Praktiski
Dārzs

Tomātus vajag sapurināt! Ārijas Rudlapas dārzkopja dienasgrāmata 0

Foto – Shutterstock

13. 07. Ziedu diena.

Atgriežos mājās vakarā. Lietus ir beidzies. Mani sagaida suns un viens pēc otra ierodas arī kaķi. Augi, protams, stāv uz vietas. Ejam apgaitā novērtēt situāciju. Zālieni nopļauti, bet sakņu dārzs tāds drusku apaudzis. Lai nu kas, bet nezāles tiešām izskatās labi. Ak, skaistās matuzāles! Siltumnīca atgādina džungļus. Iepriekšējā vakarā ciemojos pie radiem. Tika izrādīts arī dārzs. Tur viss skaisti. Tomāti safrizēti un sastādīti taisnās rindās kā militāras skolas kadeti. Manējie apauguši kā hipiju bariņš. Tīklērces gurķus vēl nav pavisam nobeigušas, pat kaut kādi auglīši aizmetušies. Lielus darbus vakarā nesāku, bet apkopju podu puķes, novācu vecās lapas un ziedus. Pārvietoju podus tā, kā, manuprāt, izskatās labāk.

14.07. Ziedu diena pāriet lapās.

Līņā. Aplaistu tomātus siltumnīcā un pažobeļu dobēs. Izveidoju tādas. Vienā audzēju balkona tomātus, bet otrā kāršu pupas un “gaismas sakni”. Pēdējais ir ipomeju dzimtas vīteņaugs, kura saknes esot ļoti vērtīgs dārzenis, kaut kas līdzīgs melnsaknei. Tas arī krāšņi ziedot, manējie pagājušajā vasarā nepaspēja. Tiku pie tā visai dīvaina veidā, taču tas jau ir cits stāsts. Saņēmu audzēšanas instrukcijas un ieteikumus par mājaslapām, kur meklēt padomu. Kaut kādas saknītes jau izauga. Šovasar mēģinu izstrādāt savu audzēšanas tehnoloģiju.

Vakarā apkopju savus tomātus. Tie laiku nav velti tērējuši, saauguši sānu dzinumi un salapojuši kā mežs. Ir aizmetušies un piebrieduši arī augļi, tā labā ziņa. Laužu, plēšu, piesienu. Līdz radinieka disciplinētajiem augiem vēl tālu, bet nu jau vairāk līdzinās brīvdomīgu studentu pulciņam, nevis hipiju baram.

15.07. Lapu diena.

No rīta atveru siltumnīcu, sasveicinos ar tomātiem, tos kārtīgi sapurinot. Tā nav varmācība, to var un vajag darīt, īpaši karstā laikā, lai tomātu ziedi labāk apputeksnētos. Salaistu arī, jo ir taču lapu diena. Nelaimīgos gurķus apsmidzinu ar zaļo ziepju šķīdumu cerībā, ka ērces nosmaks. Prātīgāk būtu tos izraut un aiznest tālāk no siltumnīcas. Domās izstrādāju ravēšanas plānu. Dienas gaitā sāku to realizēt. Veicas labāk, nekā biju domājusi. Zeme mīksta, nezāles leknas. Lauka gurķi gan tādi – nekādi, laikam pārāk auksts. Nepareizā dienā stādītie kāposti aug griezdamies. Uz ārējām lapām gan parādījušās laputis. Dēls sastrādā papuves lauciņu un iesējam zaļmēslojumu. Tāda dīvaina kombinācija iznāca, baltās sinepes kopā ar rudziem. Tad jau redzēs, kā augs.

16.07. Lapu diena.

No rīta aplaistu visu, kas nepieciešams. Pa dienu nedaudz paravēju, bet vakarā atjaunoju zāles mulču siltumnīcā un uz dobēm. “Kentaurs” nopļauto zālīti atstāj uz lauka, nākas to grābt un vākt. Starp citu, bēniņos atrodu grāmatu no savas padomju bērnības. To sauc “Nezāļu karaliene”, ieintriģēta nonesu to lejā un sāku šķirstīt. Tā, izrādās, ir luga bērniem, ko sarakstījusi Mersede Salnāja, izdota 1968. gadā. Pieķeru sevi to lasām. Pasaka padomju garā. Galvenā varone – paslinka, mātes apčubināta meitene, kas vēlas kļūt par aktrisi (tēls visai mūsdienīgs) un izvairās no ravēšanas darbiem. Tas, protams, nepatīk čaklajiem, jaunajiem naturālistiem, kas mēģina sliņķi pārmācīt.

Pasakā, kā jau pasakā, meitene nonāk ļauno nezāļu karaļvalstī un redz, kā tās paverdzina gūstā saņemtos kultūraugus. Valsti pārvalda karaliene Usne un Ļaunais Vilkazobs, plikstiņi un nauduļi ir sargi, bet balanda un pērkone – galma dāmas. Pasaku zemē valda tādas pašas intrigas, ka mūsdienu politikā, un meitene no cerētā princeses goda nokļūst pie gūstekņiem, kuri sūknē no zemes dzīvības sulas. Ļaunie galminieki piespēlē “kompromatu” – kapli. Tas gan nav lietojams, jo to nobūris ļaunais burvis Kurmis, bet aizdomu ēna ir radīta. Lugas gaitā ar to pašu kapli gūstekņi tiek atbrīvoti. Mūsdienu versijā gan labāk iederētos labais burvis no augu aizsardzības līdzekļu izplatītājfirmas ar burvju dziru, kas nonāvē nezāles.

17.07. Augļu diena.

No rīta smidzina smalks lietiņš, pievēršos rakstu darbiem. No prāta neiziet stāsts par ļaunajām nezālēm, ka paverdzina kultūraugus. Vēlā pēcpusdienā spīd saule un nolemju izvēdināt galvu paveicot kaut ko taustāmu. Eju uz šķūni pēc sava brīnumieroča. Cerams, ka ļaunais burvis kurmis nav to pārvērtis par krāmu. Viss ir kārtībā, stāv kā nolikts, ass un ērts. Kurmis gan tai virzienā ir gājis, konstatēju to pēc rakuma zālienā. Dodos uz dārzu, lai tas nepārvērstos par nezāļu karalisti. Cērtu un plēšu karalienes, galma dāmas, sargus un sēklu izplatīšanas pirmrindnieces sīkgalvītes. Nezāļu karalistei uz laiku esmu radījusi zaudējumus. Arī domas kaut cik sakārtojušās.

18.07. Augļu diena.

Vakarpusē nolasu zemenes. Esmu nolēmusi ziemas krājumiem ievārījumus nevārīt, tāpēc ogas apēdu imunitātes stiprināšanai. Vispār man šajā vēlajā pēcpusdienā bija vienkāršs mērķis, nogriezt pelašķus tējai, ko arī izdaru. Taču dārzā ir tik daudz darāmā. Vīnogas saaugušas, lavandas zied… Pēc kāda laika, kad visu esmu griezusi un pucējusi, attopos ar kaudzi augu, kas jāliek žāvēties, un otru kaudzi, kas jāsavāc. Tieku galā ar tējām, bet izvācamos pametu apžūšanai. Nav man te nekāds pilsētas parks, kur viss tūlīt jāsavāc.

LA.lv