Dārzs, Sakņu dārzs

Pupiņu varavīksne. Saimniece Rūta Beirote, kurai pieder 30 šķirnes, dalās pupiņu audzēšanas padomos

Foto - Shutterstock

Viena no lielākajām kolekcijām – aptuveni 30 krāsu cūku pupu, lielo kāršu pupu un daudzkrāsainu dārza pupiņu šķirņu – pieder Rūtai Beirotei no Krimuldas novada zemnieku saimniecības “Zutiņi”, kas ir arī organizācijas “Slow Food” biedre. Saimniecībā mērķtiecīgi saglabā senās, tā sauktās tautas selekcijas šķirnes un arvien seko līdzi novitātēm, izmēģinot jaunas šķirnes.

Kā iegūt spīdīgas sēklas

– Kolekcionēt sākām ar omes pupiņām, kas arī mums ir vissenākā šķirne bez nosaukuma. Tai ir iegarenas, ļoti miltainas sēklas ar visizteiktāko pupiņu garšu. Vārot izjūk. Var novākt septembra sākumā, pat nesagaidot salnas, sēklas jau ir nogatavojušās, – stāsta pupiņu audzētāja.

Tirgū pieprasītākās četras pupiņu šķirnes “Zutiņos” audzē 3,8 ha platībā, pārējās sēj ar rokām, katrai šķirnei atvēlot piecas vagas. Pākšaugus, ko audzē lielos daudzumos, kuļ ar kombainu. Pārējiem ražas sagatavošana tirgum ir roku un kāju darbs. Kad sēklas kļūst cietas, augus izrauj, ar dārznieka šķērēm nogriež saknes, tad žāvē šķūnī un siltumnīcā. Pēc tam noklāj brezentu vai plēvi, saliek pupu lakstus ar visām pākstīm, tām virsū – otru brezentu un lēkā, sit, dauza. Tad lakstus noņem (ja pupiņām nebūtu nogrieztas saknes, no tām atdalītos smiltis un sēklas būtu nevis spīdīgas, bet nespodras, smilšainas) un pupiņas izlaiž caur seno vētījamo mašīnu Imanta. Nobeigumā ir roku darbs, kad sēklas sver un fasē mazās, košās paciņās.

– Latvieši ēd diezgan maz pupiņu, lai gan augstās uzturvērtības un lieliskās garšas dēļ šiem pākšaugiem ēdienkartē vajadzētu ieņemt daudz lielāku vietu. Cenšamies tās padarīt interesantākas – veidojam gan krāsainas krelles, gan Adventes vainagus. Savu produkciju realizējam Straupes lauku labumu tirdziņā un zemnieku produkcijas veikalos “Klēts”.

Nepelnīti piemirstās svešzemnieces

Pupiņām atšķiras ne tikai izskats, bet arī miziņas biezums, konsistence, garša, uzturvērtība. Jo tumšākas krāsas pupas, jo sarežģītāks olbaltumvielu ķēdes process tajās. Kolekcionāre stāsta, ka pasaulē vispieprasītākās ir baltās, sarkanās nierveida un ‘Borlotti’ šķirnes pupiņas.

‘Borlotti’ (“Zutiņos” dēvētas par dzērvenītēm) ir ļoti iecienītas siltajās zemēs, piemēram, Itālijā, kur tās audzē lielos apjomos. Labi izdodas arī mūsu klimata apstākļos, ir ražīgas, ātri ienākas. Šīs pupiņas ir ar ļoti plānu miziņu, miltainas, bet garša nav tik intensīva, arī zupu neiekrāso brūnu.

Sarkanās nierītes – amerikāņu nacionālās pupas. Novārītas saglabā tumšu, sarkanīgu krāsu. Ir gana stingras, vārot ātri neizjūk, tāpēc piemērotas konservēšanai (labs variants ātri pagatavojamiem ēdieniem), salātiem. Uzskata, ka šīs pupiņas satur daudz dzelzs, tāpēc ir veselīgākas un arī populārākas.

Melnās pupiņas ir divu veidu – klasiskās dārza un sviesta krūmu pupiņas. Citviet pasaulē ir ļoti iecienītas, bet pie mums audzē maz, jo ir vidēji ražīgas. Melno pupiņu dzimtenē Dienvidamerikā tās ir klasisko ēdienu sastāvdaļa. Piemēram, Meksikā populāra ir melnā zupa, ko gatavo šādi: izvārītas melnās pupiņas izņem no viruma un novārījumam pievieno dārzeņus. Pupiņas ēd atsevišķi kopā ar rīsiem. Melnajām pupiņām ir ļoti augsta uzturvērtība, tās ieteicamas cukura diabēta, kā arī nieru slimniekiem.

‘Waterfall’ jeb ūdenskrituma pupas ir piemērotas salātiem, jo nesasprēgā. Viena no Kirgizstānā visplašāk audzētajām krūmu pupiņām. Labi aug un ražo arī Latvijā.

Garajām kāršu jeb puķu pupām ir garš, vijīgs stublājs, tāpēc nepieciešami balsti. Koši sarkano ziedu, plato lapu un ātrās augšanas dēļ iecienītas arī kā dekoratīva kultūra. Sēklas ir lielas, patīkami saldas, ļoti garšīgas jebkurā izpildījumā: vienkārši novārītas, bez piedevām vai pasniegtas ar salātu mērci (to gatavo no pētersīļiem, ķiplokiem, citronu sulas), izcilas arī kopā ar saceptu speķi un sīpoliem.

Lima pupiņas ‘Eryka’ ir zema auguma, bet, līdzīgi kāršu pupām, veido stīgas, un vasarā krūmi saķeras cits ar citu. Sēklas ir gludas, baltas, nierveida, pēc vārīšanas kļūst miltainas, bet neizšķīst, tāpēc piemērotas salātiem, zupām, sacepumiem. Nevārītas pupiņas satur toksisko limarīnu, kas var izraisīt nelabumu, vemšanu.

Dzeltenajām pērlīšu pupiņām ir ļoti plāna miziņa. Der zupām, jo sēklas ir mazas, ātri izvārās. Vārītās kļūst brūnas, un tās var sajaukt ar zirnīšiem. Pērlīšu pupiņas var likt katlā kopā ar gaļu pat nemērcētas, jo reizē būs gatavas. Ja vēlas ēst sausas vai pievienot salātiem, pupiņas jāvāra līdz gatavībai bez sāls. Tad nolej ūdeni, apkaisa ar sāli, sakrata, atstājot katlam vāku. Ja vāku noņems, sasprēgās miziņa un pupas izjuks.

 

UZZIŅA

• Pupiņas var diezgan viegli saziedēties, it sevišķi siltā vasarā. Lai saglabātu šķirnes tīrību, tās jāaudzē izolēti cita no citas. Starp pupiņu sējumiem var audzēt ķirbjaugus, cūku pupas vai zirņus. Ja šķirnes sēj blakus citu citai, rodas hibrīdi jaunās krāsās.

• Gan garās kāršu, gan krūmu pupiņas, tāpat kā zirņi, var būt lobāmas, puscukura un cukura. To nosaka pergamentslāņa esamība pākšu vārsnēs un arī vadaudu kūlīša šķiedra vāršņu savienojumu vietās. Sviesta jeb cukura pupas ēd ar pākstīm. Puscukura pupiņas lietošanas gatavībā arī var lietot ar visām zaļajām pākstīm (kad pākstis nogatavojas, tajās veidojas neveselīgi savienojumi).

• Mazā zemes platībā vajadzētu audzēt garās kāršu pupas, jo tām raža ir aptuveni 2,5 reizes lielāka nekā no viena krūmu pupiņas cera. Veģetācijas periodā puķu pupām noteikti jānovāc apakšējās gatavās pākstis, lai augi ražotu līdz rudens salnām.

• Lai pupas un pupiņas ātrāk izvārītos, tās 4–8 stundas mērcē aukstā ūdenī. Var arī ilgāk, līdz divām dienām, bet nedrīkst pieļaut asnu parādīšanos.

• Cūku pupām var piešķirt jaunu garšas niansi iemarinējot. Vispirms tās kārtīgi izmērcē, izvāra. Marinādi gatavo līdzīgi kā gurķiem vai sēnēm. Traukam uzliek vāku un novieto ledusskapī, ik pēc pāris stundām pupas apmaisa. Marinētās pupas piešķir ļoti labu garšu borščam.

• Pēdējos gados vairs nav iespējams izaudzēt pupas un pupiņas bez sēklgraužiem. Lai ierobežotu to izplatību, jālieto insekticīdi. Kaitēkļa kūniņas sēklās var būt, taču vēsumā tās neizšķiļas. Sēklgraužiem patīk siltums, tie kļūst aktīvi virs +15 °C temperatūrā. Izņēmums ir puķu pupiņas – tās ir izturīgas pret sēklgraužiem

1 komentārs

Pievienot komentāru