Praktiski
Rokdarbi

“Tik krāšņu adītu cimdu kā Latvijā nav nekur pasaulē.” Saruna ar rokdarbnieci Baibu Pilāni0

Foto: Anda Krauze

“Tik krāšņu adītu cimdu kā Latvijā nav nekur pasaulē,” ir pārliecināta Rīgas Kultūras centra Iļģuciems tautas lietišķās mākslas studijas “Irbi” vadītāja Baiba Pilāne. “Un mēs pārsvarā adām ne jau tāpēc, ka saltu rokas (nav jau vairs tik bargu ziemu kā senāk!), bet tāpēc, ka patīk.”

 

Pieaug interese par rokdarbiem

Tuvojoties valsts simtgadei, radās pastiprināta interese par tautas lietišķo mākslu. Daudzas auda tautiskos brunčus, izšuva lina kreklu, darināja pastalas, adīja mežģīņu zeķes, lai varētu sakomplektēt sev tautastērpu.

Tāpat ne viena vien iesaistījās Latvijas valsts simtgades biroja un cimdu meistaru organizētajā akcijā Cimdotā Latvija un valsts 100. dzimšanas dienai sarūpēja sev un arī dāvināja citiem vienu no senākajām Latvijas vizītkartēm – rakstainus cimdus, lai 18. novembrī koši un silti varētu svinēt valsts svētkus.

“Studijā Irbi arvien pieaug to interesentu skaits, kas vēlas iemācīties adīt skaistus cimdus. Īpaši daudz ir sieviešu vecuma grupā no 40 līdz 55 gadiem,” teic Baiba Pilāne.

Viņa izstāsta, ka daudzām gluži vai kā Bībele kalpojot tautastērpu meistares un Senās klēts dibinātājas Marutas Grasmanes sarakstītā grāmata Latviešu cimdi, kas veltīta latviešu etnogrāfiskajiem cimdiem.

Ieraugot kurzemnieku dūraiņu krāšņos rakstus un košās krāsas, daudzas teikušas – es arī tādus gribu noadīt.

“Bet tas prasa ļoti lielu meistarību, jo jāada no smalkas dzijas un ar ļoti smalkām – 1,2. numura adāmadatām, lai uz vienas adāmadatas varētu uzmest 25 valdziņus. Turklāt šā novada cimdi ir daudzkrāsaini, tiek adīti no četriem vai pieciem atšķirīgu krāsu pavedieniem, kas nozīmē, ka veidosies daudz dzijas pārstaipu.”

 

Pusotra gada ar cimdiem

Pirmā nojausma par rokdarbiem Baibai radās, vērojot, kā šuj, ada un tamborē mamma un vecmāmiņa. Padomju gados, kad apģērbu veikalos neko prātīgu nevarēja nopirkt, ne viena vien sieviete savu garderobi papildināja, kaut ko uzadot, uztamborējot vai uzšujot.

“Mana vecāmamma nāk no Jūrkalnes suitiem. Viņa nebija liela rokdarbniece, taču ar lielu cieņu izturējās pret vecajām, no iepriekšējām paaudzēm mantotām lietām: suitu zeķēm, brunčiem, lakatiem un cimdiem. Tagad to visu esmu mantojusi es un izmantoju kā paraugu adījumiem.”

Kad pieaugusi, pieteikusies Tautas lietišķās mākslas studijā “Atkalnis”, kur kārtīgus pamatus adīšanā ielikusi studijas vadītāja Baiba Balode. “Cimdus adu tikai pusotra gada, tāpēc sevi saucu par iesācēju. Mani vairāk saistīja lielas formas adījumi: džemperi, jakas un kleitas, taču cimdi un zeķes ne. Zeķes vīram noadīja vīramāte, negribēju šo prieku viņai atņemt,” nosmej Baiba.

“Daudz ir rakstu, kurus vēlos pamēģināt. Pīnīti vai skujiņu varu uzadīt piecās minūtēs, bet komplicētāks raksts liek palauzīt galvu. Un tas man patīk!” atzīst prasmīgā rokdarbniece.

Lai cik tas pārsteidzoši šķistu, pie mums cimdu adītāju nemaz neesot tik daudz, apgalvo Baiba Pilāne. “Kad piedalījos tautas lietišķās mākslas studiju vadītāju kursos, mēs braukājām pa Latviju pie rokdarbniecēm. Un tad atklājās, ka patlaban daudz auž, bet ar cimdu adīšanu vairs neaizraujas.

Viens no iemesliem – tagad jebkurā lielveikalā var lēti nopirkt pirkstaiņus vai dūraiņus. Otrs, manuprāt, būtisks iemesls – lai noadītu cimdu pāri ar sarežģītu rakstu, ar vienu nedēļu ir par maz, toties džemperi pa nedēļu es dabūju gatavu!”

 

Par dziju un adāmadatām

Rokdarbniece un studijas “Irbi” vadītāja gan etnogrāfiskos cimdus, gan cita stila dūraiņus lielākoties ada no lietuviešu zīmola Teksrena aitu vilnas dzijas, kas ir kvalitatīva, ar līdzenu pavedienu, bagātīgu krāsu paleti un rakstainiem cimdiem piemērotu dzijas rupjumu.

“Dzijai jābūt šķeterētai – savērptiem diviem pavedieniem. Ja ada no smalkas vienkārtīgas dzijas, adījums vērpjas,” skaidro Baiba Pilāne. “Es izmantoju arī Limbažu Tīnes piedāvātās šķeteres, taču Pāces vilnas fabrikas dziju gan ne, jo tā cimdiem par rupju. Toties zeķēm tā ir ļoti piemērota.”

Lai būtu droša, ka adījums mazgājot nesakrāsosies, jo varbūt kāda krāsviela nav noturīga (tādi mēdz būt sarkanie toņi!), Baiba pirms adīšanas dziju satin garās šķeterēs un izmazgā siltā ūdenī, kam pievienots mazgāšanas līdzeklis.

“Ir gadījies, ka uzada skaistus melnbaltus kurzemnieku dūraiņus un mazgājot sabojā, jo ieadītā sarkanā svītriņa ir noplukusi un sakrāsojusi adījumu. Tiesa, tāda ķibele biežāk gadās, ja izmanto pirms krietna laika krāsotu dziju, kad krāsvielas nebija tik noturīgas kā tagad.”

Ja ada dubultos dūraiņus, Baiba iesaka oderei izmantot alpakas vilnas dziju, kazlēna vilnas dziju jeb kid mohair, jo tad adījums būs mīksts, mīlīgs un silts.

Cimdiem piemērota ir arī merino aitu vilnas dzija. “Man vistuvākie ir pelēkie toņi. Ja aitu vilnu krāso ar dabīgajām krāsvielām, izmantojot koku mizas, augus, puķes, ogas un sēnes, tādējādi iegūst tik niansētus toņus, ka prieks. Turklāt ar dabas krāsām krāsoto dziju – tā ir pasteļtoņos – ir ļoti viegli kombinēt.”

Turpinot Baiba uzsver, ka patlaban lielākā problēma ir nevis atrast dziju dūraiņiem, bet piemērotas adāmadatas. “Lai noadītu cimdus no smalkas dzijas, vajag smalkas adāmadatas 1 mm vai 1,5 mm diametrā. Adītājas daudzviet pasaulē nesaprot, ko ar tik smalkām adāmadatām ada, jo citur tās neizmanto, tikai Igaunijā un Latvijā.”

Saistītie raksti

Baiba uzskata, ka vislabākās ir vācu zīmola Prym metāla smalkadāmdatas, bet tās mūsu veikalos nav atrodamas. Tāpēc daudzas adītājas katru rudeni brauc uz Tallinu, uz Mārtiņdienas gadatirgu (Mardilaat) un tur iepērk vairumā, lai pietiek arī visām draudzenēm. Smalkas adāmadatas var atrast arī pasaulē lielākajā tiešsaistes tirdzniecības platformā ETSY. Taču pie mums gan to grūti izdarīt – Baiba kreņķējas, ka Latvijā iegādātās adot lokoties kā niedres vējā.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv