Praktiski
Svētki

Saule, Maize, Uguntiņa. Viss, kas jāzina par rudens saulgriežiem0

Foto: Shutterstock

Rudens saulgriežu laiks enerģētiski ir visjaudīgākais – dabā viss nobriedis, sasniedzis augstāko punktu, novākts, savests pagrabos un klētīs, lauki nokopti, gatavojas rudens apcerībai un ziemas mieram, daba pieklust un māja kļūst par siltās, gaišās enerģijas avotu – līdz jaunai saulei un atdzimšanai.

Vislabākais laiks, lai pārdomātu, izvērtētu, izrunātos ar sevi, apņemtos un izpildītu, sapņotu, lolotu jaunas ieceres, atrastu otru pusīti, atbrīvotos no nevēlamā. Un vēl – lai pateiktos.

Saules un Mēness šūpoles

Astronomiskie rudens saulgrieži (rudens ekvinokcija, vienādību laiks) šogad būs 23. septembrī pulksten 10.50 pēc Latvijas laika – pēc tam Saulīte kļūs kautrāka, diena īsāka, nakts garāka, bet vadības grožus pārņems Mēnestiņš ar saviem zirgiem un zvaigžņu segām.

Noriet Saule vakarā, sēžas zelta laiviņā;

Lec Saulīte rītiņā vārtu staba galiņā.

 

Senču dabas ritā rudens saulgriežus iezīmēja Miķeļdiena – apjumības, appļāvības. Pēdējais labības pļaujas un ražas vākšanas laiks, ko noslēdza Jumja ķeršana (divgalvu vārpas, kopā saauguša augļa, dārzeņa vai saknes meklēšana) un daudzināšana (vārpas pina vainagā vai jostā un glabāja līdz jaunai ražai, dārza veltes lika goda vietā, pušķojot ziediem un dzīpariem, godāja arī visas līdzi atnestās radībiņas – kukainīšus, vardītes).

Visu dienu Jumi dzinu pār lieliem tīrumiem.

Tur sadzinu, tur saņēmu pie lielā akmentiņa.

 

Šis laiks bija arī pēdējā pieguļas diena, pēc kuras zirgus vakaros veda mājās, jo bagātais maizes tēvs Miķelītis (Miķelis, Mikāls, Mīkaļs, Mīklālis, Sila Miķelis, Miega Miķelis, Miega Mačs, Sila Mačs) nu atver vārtus Veļu mātei – sākas senču pieminēšanas, godāšanas un mielošanas laiks, kas ilgst līdz Mārtiņiem – tad vārti aizveras.

 

Trīs Miķeļi bungas sita

vārtu staba galiņā;

Nākat, meitas, skatīties,

kur sitās maizes tēvi.

 

Iespējams, Miķeļdienas nosaukums radies no kristiešu erceņģeļa Miķeļa (Michael – Dievam līdzīgais) vārda, kura dienu arī svin rudens saulgriežu laikā. Tāpat kā citi kristīgie svētki, arī šis pielāgots un uzslāņots pagāniskajām tradīcijām – rudens saulgriežu auglības rituāliem.

Lai nu kā, taču visu gadu gaidītajiem Miķeļdienas gadatirgiem tas nekādi nav traucējis – šo laiku arvien gaidīja gan laucinieki, gan pilsētnieki: vieni, lai apgādātos ar pārtiku un apģērbu ziemai, otri, lai pārdotu vasarā rūpīgi audzēto, austo, šūto, adīto, darināto un nopelnītu.

Šis ir laiks, kad saimnieki maksā loni gājējiem, puiši dižojas un izrādās, meitas greznojas, brauc precinieki, tiek dzertas derības (pa pāram mieži rudzi, pa pāram apenīši, pa pāram jauni ļaudis uz rudeni pārojās), pērngad uzrunātie svin kāzas. Jo – ja to neizdara tagad, jāatliek līdz nākamajam gadam (meitas gaida Miķeļdienas, kā saulītes uzlecot; kādu vellu (veli) nu gaidīs – Miķeļdiena pagājusi?). Un kāpēc gan ne – visa gana, var klāt bagātīgus galdus, maksāt mūziķiem un ballēties kaut trīs dienas – darbi padarīti!

Es izcepu kukulīti, vidū dūru caurumiņu;

Es mielošu Miķelīti caurumainu kukulīti.

Ak tu Sila Miķelīti, tavu saldu alutiņu!

Trīs graudiņi, sešas mucas, caur saknēm tecināts.

 

Mielasts un ziedošana

Apkūlībām (saulgriežiem) kāva barotu aunu, āzi vai sivēnu (nereti sauktu par Miķelīti), sutināja kāpostus, cepa miltu izstrādājumus no visiem graudiem – jaunās ražas rudzu un kviešu maizi (un īpašu Jumja klaipu!), plāceņus, karašas un ābolu raušus, darīja alu no katras labības.

Sargies, maizīte, nu tevi griezīs,

Izvilka māmiņa garo tutenu!

Mielasta laikā Miķeli un Jumi daudzināja ar dziesmām un zieda došanu, no katra ēdiena cienājot arī Māju dievus. Šo seno ieražu izsenis centušies apkarot gan baznīctēvi, gan varneši – jau 1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumu krājumā minēts, ka mācītājiem ar bargiem sodiem jārauga, lai latviešu zemnieki no Miķeļiem līdz Visu svēto dienai nepiekoptu “dvēseļu mielošanu” (“Dwessel Meley”) – labklājības nodrošināšanai noteiktās vietās liktus ziedojumus veļiem un mājas garam (mājas kungam) – maizi, sviestu, medu, vasku, sieru, gaļu, vilnu, monētas. Vēl salīdzinoši nesen daudzviet tika upurēts gailis, ar tā asinīm apsvētot lopus, staļļus, kūtis, mājas un laukus). Protams, aizliegumi nedeva cerētos rezultātus – ziedojumi un veļu mielošana turpinājās, tikai daudz piesardzīgāk. Kurš gan negrib būt pārticīgs un veiksmīgs, kurš negrib kuplu, saticīgu ģimeni un mājas laimi?

 

Pasaki paldies – iededz guni un dziedi!

Foto: Shutterstock

Mūsu senči uzskatīja, ka saulgriežu laikā ir svarīgi veikt pateicības rituālus – Dieviņam, Saulei, senču gariem un visiem, kuri palīdzējuši gūt un nopelnīt. Tikpat svarīgi lūgt palīdzību un aizsardzību periodam no rudens saulgriežiem līdz jaunajai ražai, lai šajā enerģētiski stiprajā laikā, kad viss vijas un centrējas uz iekšu, mājās, apcirkņos, kūtīs un arī ļaužu prātos burvji un raganas neiesētu savu ļauno sēklu, lai mājas svētību neaiznestu sveša roka.

Tāpēc laikā, kad veras tumsas vārti, mājai un saimei tik svarīgi turēties kopā, aizdegt dzīvu uguni un izkustināt vecmāmiņu pūru – dziedāt tautasdziesmas, iet rotaļās, asināt prātu, minēt mīklas. Tautasdziesmām un mūzikai piemīt tās pašas enerģētiskās vibrācijas, kas zemei, kur tās radušās, tālab, lai iekustinātu, pamodinātu savas mājas, apkaimes, novada labos spēkus, nav nekā labāka par kopdziedāšanu – no sirds, līdz skudriņām un tīkamam nogurumam.

 

Veļu laiks un senču balss

Pēc Miķeļiem-apjumībām sākas Dieva dienas, Dievaines, Veļu laiks – mirušo pieminēšanas laiks, kad saimnieks ar saimi aicina sētā ciemoties mirušo piederīgo veļus un rīko tiem svinīgu mielastu. Tajā laikā nedara nekādus lielos darbus. Mūsu senči cilvēku turēja par Dieva laistu radījumu, kam ir augums, dvēsele un velis (iļğis, lelis, urgucis, rauducis).

Senie latvieši mirušā apbedīšanu dēvē par izvadīšanu veļos. Veļi nedzīvo bezdarbībā: gana govis un zirgus, plucina sniegu; veļu sētā rej suņi tāpat kā zemes dzīvē, darbi tur norit līdzīgi ļaužu sētas darbiem; veļos dzer kāzas tiem, kas nomirst neprecējušies.

Dzīvo saites ar mirušajiem nepārtrūkst, reizi gadā sakari tiek atjaunoti, aicinot veļus uz mielastu ļaužu sētā, bet pēc pacienāšanas veļus raida atpakaļ uz Veļu valsti. Tāpēc latvieši par miršanu nedomā ar bailēm, bet saprot to kā pāriešanu no dzīves Šai saulē uz dzīvi Viņā saulē, laiku atstājot Dieva ziņā.

 

Ticējumi un ieražas

Latviešu (baltu tautu) sadzīvē pagāniskās (sentautu) tradīcijas joprojām ir apbrīnojami dzīvotspējīgas, dažbrīd mūsos atdzimstot it kā no nekurienes, un tikai vēlāk saproti – tā ir senču viedā balss, kas saka priekšā, ko darīt vai nedarīt – kā kurt uguni, pētīt vēju, raudzīties zvaigznēs, vērot kukaiņu ceļu un iztulkot dabas mācības.

* Ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina, būs laba vasara, savukārt, ja ir sausa un auksta diena un nakts, būs slikta vasara. Ja Miķeļos zosis lido augstu – pavasarī būs lieli pali; ja zemu – plūdu nebūs. Jo siltāka un sausāka Miķeļdiena, jo vēlāk iestāsies ziema un nav jābaidās stipra sala.

* Lai tiktu vaļā no pelēm, žurkām un kukaiņiem, Miķeļos nedrīkst no svešām mājām neko nest līdzi, svešā mājā nedrīkst ēst vai dzert, nedrīkst nest no meža skujas, lai nenāk čūskas.

* Lai tiktu vaļā no mošķiem, Miķeļdienas vakarā ar pīlādžu koku jābada pa kaktiem un skaļi jāsauc: “Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk, ko ēst kā pie manis.”

* Miķeļos jāgodā mājas suņi: suņa deguns putru jūt visdziļākajā mežā, suns ir gan mājas sargs, gan maizes devējs; kas suņam sper, tam slikti klājas, kas suni ciena, tas ilgi dzīvo.

Sunīšam maizes devu dižu, dižu gabaliņu,

Lai sunīts Dievu lūdza, lai es topu saiminiece.

Sunīts man pasacīja, kas guļ kārklu krūmiņā,

Vai guļ vilks, vai guļ lācis, vai laiskais tēva dēls.

 

Uzziņa

Saistītie raksti

* Mūs ar rudens saulgriežiem saista vēl kāds zīmīgs notikums: pirms gandrīz astoņsimt gadiem, 1236. gadā 22. septembrī, pilnmēness gaismā, seno baltu tautu, Latvijas un Lietuvas zemju vīri un sievas drosmīgi apvienojās kopīgai cīņai pret to melno, ļauno spēku, kas bija atnesis izmisumu, sāpes un naidu. Apvienojās un izšķirošajā Saules kaujā piespieda krustnešu karapulkus, Zobenbrāļu ordeņa iekarotājus, atkāpties.

* Šodien mēs 22. septembrī atzīmējam Baltu vienības dienu, kalnu galos iededzot ugunis un dziedot dziesmas. Redzot iedegtu vienu ugunskuru, kā pa ķēdīti tiek iedegti pārējie. Dzirdot vienu dziesmu, ieskanas pārējās. Tā ir mūsu vienība, kam šajā laikā ir daudz dziļāka nozīme un spēks, nekā mēs varbūt apzināmies. Tā ir mūsu senču balss, mūsu saknes.

Lai visiem svētīgi rudens saulgrieži!

 

LA.lv