Daiļdārzs, Dārzs

Rakstura man nav – būs atkal jārok un jāstāda. Ārijas Rudlapas dienasgrāmata

Foto-Fotolia

22.augusts. Augļu diena
No rīta pa virtuves logu redzu stirnu, kura jau staigā pa sakņu dārzu. Abi ar suni ejam to biedēt. Mūs ieraudzījusi, tā mirkli vēl stāv uz vietas un nicīgi noskatās, tad ar balerīnas cienīgu grāciju apmetas pretējā virzienā un aizlēkšo meža virzienā. Apēst bietes vēl nav paspējusi. Vakarā šķūnī sameklēju iepriekšējā gada biedēkļus. Izvēlos tādu ar spilgti dzeltenu lietusmēteli. Varbūt man kā lācītim Pūkam izdosies pie reizes piesaistīt arī kāda mākoņa uzmanību. Debesu kantorī ar nokrišņu sadali šogad kaut kas misējies. Kur par daudz, kur nekā. Izskatās, ka mūsu norma arī aizsūtīta uz Kārsavu. Aiznesu sargu uz dārzu un iespraužu zemē pie bietēm, apsienu kā šalli svītraino būvmateriālu iesaiņošanas plēvi un galvā kā lakatiņu melnu iepirkumu maisiņu, kas nezin kāpēc atrodas sakņu dārzā, būs laikam stirnai izkritis. Mājās sameklēju cienījama vecuma odekolonu un veidojumu iesmaržinu. Apmierināta ar paveikto, eju novākt sēklai zirņus. Diemžēl nākas to darīt izlases kārtā, jo pākstis vēl nav vienādi nogatavojušās.

23. augusts. Augļu diena
Mans skaistais biedēklis apgāzies. Vainīgs vējš. Tas nikni dzenā smagus mākoņus un dod cerību, ka varbūt līs. Silts un mitrs. Pa ceļam satieku lietu. Vakarā atgriežoties mājās, gan nākas secināt, ka līdz manam dārzam tas nav ticis. Stutēju augšā savu biedēkli un nostiprinu kārtīgāk. Garastāvokļa uzlabošanai nolasu tomātus. Raža laba. Pie reizes noplūcu plankumainās lapas. Ar radinieci norunāju daļu ražas iemainīt pret gurķiem. Ar tiem man šogad neveicas.

24. augusts. Sakņu diena
Mans biedēklis tomēr kādu lietus mākoni ir piesaistījis un naktī atjaunojušies laistāmā ūdens krājumi. Ir vēss, un vējš nikni pūš. Tīri vai ausene jāmeklē. Ziemeļkurzemē diena atkal saulaina. Darba darīšanās braucu jūras virzienā. Darbs vedas ātri un atrodas brīvs brīdis vietējās kokaudzētavas apmeklējumam. Man gan neko nevajag. Taču ieejas biļete nav jāpērk, kāpēc nepaskatīties. Mašīnu atstāju pie vārtiem un eju ar kājām līdz stādu laukumam. Sasveicinos ar laipno darbinieci, kura man tūlīt skaidro, ka drīkst droši braukt teritorijā. Atbildu, ka vēlos izlocīt kājas un tikai paskatīties. Nu labi, kā kundze vēlas. Izstaigāju stādu rindas. Nopriecājos par krāšņajām budlejām, bet nevaru izdomāt kur to iestādīt savā dārzā. Neko jau nevajadzēja, taču līdzi paņēmās lielziedu asinszāle, sārtziedu zemene un pelēka stiebrzāle. Podi nav lieli, un aiznesu tos līdz mašīnai. Rakstura man nav. Būs atkal jārok un jāstāda.

26. augusts. Sakņu diena
No rīta salaistu dārzu. Pa nakti atkal kaut kas nedaudz nolijis. Ar lielu laistīšanu gan neaizraujos. Siltumnīcai, pažobeles dobēm un podu puķēm tiek lietus ūdens. Pārējiem augiem jāiztiek pašiem. Atkal vācu sakritušos ābolus un apgriežu puķēm vecos ziedus.  Vajadzētu stādīt nopirktos augus, taču zeme cieta un sausa, lai vēl padzīvo podos. Novācu sīpolus.

Augusta pēdējās dienas aizrit strauji. Kurzemē lietus nelīst. Dienas saulainas un skaidras. Pie dārza darbiem netieku. No rītiem atveru un vakarā aizveru siltumnīcu. Apstaigāju teritoriju pa perimetru un diagonāli, nogaršoju, kas izaudzis, apskatos, kas noticis. Secinu, ka kāpostu balteņi par bērnu audzināšanas vietu izvēlējušies zaļmēslojumam domāto balto sinepi, nevis manus nepareizajā dienā iestādītos kāpostus. Lai viņiem laba veselība. Nogaršoju ābolus un plūmes. Pret plūmju kokiem esam grēkojuši. Daudz nokaltušu zaru un vainagi biezi. Raža paliela, taču kvalitāte slikta. Uz tirgu jau nebrauksim. Koki veci, vēl mana tēva stādīti pagājušajā gadsimtā. Bumbierābolu apēšanā uzradušies palīgi. Norīvējuši augļus gandrīz kā ar dārzeņu rīvi. Par samaksu katru nakti tiek atstātas ekskrementu kaudzītes, noliktas taisnā rindā. Kārtīgi zvēri. Būs jāmeklē rokasgrāmata “Kāda kuram kaka”, lai identificētu vainīgos. Kaimiņiene stāsta, ka viņas siltumnīcu arī kāds pieķēzot. Ir aizdomas, ka tie varētu būt āpši. No kurienes? Meža vidū nedzīvojam.

31. augusts. Augļu diena
Beidzot varu padarīt kaut ko vairāk. Nolasu daļu no sabirušajiem āboliem. Tomātiem noplūcu lapas un kārtējo reizi nokniebju jaunos dzinumus, lai nobriedina to, kas aizmeties, un beidz augt. Par labi paveikto darbu apēdu mēness zemeņu ražu. Man ir neliela dobīte pie siltumnīcas sienas. Ražo jau trešo gadu. Stādus izaudzēju no sēklām. Lielu kopšanu neprasa. Pavasarī uzrušinu un izravēju nezāles. Augi veido kuplus cerus, un vasarā nākas izraut pa kādai nezālei, smukumam var nogriezt noražojušos ziednešus. Toties raža no jūnija līdz salnām. Iederas katrā dārzā, kaut puķu dobes tālākajos stūros. Apgriežu gladiolu ziedus, lai labāk nobriest sīpoli. Skolēnu ģimenē pašreiz nav, tāpēc ziedus salieku vāzēs sev par prieku.

1. septembris. Augļu diena
Pēcpusdienā pievēršos atkal kopšanas darbiem. Diena silta, lietus nav. Manuprāt, skolas sākumam laiks labs. Novācu zirņus sēklai. Pupas vēl tādas pusgatavas, lai vēl briest. Skaisti ataugušas skābenes. Saplūcu zupai. Viss tāds apvītis, vajag lietu.

2.-3. septembris. Augļu un sakņu dienas
Biju izsludinājusi šīs dienas par nedēļas nogales prioritāti kartupeļu rakšanai. Taču cilvēks domā, Dievs dara. Sauciens pēc lietus beidzot sadzirdēts. Jau agri no rīta sākas sistemātiski mērcējoša līšana, kas ar īsiem starplaikiem turpinās visu dienu. Kartupeļiem vēl nāksies kādu laiku palikt zemē. Līdz Ziemsvētkiem vēl tālu, gan jau novāksim. Aiz skumjām par izjukušajiem plāniem nolemju sakārtot sēklu kasti. Kas tik tur atrodas, tukšas un pustukšas paciņas, kaut kādi sainīši ar pašievāktām sēklām. Kurš to visu tur savilcis? Jāaiziet līdz spogulim, lai apskatītu vainīgo. 🙂

Pievienot komentāru