Praktiski
Mājas mīluļi

Tas, ka viņi ir lēni, ir tikai mīts… Ciemos pie bruņurupuču meitenes, vārdā Brunis 0

Foto: Shutterstock

Ja meklējat dzīvnieciņu, kurš sastādīs sirsnīgu kompāniju, liks pasmieties, neatstās vienaldzīgu un reizē neaizņems daudz vietas, kā arī jutīsies labi nelielā platībā – bruņurupucis būs īstais. Un vēl jo labāk, ja tas ir sarkanausu bruņurupucis, kurš prot gan peldēt, gan staigāt pa sauszemi. Mīlīgā bruņurupuča Bruņa saimniece Nora Jēkabsone “Mājas Viesi” iepazīstina ar konkrētās sugas un konkrētā bruņurupucīša īpatnībām un īpašībām.

Pirms nu jau gandrīz 20 gadiem, kad Noras ģimenē ienāca sarkanausu bruņurupucis, vārdā Brunis, Latvijā bruņurupuči kā mājdzīvnieki savu vietu vēl nebija iekarojuši un izvēle nebija liela: “Bruņurupucis teorētiski pieder manam brālim, taču, viņam mainot dzīvesvietu, ir sanācis tā, ka pašlaik par dzīvnieku rūpējos es un mana mamma, bet brālis nebūt nav aizmirsis savu dzīvnieciņu. Laikā, kad iegādājāmies bruņurupuci, veikalos nebija lielas izvēles – tas, ko piedāvāja zooveikalā, bija vienīgais variants, un to arī izvēlējāmies. Šobrīd daudziem mūsu draugiem ir bruņurupuči, bet citādi – sauszemes. Viņi nevar peldēt, bet mūsējais bauda visu: gan peldes savā baseinā, gan sauļošanos, gan arī pastaigas pa dzīvokli un sildīšanos uz siltās grīdas.” Izvēle par labu tieši bruņurupucim, nevis sunītim vai kaķītim, notika tādēļ, ka tolaik ģimene dzīvoja dzīvoklī Rīgas centrā un šāds dzīvnieciņš konkrētajiem apstākļiem bija vispiemērotākais: “Vecāki uzskatīja, ka sunim vai kaķim Rīgas centrā nebūtu viegla dzīve. Tagad par to esmu viņiem pateicīga. Arī draugi priecājas par mūsu bruņurupuci, vienmēr apjautājas, kā viņam iet, taču daudzi joprojām viņu neredz kā kārtīgu mājdzīvnieku, kuru var mīļot un bužināt. Tomēr jāteic, ka esam draugus “pieradinājuši” pie domas, ka arī šāds dzīvnieciņš var dzīvot mājās un būt daļa no ģimenes. Parasti cilvēki par Bruni atceras, apjautājas un gandrīz vienmēr vēlas kopā nofotografēties. Vienaldzīgo nav. Daudziem gan sākumā ir bail, jo mūsu Brunis ir gaļēdājs un var iekost, bet šīs bailes ātri vien pazūd. Varbūt neieteiktu šo konkrēto sugu iegādāties ģimenēm ar bērniem.”

Nora smejoties izstāsta – bruņurupucis Brunis patiesībā ir meitene: “Sākotnēji domājām, ka tas ir puisis, un brīnījāmies, kad viņš sāka dēt olas. Zvanījām veterinārārstam un jautājām, ko ar tām olām darīt. Tikai tad sapratām, ka mūsu Brunis nav puisis. Un ar olām iesākt neko nevaram, jo mūsu bruņurupucis visu mūžu ir bijis viens, un mazuļi izšķilties tādēļ nevar. Katru pavasari bruņurupucis izdēj trīs, piecas olas. Olas ir baltas un garenas, apmēram cilvēka īkšķa garumā. Neskatoties uz to, turpinām viņu saukt par Bruni, jo tā tas ir iegājies. Mamma reizēm smejas, ka vajadzētu viņu dēvēt par Brunhildi. Mēs bieži aizmirstam, ka tā tomēr ir meitene.”

Tas, ka bruņurupuči ir lēni, ir tikai mīts. Tāpat Nora izskaidro, ka bruņurupuči ir dzīvnieki ar raksturu, apgāžot stereotipus par to, ka viņi nekomunicē: “Bruņurupuči nav dzīvnieki, kas vienkārši šļūkā pa grīdu. Viņiem ir raksturs, savi ieradumi. Piemēram, Brunis, ja grib tikt ārā no sava baseina vai no rītiem grib ēst, to parāda, dauzot savas bruņas pret baseina sienām. Citos gadījumos viņš tā nedara. Es teiktu, ka Brunis ir diezgan sabiedrisks, jo parasti uzturas tajās telpās, kur atrodas cilvēki. Ja ir pavasaris, kad ir olu dēšanas laiks, tad viņš grib nolīst kādā klusākā stūrītī, piemēram, aiz veļasmašīnas vai kādā somā. Zinu, ka ir bruņurupuči, kuri guļ ziemas miegu; mūsējais gan to nekad nav darījis un nedara. Var būt, ka tā ir tieši šo bruņurupuču īpatnība, bet varbūt tieši konkrētā mūsu dzīvnieka īpatnība – neesmu tik sīki pētījusi. Par dresūru – neko viņam mācījuši neesam, viņš pats ļoti labi uzvedas.”

Uzturēšana nav sarežģīta, un izmaksas nav nekādas lielās: “Ikdienā Brunis ēd kaltētas garneles, svaigas vistas gaļas gabaliņus vai malto gaļu. Vasarā dārzā lasām gliemežus. Viņš neēd lapas un vīnogas. Brunis slimo reti. Pirms vairākiem gadiem viņa saaukstēšanās izpaudās ar šķaudīšanu, tad vajadzēja dot zāles. Ir ziemas, kad dodam viņam vitamīnus, taču šobrīd viņš ir ļoti veselīgs un priecīgs arī bez tiem. Manuprāt, vissvarīgākais ir maksimāli daudz ļaut dzīvniekam kustēties, atrasties dabīgās saules siltajos staros, nevis lampas gaismā, un barot viņu ar kvalitatīvu ēdienu – tad viss būs kārtībā. Barības izmaksas mēnesī veido apmēram 10 eiro. Pašu bruņurupuču cenas gan ir augušas – lielveikalā “Depo” tāds bruņurupucītis maksā 130 eiro. Sākumā ir jāiegādājas akvārijs vai terārijs, kura cena ir atkarīga no izmēra. Protams, izmaksas rada arī ūdens un elektrība, kas nepieciešami akvārijam, bet tās ir ļoti nelielas.”

LA.lv