Praktiski
Dārzs

Stādām pirtsdārziņu!0

Foto – LETA

Kurš gan nezina, kas ir puķu dārzs, augļu dārzs, akmensdārzs? Būtu labi, ja tikpat ierasts kļūtu arī pirtsdārzs. Tas noderīgs pat tiem, kuriem savas pirts nav un dārza vietā tikai neliela dobe. Jo pašu aprūpētiem veselības augiem vērte gan brokastgalda tējas krūzē, gan kā audekla maisiņā iepakotai piedevai vannas ūdenim.

Konsultēja Aelita Vilde-Batņa, pirtniece

Taka, pa kuru Laima staigā

Katrā mājā, kur ir pirts, agrāk vai vēlāk rodas vajadzība pēc cauru gadu pieejama izejmateriāla veselības stiprināšanai un skaistuma kopšanai. Lai viss, kas nepieciešams slotiņām, beržamajiem vīkšķīšiem, pirts gariņam, skrubīšiem, skalošanas uzlējumiem, kāju vanniņām, sejas maskām, ķermeņa aplikācijām, tējām un telpu enerģētiskai attīrīšanai, ikreiz pie rokas. Ja līdzās atrodas pļava, upmala vai mežs, kur šim nolūkam izmantojamā augu daudzveidība rodama savvaļā un arī laika savākšanai pietiek, varbūt pat nevajag domāt par īpašu augu izlasi mājas pagalmā. Tomēr latviešiem ierasts, ka, ejot no istabas uz pirti, katrai pēršanās reizei piemērotāko var paņemt turpat celītes malā.

Pirtstaka nav tikai celiņš līdz miesas un gara svētnīcai, bet labas auras nodrošinātāja visai mājai, enerģētiskās sasaistes dzijtiņa ar sievišķā aspekta sargātāju un stiprinātāju Māru. Tās staigātājiem vesels augums, bet sētā labklājība. Bērni dzimst viegli un neslimo, izauguši neaizmirst ceļu uz tēva māju.

Bet līdzās sakoptai un tīrai pirtstakai iederas ar mīlestību veidots pirtsdārziņš.

Lielais nenomāc mazo, dzīvelīgais nepadzen biklo

Pirtsdārziņā svarīgākie ir kopš senlaikiem iepazīti ārstnieciskie augi, ar kuriem stāties pretī visdažādākajām ligām – drudzim un kāsam, ādas kaitēm un kaulu vainām. Sadarbība ar tiem jau ierakstīta šūnu atmiņā. Taču mūsdienu ļaudīm vaļā visa pasaule, tāpēc tikpat labi strādā arī citzemju augi. Un daudz plašāks kļuvis to izmantojums.

Pirtsdārziņu ierīkojot, jāņem vērā:

* Stādījumiem neder ne saules izdedzināta, ne lielu koku noēnota vieta. Augsnei jābūt vieglai un auglīgai. Ja tā pārāk liesa – papildus jāmēslo. Nīkuļojot augi ir mazāk aromātiski, tāpēc enerģētiski vājāki.

* Pirtsdārzam vispiemērotākie ir ziemcieši, bet jārēķinās, ka tie strauji plešas, tāpēc stādāmi nevis strikti norobežotās dobēs, bet savstarpēji saderīgu augu grupās, kas pēc iespējas neuzkrītošāk sapludinātas ar apkārtnes kopskatu. Taču ar aprēķinu, lai katrai no augu sugām varētu netraucēti piekļūt, neizbradājot līdzās esošos.

* Veidojot grupas, jārūpējas, lai ātraudzīgākie nepārmāc biklākos, bet apjomā augstākie neapēno un neaizsedz mazākos. Jāveido saskaņa arī pēc krāsām – lai zaļajiem laukumiem pa vidu spilgti, bet savstarpēji saderīgi akcenti. Tālab pirms ķeršanās pie zemes darbiem vēlams iepriekš padarboties pie datora vai papīra lapas, bet vēl labāk – dārziņa izveidē ņemt vērā speciālista padomu.

Vispirms nepieciešams izplānot visu iecerēto pirtsdārziņa kultūru sarakstu, tad tikt skaidrībā par katra auga uzvedības paradumiem, bet beigās uzskicēt to izvietojuma shēmu. Tas ļauj laikus paredzēt, kurš cers vai stāds var tikt likts zemē uz daudziem gadiem, kuru jau nākampavasar vajadzēs dalīt un pārvietot, kur jārezervē mājvieta kādai sen iekārotai, bet pagaidām vēl nesameklētai kultūrai.

* Tos augus, kuru papilnam netālā pļavā, mežā vai upmalā – pelašķi, vīgriezes – mānīt uz mājas pirtsdārziņu par katru cenu nevajadzētu. Gan jau pietiks rūpju tāpat.

Bez dievkociņa – nu nekādi

Veidojot pirtsdārziņu, noteikti atšķirsies gan lietišķie apsvērumi, gan izpratne par acij tīkamāko krāsu un proporciju saderību, tāpēc augi katrā būs citādi. Taču ir dažas zaļās pamatvērtības, ko būtu vērts ņemt vērā visiem.

Pirtsdārziņā vajadzētu būt:

* dievkociņam – pie pašām pirtsdurvīm, ne tikai tāpēc, ka tam ļoti patīkams aromāts un maigas skujiņas, ko līdz pat vēlam rudenim var izmantot zaļajām pirtsslotiņām, turklāt zari lieliski ataug pat pēc regulāras graizīšanas, bet arī enerģētiskās iedarbības dēļ. Verot durvis, saudzīgi noglaudīt dievkociņu nozīmē iegūt Dieviņa un Laimas svētību;

* balzama biškrēsliņam – skaisti izskatās un vienlaikus ir iedarbīgs antiseptiķis, lietojams gan svaigi griezts, gan sažāvēts un sastrādāts pulverī;

* kaķumētrai – ne tikai patīkami smaržo, bet palīdz pret stresu, novērš nervozumu, veicina labu miegu;

* ārstnieciskajai kliņģerītei – uzrunā gan ar krāsu, gan dziednieciskajām īpašībām: palīdz pazemināt asinsspiedienu, stiprināt žultsceļu un aknu veselību, mazināt sāpes, dziedēt iekaisumu, veicināt redzes uzlabošanos.

* kumelītei – pirtsrituāla pamatzālītei, kas atbrīvo no stresa, dziedina ādu, uzlabo miegu, remdina un palīdz izvadīt no organisma uzkrātās dusmas;

* lupstājam – tā galvenokārt vīriešu zāle, jo vairo potenci, bet laba arī sievietēm – palīdz tikt galā ar galvassāpēm un reimatismu;

* visu veidu piparmētrām – smaržo, gludina grumbas, uzlabo atmiņu;

* vērmelei – lai gan grūti ieaug, toties atbrīvo no sliktām enerģijām, attīra auru, izmantojama arī pirts telpas attīrīšanai;

* ārstnieciskajam izopam – ne vien smaržīgs un ārkārtīgi skaists, zied košziliem ziediem, bet arī atbrīvo dvēseli no drūmām domām, remdē sāpes un sargā no alerģiskām reakcijām pirtī;

* raudenei – attīra auru, nomierina satrauktu prātu, novērš vēdera pūšanos, stiprina ginekoloģisko veselību.

Pirtsdārziņā lieliski iederas vēl upene, melnais plūškoks, ārstnieciskā salvija, mārsils, lavanda, ķimenes, kaņepes, estragons, rozmarīns, citronmētra, irbene, rasaskrēsliņš, ozola paparde. Tāpat pie pirts stāda kastani – kā sargu pret uguni, arī ievu, ceriņus un jasmīnkrūmus.

Vasara viena – ražas daudzas

Pirtsdārziņa galvenais mērķis – zaļā piedāvājuma nepārtrauktība. Taču, gādājot nepieciešamo katrai pēršanās reizei, jāiemanās arī nenokavēt īsto laiku ziemas krājumu veidošanai.

Nevienu augu nedrīkst nogriezt līdz zemei, atstājot kailu vietu. Labāk ņemt pamazām – retinot un dodot iespēju ceriem no jauna sakuplot. Piemēram, piparmētras gadā var piedāvāt pat četras ražas.

Taču zinot, ka aktīvo vielu daudzums mainās saistībā ar auga attīstības fāzi, ziemas krājumu gatavošanai jāmēģina noķert brīdi, kad tas visaugstākais.

Lapas un lakstus vāc, tiklīdz augam aizmetušies ziedpumpuri, bet ziedēšana vēl īsti nav sākusies. Vislabāk lapas atdalīt no stumbriem, tos sagriezt aptuveni četru centimetru garos gabaliņos un žāvēt atsevišķi. Ziedi ir visvērtīgākie, sākuši tikko plaukt, nevis kad, saules nogurdināti, jau tuvojas nobiršanai.

Ūdeņainus augus žāvēšanai nevajadzētu izklāt par blīvu, citādi pelēs. Jo retāk, jo labāk.

Žāvējot jālūkojas, lai temperatūra nepārsniegtu 30–40 grādus. Vislabāk to darīt bēniņos, uz izklāta audekla vai neapdrukāta papīra.

LA.lv