Mājas mīluļi, Suņi

Suns evolūcijas sacensībā apsteidzis cilvēku, uzskata zinātnieki

Foto - Shutterstock

Zinātnieki uzskata, ka uz tā dēvētās evolūcijas kāpnēm suns visnotaļ tālu apsteidzis cilvēku. Pēdējo gadu laikā strauji uzplaukusi tieši suņu ģenētikas izpēte. Izrādās, lai arī cilvēka un suņa gēnu skaits ir aptuveni vienāds, pati genoma uzbūve tomēr ir pārsteidzoši atšķirīga. Piemēram, cilvēkam šūnā ir 46 hromosomas, bet sunim to ir 78, lai gan tajās faktiski glabājas aptuveni vienāds informācijas apjoms. Noskaidrots, ka kaķi savā ziņā ir vairāk līdzīgi cilvēkam, bet suņi gluži otrādi – ļoti atšķirīgi. To apliecinot arī novērojumi suņu selekcijas laukā, jo, lai izveidotu pilnībā jaunu suņu šķirni, nepieciešami vidēji tikai 100 gadi, un tieši tāpēc šobrīd pasaulē ir aptuveni 400 suņu šķirņu, no kurām katra ir savstarpēji nesalīdzināmi atšķirīgāka par jebkādām cilvēku populāciju atšķirībām.

Neskatoties uz to, cilvēks un suns tomēr ir savdabīgi radinieki. Pētnieki pauž, ka jauni dzīvo radību veidi rodas, pateicoties genoma mutācijām. Vidēji divu miljonu gadu laikā notiek viena hromosomas mutācija. Bet suņiem tādas bijušas vairāki simti, tātad – neticami lielā ātrumā! Tāpēc, ja raugāmies no ģenētikas viedokļa, mēs esam vairākkārt primitīvāki par suņiem, tostarp arī par pelēm. Mūsu genoms ir vairāk līdzīgs kaķa, cūkas vai roņa genomam.

Mūsdienu zinātnei suņa genoma īpatnības ir interesantas arī ar to, ka tās varētu atbildēt uz daudziem gluži cilvēciskiem jautājumiem. Piemēram, par gēnu lomu tādu smagu slimību attīstībā, kas pagaidām nemaz tik viegli nepakļaujas efektīvai ārstēšanai – vēzis, aklums, kurlums un sirds un asinsvadu, autoimūnās un neiroloģiskās slimības. Sevišķo suņa genoma apgabalu (SINE) izpēte jau devusi iespēju labāk izprast dažu šķirņu pārmantojamo slimību raksturu. Viena no tādām ir miopātija – pakāpeniska muskuļu atrofija. Līdzīga kaite mēdz piemeklēt arī cilvēku, un pagaidām tā nav ārstējama. Iemācoties ārstēt suņus, iespējams, zinātnieki spēs palīdzēt arī cilvēkam.

Viss sācies no viena vilku bara

Līdz pat šai dienai kinologi nopietni diskutē par mūsdienu suņu izcelšanos. Vieni uzskata, ka dažādas šķirnes izveidojušās no dažādiem mežonīgajiem zvēriem un viņu hibrīdiem. Citi savukārt aizstāv kāda viena senča kandidatūras versiju – konkrēta veida vilku, lapsu vai šakāli no dažādām ģeogrāfiskajām zonām. Mūsdienu ģenētika, iespējams, pieliek punktu šai diskusijai, pārliecinoši paužot, ka visas mūsdienās zināmās suņu šķirnes cēlušās no viena vilku bara, kas pirms aptuveni 15 000 gadu mitis Āzijā. Šo vilku genoma neparastā spēja mainīties arī sekmējusi iepriekš minēto 400 šķirņu rašanos, kas savstarpēji ir tik ļoti atšķirīgas, ka suni ar pilnām tiesībām var dēvēt par pasaules čempionu ārējo dažādību jomā.

Savukārt ar suņu raksturu pētīšanu nodarbinātie pētnieki pauž, ka suņiem piemītot septiņu raksturu tipi, taču tostarp tiem esot arī virkne tādu īpašību, par ko cilvēks aizvien ir dziļā neizpratnē. Lielākā daļa pētījumu veikti ar vācu aitu suņiem un medību labradoriem, tāpēc faktiski itin nekas nav zināms, piemēram, par pitbulu un pūdeļu personībām, un tas pagaidām neļauj pilnībā droši apgalvot, ka suņa raksturs ir atkarīgs no šķirnes.

Pētnieki atklājuši 623 suņu personību iezīmes un lūguši dažādiem neatkarīgiem dzīvnieku uzvedības pētniecības speciālistiem sašķirot tos atbilstoši dažādām kategorijām. Tā rezultātā izveidojās septiņi suņu raksturu tipi: reakcijas spējas, bailīgums, aktivitāte, sabiedriskums, pakļāvība apmācībai, vispārējā pakļāvība un agresija.

Pievienot komentāru