukusi no Saldus uz Rīgu, jo apgūstamās vielas apjoms bijis liels un apmācību temps – straujš. Kursu pirmajā daļā viņa iepazinusies ar adāmmašīnas uzbūvi, katras detaļas funkciju, iemācījusies uzmest valdziņus, citas mašīnadīšanas pamatlietas, bet otrajā daļā klāstītas sarežģītākas tēmas, piemēram, kā adīt ar perfokartēm, kā konstruēt svārkus un veidot reglāna piegriezumu.

– Sākot ar trešo nodarbību, adījām pašas. Šajos kursos nemaz nevar pieteikties, ja nav adāmmašīnas, jo jāada gan nodarbībās, gan mājās. Ir kārtīgs treniņš. Dažām kursu apmeklētājām gāja grūti, bet man mašīnadīšana gan patika, gan padevās, – stāsta Līga un piebilst, ka, beidzot kursus, diplomdarbam vajadzēja noadīt apģērbu komplektu. – Turklāt tam jābūt līmenī, lai adītājai nebūtu kauns par savu veikumu, jo šie diplomdarbi tika izrādīti modes skatē gadskārtējā izstādē “Baltic Fashion & Textile” Ķīpsalas izstāžu hallē.

Saldenieces diplomdarba komplektā bijusi kleita, mētelis, cepure un soma. Kā to var dabūt gatavu, ja pirms 10 mēnešiem par mašīnadīšanu nav bijis pat nojausmas? Līga saka – jābūt milzīgai pacietībai un rēķināšanas prasmei. Ja gadās kāda kļūme aprēķinos, modelējot jakas kakla izgriezumu vai rokriņķa lielumu vai adījumā nobrūk valdziņš, darbs jāsāk no jauna.

6 Komentāri

Pievienot komentāru