Citi vaļasprieki, Rokdarbi

Svēpēti un ugunī rūdīti. Ciemos pie keramiķes Aigas Dātavas Latgalē

Pirms ievietošanas ceplī māla darinājumiem ir jāapžūst. Foto-Anda Krauze

AIGA DĀTAVA no Rēzeknes novada Ozolmuižas pagasta Podusētas pieder tai Latgales keramiķu saimei, kas ceļ godā senas podniecības amata prasmes. Viņa ir pievērsusies melnajai, svēpētajai, dūmotajai jeb reducētajai keramikai.

Latgales suģestēta

Svēpētā keramika ir ekoloģiski tīra produkcija, jo netiek izmantota ne rūpnieciski ražota glazūra, ne modernas darba tehnoloģijas. Ir tikai māls, ceplis un malka. Un simtprocentīgs roku darbs. “Pirms pieciem gadiem es no Lielvārdes pārcēlos uz Ozolmuižas pagastu. Mani jau sen suģestēja Latgales keramiķu kopiena un tas, ko un kā viņi dara. Ar Aivaru Ušpeli, Ēvaldu Vasiļevski, Staņislavu Viļumu, Ilmāru Veseli un citiem šīspuses meistariem iepazinos, kad, mācoties Ogres amatniecības vidusskolas keramikas nodaļā, apmeklēju podnieku dienas Latgalē,” stāsta Aiga.

Lai būtu, kur strādāt un dzīvot, ar valsts finanšu institūcijas Altum atbalstu iegādājusies Podusētu, kas iepriekš piederējusi kādam podniekam. Māja bijusi 16 gadus neapdzīvota un ļoti nolaista, tāpēc daudzi Aigu gribējuši atturēt no tās pirkšanas. Taču viņa jau bija pieņēmusi lēmumu, jo kleķa ēkā atradās divi cepļi.

Jāauklējas kā ar bērnu

Ne katrs māls, kas izrakts no zemes, der svēpēto trauku darināšanai. Tam jābūt bez piemaisījumiem (piemēram, nedrīkst būt smilšu graudiņu un kaļķu piemaisījuma), toties jābūt augstai termoizturībai. “Mālu iegādājos uzņēmumā “Keramserviss”, parasti – tonnu vai divas. Man to uz Latgali atgādā ar kurjeru,” stāsta Aiga. “Māls, ko izmantoju, nāk no Lielauces, kur atrodas ķieģeļu ceplis. Uzņēmums ražo ne vien ķieģeļus, bet arī vairāku veidu mālu. Es izvēlos L100, kas paredzēts veidošanai. Tas ir ļoti plastisks, atgaisots, apdedzinot neplaisā, tāpēc piemērots svēpētajai keramikai.”

Strādājot ar mālu, jābūt gan fiziski spēcīgai, gan pacietīgai un, protams, ļoti radošai. “Ar mālu ir jāauklējas kā ar mazu bērnu. Uztaisi podu, bet, lai tam varētu pievienot osu, mālam ir jānožūst. Pievieno osu, un atkal trauks jāapžāvē, lai to varētu pulēt. Pēc tam jāizžāvē līdz galam, jo mitrus traukus nedrīkst likt ceplī. Bet, kad tos pēc apdedzināšanas izņem no cepļa, tie jānoeļļo, jānovasko un jānomazgā. Darāmā netrūkst.”

Cepli kurina 12 stundas

Cepļa kurināšana ir atbildīgs darbs, ir jāsagatavo tik daudz trauku, lai to varētu pilnībā piepildīt. Pustukšā ceplī nevar uzturēt vajadzīgo temperatūru. “Traukus ceplī kārto brīvā krāvumā, liekot citu uz cita – apakšā lielākos, virsū mazākos – un raugoties, lai tie stabili balstās. Kad trauki salikti, virsmu pārklāj ar māla lauskām – tās traukus pasargā no temperatūras kontrasta, jo no cepļa apakšas augšup ceļas sakurtās uguns radītais karstums, bet cepļa augšdaļā gaiss ir vēss,” skaidro keramiķe.

Aiga cepli kurina aptuveni 12 stundas ar sausu egles vai priedes malku, arvien palielinot karstumu un pakāpeniski laižot uguns liesmas caur tām paredzētām atverēm cepļa iekšpusē. “Mālu silda pamazām, lai no tā iz­tvaikotu liekais mitrums. Ja uzreiz būtu augsta temperatūra, trauki tiktu saplēsti,” Aiga iepazīstina ar māla apdedzināšanas niansēm. “Kad pagājušas sešas stundas, temperatūru kāpina, līdz tā sasniedz tūkstoš grādu.”

Cepļa kurināšanas beigu fāzē liesmas šaujas starp traukiem. Tie tiek apdedzināti dzīvā ugunī un nokaitēti sarkani – vizuāli līdzinās nokaitētam metālam. Kurināšanu noslēdz ar slāpēšanu. Cepli aizmūrē, lai traukiem nepiekļūtu skābeklis. Skābekļa izdegšanas procesā māla sarkanais tonējums pārtop melnā. Tas ir reducēšanās process. Traukus no cepļa izņem tikai otrajā vai trešajā dienā. Kad trauki pilnībā atdzisuši, tos ievasko ar bišu vaska un pārtikas eļļas maisījumu, lai kļūtu ūdensnecaurlaidīgi.

Aiga uz gadatirgiem un pilsētu svētkiem ar saviem darbiem nebraukā, jo nav tam laika. Viņas svēpētos traukus var aplūkot mājaslapā www.poduseta.lv, var arī iegādāties tirdzniecības vietā Elkor Gift Shop, salonā Riija Rīgā, Ogrē, Ādažos un Siguldā, veikalā Pērle, kā arī citos Latvijas veikalos.

Kā top melnā, svēpētā, dūmotā jeb reducētā keramika
1. No māla kluča ar auklu atšķeļ nelielu gabaliņu. Mālu izmīca un saveļ bumbiņā…
2. …ar īkšķi iespiež iedobi, ko pleš arvien platāku.
3. Trauka stāvu audzē, pakāpeniski pievienojot māla strēmelītes. Tās vispirms saveļ desiņā, tad saplacina.
4. Saplacināto māla strēmeli pievieno trauka dibenam…
5. …un spaidot, glāstot un gludinot savieno abas trauka detaļas. Jo vairāk māla strēmelīšu pievieno, jo lielāks trauks.

PADOMI

• Svēpētās keramikas trauki nesmērējas, jo tos neiekrāso ne dūmi, ne kvēpi, ne kāda krāsviela, tie melno krāsu iegūst reducēšanās procesā.

• Tie iztur augstu temperatūru, tāpēc var likt cepeškrāsnī (uz atklātas uguns gan ne!) un gatavot ēdienu. Krasas temperatūras maiņas tiem nepatīk.

• Neglazētos traukos var ilgstoši glabāt sausus produktus, piemēram, cukuru, sāli, riekstus, konfektes, taču eļļu vai sālsšķīdumu gan nevajadzētu – šķidrums izsūcas cauri māla porām un noklāj trauka ārpusi.

• Pēc mazgāšanas rūpīgi jānoslauka un jānožāvē. Ja mitrus liks vienu uz otra, var veidoties gaiši pelējuma plankumi.

Pievienot komentāru