Citas radības, Mājas mīluļi

No bankas darbinieces līdz zoodārza īpašniecei. Kākciema “Zoo brīnumu” tapšana

Foto - Valdis Semjonovs

Iespējams, ka par darbu bankā sapņo daudzi: tīrs un, var teikt, kaulus nelauž. Katrīna Ripa strādāja bankā, bet tik ļoti mīlēja un joprojām mīl dzīvniekus, ka šo darbu nomainīja pret dzīvi laukos savu mīluļu ielenkumā. Turklāt nesen piepildījās Katrīnas sapnis, un viņa nodibināja savu minizoodārzu. Katrīna atzīst – beidzot viņa jūtas laimīga.

Nolēma riskēt

Meitene uzaugusi Ķengaragā, kur kopā ar mammu, tēti un brāli dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Neņemot vērā šaurību, miteklī vieta atradās arī mājas mīluļiem. Sākumā turēja kāmīti. Kad tas devās uz citiem medību laukiem, iegādājās trusi un jūrascūciņas. Vēlāk klāt piepulcējās suns. Gan Katrīnai un brālim, gan vecākiem ļoti patika dzīvnieki. Vecāki nekad neiebilda, ka bērni pārnes mājās dažādas radībiņas.

Pēc vidusskolas beigšanas Katrīna iekārtojās par administratori “Nordea bankā”, vēlāk SEB bankā. Šķiroja vēstules, pavadīja klientus pie konsultantiem un darīja citus darbus, vakaros mācījās Baltijas psiholoģijas un menedžmenta augstskolā, bet īsti laimīga nejutās. Visu laiku bija sajūta, ka dzīvē kaut kā pietrūkst. Gribējās būt tuvāk dabai. Bet vajadzēja vien turpināt strādāt bankā, lai nopelnītu naudu iztikai. Turklāt tajā laikā Katrīnai jau piederēja zirgs Grots, kuram bija jāapmaksā stallis. Pēc bankā pavadītas darba dienas Katrīna vairākas reizes nedēļā devās pie viņa. Šo zirgu Katrīna par lētu naudu iegādājās no cilvēka, kurš ar viņu netika galā. Grotam bija ļoti smags, nejauks raksturs – viņš spēra, koda, cēlās pakaļkājās. Tikai ar pacietību un mīļumu Katrīna panāca, ka Grots kļuva rāms un meitenei pat deva buču. Tiesa, šobrīd viņš vairs nepieder Katrīnai, bet kopā ar citiem zirgiem ganās lauku pļavās.

Vēlāk, kad jau dzīvoja kopā ar draugu, Katrīna saprata, ka viņai nepietiek tikai ar zirgu stallī, bet gribas arī kādu dzīvnieku mājās. Abi jaunieši noīrēja vienkāršu dzīvokli Sarkandaugavā, kura īpašnieki neiebilda, ka Katrīna tur mājas mīluļus. Būros mitinājās ūdele Tomass, skunkss Bembijs un vairāki truši.

Bankās strādājot, aizritēja aptuveni desmit gadi. Pēkšņi Kristīne saņēma negaidītu piedāvājumu – apmesties uz dzīvi mājā Ropažu pagasta Kākciemā un pieskatīt kādam cilvēkam piederošus zirgus. Piedāvājums bija gan vilinošs, gan biedējošs. No vienas puses, Katrīnai ļoti gribējās aiziet no darba bankā, dzīvot laukos un būt tuvāk dabai, bet no otras puses, atvadīties no stabila darba un pārcelties uz nezināmu vietu šķita nedroši. Tomēr, par spīti vecāku iebildumiem, Katrīna riskēja, aizgāja no bankas un piekrita piedāvājumam. Zirgi bija ne tikai jābaro, ar tiem arī jājāj un citādi jānodarbojas. Katrīna jutās ļoti laimīga par to, ka mājas saimnieks turklāt piekrita, ka viņa šurp pārceļas kopā ar saviem dzīvniekiem. Viņš pats ar savu auto atveda šurp jaunietes mīluļus.

Sapnis piepildīts

Mājas īpašnieks arī neiebilda, ka Katrīna savu dzīvnieku saimi papildina. Četru gadu laikā, kopš viņa te dzīvo, klāt piepulcējies kupls jūrascūciņu bariņš, vairākas pundurkazas, Āfrikas pundurežu saime, surikāti, svītrainie skunksi, mangusts, trīs Šetlandes poniji un vairāki suņi. Bet šā gada 11. janvārī piepildījās Katrīnas sen lolotais sapnis – pēc lielas papīru rakstīšanas un saskaņošanas ar atbilstošajām institūcijām viņai izdevās sevi reģistrēt kā pašnodarbinātu personu un nodibināt minizoodārzu, precīzāk – eksotisko dzīvnieku turēšanas vietu. Tam deva nosaukumu – “Zoo brīnumi”.

Pārcelšanās uz Kākciemu Katrīnai izrādījās laimīgi liktenīga arī citā ziņā. Te viņa iepazinās ar savu nākamo vīru. Katrīna bija devusies uz ganībām pie zirgiem, ko pieskatīja, un tur priekšā bija Jānis. Izrādās, viņa govju ganību lauks robežojās ar zirgu ganībām. Abi vārds pa vārdam sāka runāties. Vēlāk Jānis meiteni ar savu mašīnu šad un tad aizveda uz Rīgu ciemos pie viņas vecākiem. Katrīna atzīst – tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Abi vairākus gadus draudzējās, līdz pirms diviem gadiem iestūrēja laulības ostā. Šobrīd viņu laulībā jau dzimusi meitiņa Sabrīna. Viņai patlaban ir viens gadiņš un astoņi mēneši.

Katrīnai ir ļoti paveicies ar Jāni, jo viņš ļoti vēlas, lai Katrīna dara darbu, kas viņai patīk, lai gan pagaidām tas nav finansiāli izdevīgi. Šobrīd nauda galvenokārt tiek izdota, iegādājoties dzīvniekiem pārtiku, nodrošinot veterināro aprūpi un pērkot jaunus dzīvniekus. Nedaudz naudas Katrīna iegūst, pārdodot jūrascūciņas un citas radībiņas, bet ar to nepietiek, lai segtu visus dzīvnieku uzturēšanas izdevumus. Lai gan Katrīna šobrīd ir tiesīga zoodārzā uzņemt apmeklētājus, pagaidām viņa ciemos gaida tikai iepriekš pa telefonu pieteikušos viesus. Tas tāpēc, ka lielu daļu laika aizņem rūpes par meitiņu. Katrīna sapņo par laiku, kad meitiņa paaugsies un zoodārzā varēs uzņemt katru apmeklētāju, kurš to vēlas.

– Reizēm ar Jāni spriežam, ka nevar zoodārzā visu laiku tikai ieguldīt, bet gandrīz neko nepelnīt, kā tas ir šobrīd. Bet ar dzīvniekiem ir sarežģīti. Nekad nevar paredzēt, kad kāds saslims un būs vajadzīga veterinārā palīdzība, kas nebūt nav lēta. Ja veterinārā palīdzība vajadzīga steidzami, saucu vietējo veterinārārstu. Ja dzīvnieki jāvakcinē, lai ietaupītu, aicinu šurp ārsti draudzeni no Daugavpils. Jāatzīst, šobrīd visas cerības liekam uz nākotni. Līdzīgu zoodārzu pieredze Latvijā liecina, ka šāds uzņēmums sāk pelnīt aptuveni pēc trīs gadiem, – stāsta Katrīna.

Tikmēr Jānis raujas vaiga sviedros, strādājot purvā. Viņš pats sev ir darbu vadītājs un strādnieks vienā personā. Ceļas jau sešos no rīta, kad abas viņa meitenes vēl guļ, un bieži vien pārnāk pēc desmitiem vakarā.

– Vīrs mani ļoti lutina, – stāsta Katrīna, – ļoti gribēju surikātus, un Jānis man tos nopirka, lai gan šie dzīvnieki maksā dārgi. Viena surikāta cena ir vairāk nekā 500 eiro, vēl bija jāpiemaksā par dokumentiem un jāsedz ceļa izdevumi.

Pa dienu Jānis arī atrod laiku, lai Katrīnai palīdzētu paveikt smagākos darbus zoodārzā – apkopt zirgus un ponijus. Katrīnas un Sabrīnas uzdevums ir aprūpēt pārējos dzīvniekus. Kad Sabrīna pamodusies un paēdusi brokastis – parasti tas ir ap astoņiem, deviņiem – abas dodas pie dzīvniekiem. Katrīnai vienai dzīvnieku pabarošana prasa aptuveni stundu laika, bet kopā ar Sabrīnu tas notiek daudz lēnāk, reizēm pat trīs stundas. Vakarpusē dzīvnieki jāpabaro vēlreiz, kā arī jāiztīra voljēri. Lai izklaidētu meitiņu, vasarā abas plūc zāli un ar to baro trušus un citus zālēdājus. Katrīna ļoti priecājas, ka Sabrīna gandrīz visu laiku pavada ārā svaigā gaisā un uzaug kopā ar dzīvniekiem.

– To, ka aizgāju no darba bankā un pārcēlos dzīvot uz laukiem, neesmu nožēlojusi nevienu brīdi. Te jebkurā brīdī varu iziet ārā un būt pie dabas, man apkārt ir mani dzīvnieciņi. Reizēm pati brīnos par sevi, jo biju taču īsta pilsētas meitene. Mana mamma gan nevar iedomāties dzīvot laukos un apbrīno manu izvēli. Viņai vajag, lai tuvumā ir veikali. Man daudz veikalu apkārt galīgi nav vajadzīgi. Acīmredzot katram savs. Tētis ir uzaudzis Baltkrievijas laukos, viņš vismaz mani saprot. Atzīšos, šeit jūtos ļoti laimīga. Tiesa, nevaru apgalvot, ka strādāt bankā bija ļoti slikti, bet tagad man mana dzīve patīk daudz labāk. Lai gan, rūpējoties par dzīvniekiem, esmu noskrējusies no rīta līdz vakaram, – teic Katrīna.

Katrīnas un Jāņa lielais nākotnes sapnis ir uz savas zemes uzcelt māju un tās tuvumā ierīkot minizoodārzu. Zemes gabals Lielkangaros jau ir nopirkts, tur sastādītas tūjas. Īpašums atrodas tikai dažu kilometru attālumā no ģimenes pašreizējās dzīves vietas. Katrīna jau kaļ tālejošus plānus, ka tad viņa savu dzīvnieku saimi būtiski papildinās un, iespējams, iegādāsies alpakas. Par šo dzīvnieku pirkšanu viņa sapņo jau sen.

1 komentārs

Pievienot komentāru