Mājas mīluļi, Suņi

Saulainais un lielais bērns – itāļu augstmanis Kane Korso

Foto no Līgas Muižarājas personīgā arhīva

Maziņš, bet ņiprs kucēns pirmo reizi savā jaunajā mājvietā iebrāžas strauji. Viņa skatiens vispirms atduras koridorā pret spoguli, izbīstas no sava attēla, bet uzrej tam. Neapstādamies dodas tālāk, ceļā gadās persiešu kaķenīte Emīlija. To patrenc malā un rezultātā nonāk istabā, kur kājeles paslīd uz parketa. Tādi bija itāļu vairākus gadsimtus senas Kane Korso šķirnes Džeiro pirmie soļi jaunajā ģimenē.

Taču laimīgais stāsts iesākās pirms sešiem gadiem, kad Līgas Muižarājas ģimene ļoti skuma pēc mīļotā rotveilera aiziešanas: “Sapratām, ka šo šķirni vairāk neņemsim, pārāk sāpīgi. Un skatījāmies, kādu liela auguma suni izraudzīties. Rezultātā izraudzījāmies Kane Korso, par kuru izlasīju veselu grāmatu.”

Braucot pēc kucēna, Līga bija stingri nolēmusi, ka ņems to, kurš pats pienāks. Tā arī notika – no piecu kucēnu pulciņa viens skrēja pa priekšu… Pārējie palika, ņipri rakņājoties pa dobēm.

Mazulis tad arī aizceļoja uz jaunām mājām un iemantoja vārdu Džeiro. Viņš bija ļoti prātīgs, un par visu viņam bija viedoklis no mazām dienām. Pirmo reizi uz suņu skoliņu abi – Džeiro un saimniece – devās, kad mazulim palika četri mēneši. No sākuma audzēknis bija teicamnieks, darīja visu kā pēc grāmatas. Taču pieaugot jau parādījās nostāja: “Kāpēc man paklausīt, ja varu aizlaisties? Mācības ir mācības, dzīve ir dzīve.”

Ar komandas “Šurp!” apgūšanu bija grūtības, tāpat suņuks pieņēma patstāvīgus lēmumus, kad Džeiro palaida izskrieties bez pavadas. Vislabāk viņam sapasēja ar tiem, kas mēdza pa mežu pastaigāties, kā arī orientieristiem, nūjotājiem. Tie apstājās un parunājās ar Džeiro: “Suns nočeko arī vecākus cilvēkus. Ir viena sieviete solīdos gados, kurai Džeiro pieiet, nolaiza roku un aizskrien. Sieviete tikai nosaka, ka viņš tik ātri jau aizsteidzies…”

Mājās suns ir prieka iemiesojums. Savējos sagaida, nākdams pretim, aiz laimes saliecies līkumā. Kaut ir pilnīgi pieaudzis, uzvedas kā kucēns: “Džeiro ir kā tie vīrieši, kas visu mūžu nav pieauguši. Mans saulainais bērns.”

Suns tagad labi satiek arī ar kaķeni Emīliju. No sākuma viņa vairāk pārvietojās pa augšējām virsmām, tagad kaķu dāma ēd no suņa bļodiņas, guļ blakus, reizēm pat iepliķē, nagus gan neizlaižot. Tagad abiem ir kopīgs intereses objekts – papagailis Hugo. Emīlija sēž tuvāk būrim, Džeiro – tālāk. Ja papagaili izlaiž palidot, abi seko duetā. Līga min, ka viņiem no papagaiļa varētu būt drusku bail, jo putns lidojot ķērc un kustina spārnus.

No Džeiro sabiedrotajiem jāpiemin viņa sirdsdraudzene stafa (Amerikāņu Stafordšīras terjera) kucīte Hēra: “No abiem kucīte ir racionālāka zemes meita, bet mūsējais – dzejnieks!”

Protams, viņu reizēm ir nokaitinājuši maza auguma suņuki, kuri mēdz apriet visus un vienmēr. Džeiro paskatās ar neizpratni – mazais kvekšķi, ko cepies? Un reizēm uzburkšķ, bet neko vairāk.

Viņa stihija ir garie pārgājieni. Līga atceras, kā sunim patika skriet līdzi saimniekiem pagājušajā ziemā distanču slēpošanā. Tad Džeiro sirds līksmo un viņš ir tik pārlaimīgs kā saimnieki, ka izraudzījušies tiešām pasakainu četrkājainu kompanjonu…

6 Komentāri

Pievienot komentāru