Adīšana un tamborēšana, Rokdarbi

Rokdarbniece Anita Masaļska izkāpusi ārpus rāmjiem un ada džemperus skandināvu stilā

Foto - Edvīns Kamoliņš

Astroloģe un rokdarbniece ANITA MASAĻSKA katru dienu ada vismaz divas stundas. Adīšana kļuvusi par viņas dzīvesveidu un ikdienas nepieciešamību. Anitas lielā aizraušanās joprojām esot islandieši – Skandināvijas valstu tradicionālie džemperi. Tos viņa ada, ievērojot priekšrakstus un arī improvizējot. Izkāpšana ārpus rāmjiem atbilst Anitas temperamentīgajam raksturam.

Mazliet nepieradināts un mežonīgs

Skandināvijas valstu Norvēģijas, Zviedrijas un Dānijas, kā arī Islandes, Fēru salu un vēl citu ziemeļu reģionu iedzīvotāju nacionālo apģērba gabalu var pazīt pēc rakstiem. Islandes stilu – arī pēc pusapaļa ornamentēta teilīša plecu zonā un ģeometriskiem rakstiem, kas atgādina skandināvu un grenlandiešu rūnas.

– Šāda stila džemperus ir interesanti adīt, jo adījums gluži kā vilnīši zem rokām zibinās uz priekšu, – procesu raksturo Anita. – Neviens man nav mācījis, kā jāada islandieši, to apguvu pašmācības ceļā, bet tagad mācu citiem. Es diezgan brīvi izvēlos rakstus džempera vai jakas dekoratīvajām joslām, bet rūpīgi skaitu valdziņus, lai raksts nenojuktu.

Anitai noteikti noder Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas rokdarbnieku nodaļā apgūtās zināšanas. Mācību programmā bija gan gleznošana, zīmēšana un kompozīcija, gan aušana, šūšana, adīšana un tamborēšana, arī dziju krāsošana, krāsu un materiālu mācība. Beidzot lietišķos, Anitas diplomdarba tēma bija – pončo ieadīti un ietamborēti Vidzemes šatierdeķa motīvi.

Pārmaiņu gados viņa Latvijā atvēra pirmo privāto rokdarbu salonu “Cīte”, kur pārdeva vietējo meistaru darinājumus, sākot no adījumiem un beidzot ar ādas jostām. Kad valsti pārņēma ekonomiskā krīze, reti kuru vairs interesēja rokdarbi un “Cīti” nācās slēgt. Pēc kāda laika, dēla mudināta, Anita atvēra nākamo salonu “Taša” un tad arī pievērsās islandiešu adīšanai.

Dzijai ir nozīme

Skandināvu džemperus parasti ada no vaļīgi vērptas rupjas vilnas dzijas. No tās var veidot garus pārstaipus, jo vilnas pavediena šķiedras savstarpēji saķeras.

Ar mohēru iespējams panākt interesantāku efektu. Dzija it kā izpludina jebkura raksta kontūras, un pavediena garās šķiedras veido biezu, pūkainu virsmu. To gan nereti uzskata par rakstainu adījumu trūkumu, bet tas var būt arī efekts. Daži izmanto kokvilnas diegus, taču tie ir smagi, daudzie pārstaipi izstrādājumu padara vēl smagāku. Turklāt pavedieni nesaķeras, tāpēc pārstaipus vēlams piesaistīt ik pēc pāris valdziņiem. Smagnējam adījumam var piešķir šķietamu vieglumu, tradicionālo dziju kombinējot ar kādu pūkainīti.

– Es izmantoju merīnaitu vilnu, kazlēna mohēru, lamas un alpaka vilnas dziju. Vietējo aitu vilna ir asa, toties tai piemīt kaut kas īsts. Lai šī dzija, saskaroties ar miesu, būtu patīkamāka, pavedienam pievienoju mīkstu un pūkainu dziju, piemēram, kazlēna mohēru, zīda pavedienu vai ko citu, – stāsta Anita un piebilst, ka pēdējā laikā īpaši iecienījusi Islandes aitu vilnas dziju, ko var pazīt pēc zīmola “Lettlopi”. Tā ir vieglāka par citām dzijām, atgrūž mitrumu, saglabā siltumu, elpo. – Pirmoreiz šo dziju turēju rokās, kad meitas kursabiedrene no Islandes to atveda kā dāvaniņu. Uzreiz novērtēju, cik tā ir kvalitatīva un daudzveidīga, jo pavediens var būt gan kā nevērpta pūka, gan parupjš – pat pirksta resnumā. Maksā 40–70 eiro un vairāk par kilogramu.

Mājās viņai sakrājies ap 100 kilogramu dažādas dzijas. Džempera formu Anita parasti zina, bet krāsu salikumu izvēlas, saliekot sev apkārt pārdesmit dzijas kamolu. To, kas adījuma krāsu paletē šķiet neiederīgs, neņem. – Improvizēšana man sagādā milzīgu prieku! – atzīst rokdarbniece.

1 komentārs

Pievienot komentāru