Praktiski
Manas tiesības

Savstarpējās attiecībās radies nopietns konflikts. Kā var palīdzēt mediators?0

Palto/Shutterstock ilustrācija

Ja strīdniekiem pašiem nekādi neizdodas vienoties, noteikti ir vērts meklēt mediatora palīdzību. Īpaši tas attiecas uz lietām, kas skar cilvēku savstarpējās attiecības.

Vispirms derētu aprunāties

Strīdi rodas ar ģimenes locekļiem vai radiniekiem, kaimiņiem, darba devējiem, sadarbības partneriem… Lai arī mēs to parasti uzskatām par kaut ko sliktu, kas saistīts ar stresu, skarbiem vārdiem un vardarbību, taču strīdos mēdz dzimt arī patiesība, un puses var nonākt pie konstruktīva konflikta risinājuma. Ja cilvēkiem ir domstarpības, viņiem nereti šķiet, ka vienīgā iespēja ir iet uz tiesu. Taču tas noteikti nav izdevīgākais risinājums. Kā liecina prakse, vairumā gadījumu tiesas process ļoti pasliktina attiecības starp cilvēkiem. Tiesā iesniegtais strīds tiek izšķirts, lieta formāli beidzas, bet konflikts padziļinās.

“Tiesāšanās turklāt maksā lielu naudu, un nereti paiet pat vairāki gadi, kamēr šo lietu izskata, turklāt neviens no strīdā iesaistītajiem nav pasargāts no publicitātes, jo tiesas sēdes parasti ir atklātas. Tas nozīmē, ka visi, kuriem ir kāda interese, var par šo konfliktu un tā niansēm uzzināt,” brīdina akadēmiķis, Juridiskās koledžas direktors Tālavs Jundzis.

Vārdu “mediācija” var tulkot kā būšanu pa vidu. Mediācijas procesā trešā persona – mediators – palīdz strīdniekiem saprast viņu patiesās intereses, palīdz atrast kopīgu valodu un nonākt pie abiem izdevīga risinājuma. Mediators šādos gadījumos ir kā starpnieks šā vārda vislabākajā nozīmē, sarunu un jautājumu ceļā izdibinot, ko tad patiesībā cilvēki vēlas. Taču mediatora mērķis nav samierināt, bet gan palīdzēt abām pusēm pašām atrast risinājumu, jo strīdu cēlonis bieži vien ir cilvēku nespēja sarunāties un saprasties.

Latvijā Mediācijas likums ir pieņemts 2015. gadā. Tas paredz, ka ikviens cilvēks, kuram rodas domstarpības, var risināt tās pie mediatora, taču šādu iespēju izmantot nevar piespiest ar varu. Tātad abiem strīdniekiem ir jāvienojas, ka viņi vēlas izmantot mediatora palīdzību. Mediators zina visu par konfliktiem (kā tie ceļas, veidojas un pāraug nopietnos strīdos), viņš var ieteikt iespējas, kā tos risināt. Lielākoties mediators ar saviem uzvedinošiem jautājumiem liek pusēm izrunāt visu, kas sakrājies uz sirds, un nonākt pie risinājuma.

Vienkāršs skaidrojums

Vienā no Juristu dienu diskusijām piedalījās arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors un ASV profesors Jānis Bolis. Viņš kā raksturīgu mediācijas piemēru minēja šādu situāciju: mammai ir divas meitas, bet tikai viens ābols, taču abām meitām ļoti gribas šo ābolu. Mammai tad jākļūst par mediatoru. Viņa vispirms cenšas noskaidrot, kāpēc meitas tik ļoti grib ābolu. Vienai ļoti sakārojies to apēst un negribas ar kādu dalīties, savukārt otrai meitai visvairāk gribas tieši ābola miziņu, kas šķiet visgaršīgākā un vitamīniem bagātākā. Mamma iesaka meitām mierīgi ābolu sadalīt – vienai tad tiks kraukšķīgā miziņa, bet otrai paliks pats ābola mīkstumiņš. Abas šādam risinājumam piekrīt.

“Šis piemērs labi parāda mediācijas būtību. Saprotams, ka māsas pašas būtu varējušas aprunāties un tikt galā ar šo strīdu, taču lielākoties cilvēki konfliktsituācijās neprot izrunāties un nedzird viens otru. Tāpēc ir nepieciešams kāds cilvēks, zinošs speciālists no malas, kurš var ieteikt un palīdzēt. Būtiski, lai mediācijai būtu atvēlēts arī valsts finansējums. Daudzās Eiropas valstīs tādas iespējas ir. Piemēram, Amerikā mediāciju finansē dažādi fondi un sponsori, palīdzot mazāk nodrošinātiem cilvēkiem, kuriem tas vajadzīgs, lai nebūtu jātiesājas un ātrāk tiktu pie rezultāta,” skaidro Tālavs Jundzis.

Dažas priekšrocības un trūkumi

Mediācijai ir vairāki būtiski plusi, salīdzinot ar tiesvedību tiesā. Mediācijas procesā strīdniekiem nav ko zaudēt. Viņi var tikai iegūt. Ja panāktais risinājums nav pieņemams, tam vienkārši var nepiekrist. Taču strīdnieki vismaz ir centušies to meklēt, kas liecina par viņu labo gribu un ieinteresētību abpusēji izdevīgā atrisinājumā. Šo mediācijas pazīmi angliski apzīmē ar win-win jeb latviski uzvara-uzvara. Turpretim tiesā viena puse vinnē, otra – zaudē, kas iespaido gan tiesas spriedumu, gan pušu tālākās attiecības.

Mediācijas procesā strīdniekiem jādomā arī par nākotni. Jā, ir bijis kāds negatīvs notikums pagātnē, kura dēļ strīdnieki ir nonākuši pie domstarpībām, bet te nu jāsāk prātot arī par to, kā dzīvot tālāk. Tiesā turpretim risinājums vērsts tikai uz pagātnes notikumu un tā likumisku noregulēšanu.

Taču ne katrreiz mediācija ir iespējama. Tas ir viens no trūkumiem, jo ne visus konfliktus šādi iespējams atrisināt. Tiesā dominējošā puse tomēr var panākt piekāpšanos tiesas lēmumam, turpretī pēc lietas nokārtošanas mediācijā, vienīgais autoritatīvais avots ir rakstiska vienošanās. Mediatoram nav pilnvaru piespiest to izpildīt, tomēr mediācijas līguma nosacījumu nepildīšana var prasīt lietas ierosināšanu par līguma laušanu. Toties, ja mediācijas process ir saistīts ar tiesu, tad mediācijas līgumam var rasties tiesas lēmuma spēks.

Tagadne un nākotne

“Mediatora palīdzību var meklēt jebkurā jautājumā, ja ir domstarpības, bet vissekmīgāk palīdzība darbojas civiltiesību lietās. To pierāda arī līdzšinējā prakse, piemēram, laulību šķiršanas jautājumos, darba strīdu gadījumos. Mediators varētu atteikt palīdzību situācijā, kad viņam būtu jāizskaidro kādi sarežģīti juridiska rakstura jautājumi. Lai gan mediatori mēdz būt arī juristi, taču juridiski jautājumi mediācijas procesā viņiem nav jāskaidro,” precizē Tālavs Jundzis.

Lai kļūtu par mediatoru, jāiziet speciāli kursi un pretendentam jābūt jau ar augstāko izglītību. Šāda specializācija īpaši ieteicama cilvēkiem ar dotumiem psiholoģijā un prasmi komunicēt ar citiem cilvēkiem, jo var teikt, ka tā ir jurisprudences – psiholoģijas starpnozare. Pastāv atzītas mediatoru biedrības, kur šādas zināšanas var iegūt, arī Juridiskajā koledžā Rīgā, bet Sertificētu mediatoru padome organizē eksāmenus. Ja izdodas eksāmenus nokārtot, var saņemt sertifikātu un strādāt par mediatoru. Patlaban Latvijā ir 48 sertificēti mediatori, bet šādu speciālistu skaitam vajadzētu būt lielākam. Viņu pietrūkst īpaši reģionos.

“Mediācijas nākotne Latvijā lielākoties atkarīga no tā, vai valsts tam spēs atrast līdzekļus. Dažu lietu kategorijas tik tiešām (derētu pat likumā ierakstīt) vispirms būtu jāizskata pie mediatora un tikai pēc tam – tiesā, piemēram, laulību šķiršanas lietas, kur ir strīdi par bērnu aprūpi vai mantas dalīšanu,” uzskata Tālavs Jundzis. “Diskusijās Juristu dienās iezīmējās vēl kāds priekšlikums, ko atbalsta Tieslietu ministrija, – ka arī visiem tiesnešiem būtu nepieciešamas mediatora zināšanas. Pēc likuma, strīdu gadījumos tiesnešiem tāda iespēja abām strīdnieku pusēm pat jāiesaka, taču viņi paši gan nepilda šo mediatora funkciju.”

SVARĪGI

• Būtiski, lai pie mediatora piekristu nākt abi strīdnieki, jo tas ir brīvprātīgs strīdu risināšanas veids. Tikai tad, ja abas puses būs ieinteresētas labvēlīgā risinājumā, speciālists varēs palīdzēt.

• Pusēm mediācijā ir vienādas iespējas un tiesības, bet mediatora attieksmei jābūt neitrālai.

• Normatīvajos aktos noteiktais prasības celšanas termiņš tiek apturēts brīdī, kad izteikts mediācijas priekšlikums. Prasības celšanas termiņu atjauno ar dienu, kad mediācijas priekšlikumu noraida vai mediāciju izbeidz.

• Mediāciju var izmantot domstarpību risināšanai gan ārpustiesas, gan tiesvedības procesā. Pusēm ir tiesības brīvi lemt par piedalīšanos mediācijā: uzsākšanu, norisi, pārtraukšanu un izbeigšanu ar vienošanos vai bez tās, kā arī par mediatora izvēli.

UZZIŅA

Sertificētu mediatoru padome atrodas K. Barona ielā 88/2 – 242, Rīgā LV-1001; tālr. 29800508; e-pasts:[email protected]; mājaslapa internetā: www.sertificetimediatori.lv.

LA.lv