Interjers, Mājas

Pusdienu servīzes – gan pilīs, gan būdiņās

Foto - Anda Krauze

Tikai retam Latvijas iedzīvotājam mājās nav nekā no Kuzņecova, Jesena vai Rīgas porcelāna rūpnīcā ražotajām tējas, kafijas vai pusdienu servīzēm. Diemžēl šo uzņēmumu ražojumi nu ir tikai tāla pagātne – daļa no Latvijas zīmolu leģendām, ar kurām patiesi varam lepoties. Nesen Kuldīgas iedzīvotājiem un pilsētas viesiem bija iespēja vecajā rātsnamā aplūkot minēto ražotāju pusdienu servīzes.

Raksturo laikmetu

Šīs trauku grupas apskatei piedāvāja Rīgas Porcelāna muzejs. “Izvēlētās servīzes katra raksturo noteiktu laika periodu un rūpnīcu. Tās demonstrē stilu dažādību salīdzinoši lielā laika periodā (no XIX un XX gadsimta mijas līdz XX gadsimta 90. gadu sākumam) un dažādās ražotnēs. Piemēram, izstādē aplūkojama gan M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā ražotā servīze ar jūgendstila dekoru, gan Rīgas Porcelāna rūpnīcas servīzes ar ģeometriskiem dekoriem, kā arī mākslinieces Antoņinas Paškēvičas radītais trauku ansamblis Anna, kas paredzēts sabiedriskās ēdināšanas iestādēm, bet ražošanā nav ieviests,” stāsta Porcelāna muzeja ekspozīcijas un izstāžu kuratore Ieva Nagliņa.

Kas ietilpst servīzē

“Tradicionāli pusdienu servīze paredzēta sešām vai divpadsmit personām. Bez šķīvjiem, krūzēm un tasēm tajā ietilpst zupas terīne, garšvielu trauciņi, mērces trauks, dažādu izmēru lielie šķīvji un bļodas,” uzskaita Ieva Nagliņa. “Ir pusdienu servīzes, kurām komplektā ir arī gan kafijai, gan tējai paredzēti trauki (kanna, tases, apakštases, cukurtrauks, krējuma kanniņa), bet dažkārt ir tikai viens no komplektiem. Trauku skaits var svārstīties no padsmit līdz pat pāris desmitiem priekšmetu.”

Servīžu dizains, forma un izmērs ir piesaistīts noteiktiem tilpuma parametriem. Piemēram, ja servīze paredzēta sešām personām, kafijas kannas tilpumam jābūt tādam, lai varētu piepildīt visas krūzītes, skaidro Ieva Nagliņa. “Laika gaitā mūsu ēšanas un galda klāšanas paradumu ietekmē ir mainījies servīzes komplektējums. Tajā retāk ietilpst zupas terīnes un garšvielu trauciņi, jo šim nolūkam izmantojam citus traukus.”

Restorānos un citās publiskās ēdināšanas vietās, iespējams, ir striktākas prasības attiecībā uz trauku tilpumu, nekā tas ir mājsaimniecībās, kā arī, piemēram, ir svarīga tāda funkcionāla nianse, ka tējas vai kafijas tases dizains veidots tā, lai tās var satilpināt citu citā (tas veiksmīgi atrisināts trauku ansamblī Anna), norāda Ieva Nagliņa.

Lielām partijām un arī unikālas

Porcelāna ražošanas industrijas attīstība savulaik veicināja šo trauku pieejamību plašākiem sabiedrības slāņiem. “Laikā, kad porcelāna ražošana (gan formas izveide, gan dekors) bija roku darbs, šis produkts, protams, bija ekskluzīvāks. Bet līdz ar ražošanas mehanizāciju porcelāna izstrādājumi pamazām kļuva arvien pieejamāki, tos varēja iegādāties cilvēki ar atšķirīgu ienākumu līmeni,” turpina Ieva Nagliņa.

Ne vien pusdienu servīzēm, bet arī citiem porcelāna traukiem varēja samazināt cenu, jo tika ieviesti dekoli, kas ļāva samazināt roku darba nepieciešamību trauku dekorēšanā. Dekoli ir sietspiedē drukātas uzlīmes, respektīvi, keramikas krāsa tiek uznesta uz trauka mehāniskā veidā, līdz ar to dekors ir ne vien precīzs un ar perfektu klājumu, bet arī tiek paātrināta trauku izgatavošana. “Jau Rīgas Porcelāna rūpnīcas laikā bija servīzes, kas tika ražotas lielām partijām ar vienkāršāku dekolu un līdz ar to par pieejamāku cenu, gan ekskluzīvākas un krāšņākas. Vienlaikus mākslinieki kā savus radošos darbus izstādēm vai īpašiem pasūtījumiem gatavoja arī unikālās servīzes, kuras gandrīz pilnībā bija roku darbs.”

Rīgas Porcelāna rūpnīcas slēgšana, protams, ir zaudējums ne vien Latvijas ražošanai, bet arī keramikai kopumā, ir pārliecināta Ieva Nagliņa. “Rūpnīca bija būtiska pieredze un atspēriena punkts daudziem māksliniekiem un dizaineriem, kuri varēja tur attīstīt un realizēt savas radošās ieceres. Tagad materiāltehniskā bāze, īpaši dizaina izstrādei, ir jārada pašiem savās personiskajās darbnīcās vai nelielās manufaktūrās.”

1 komentārs

  1. ;))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =====

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmoliberastu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

Pievienot komentāru