Praktiski
Mājas

Pirts – balta, melna un kustīga. Tā ir vieta, kur attīrās 16


Mobilo pirti – pirtsmucu – var iznomāt, un to pieved klāt.
Mobilo pirti – pirtsmucu – var iznomāt, un to pieved klāt.
Publicitātes foto

Pretēji plaši izplatītajam uzskatam, pirts nav vieta, kur mazgājas. Pirts ir vieta, kur attīrās. Mazgāšanās laikā cilvēks, izmantojot sārmainās ziepes, no ādas nomazgā ne tikai lieko, bet arī derīgo kārtiņu. Ziepēs esošās vielas caur ādas porām iespiežas cilvēka ķermenī, bet pirtī process ir pretējs. Nevis kaut kas iespiežas, bet nevajadzīgais tiek kopā ar sviedriem izvadīts no cilvēka ķermeņa.

Latvijā senākā ir tā saucamā melnā pirts. Melns nav tikai poētisks apzīmējums. Šīs pirtiņas patiesi ir pamatīgi nokvēpušas, jo šai arhaiskajai pirtiņai nav skursteņa. Krāsni tur veido liels akmens krāvums, uz kura bieži novieto ūdens sildāmo katlu. Zem akmeņiem dedzina malku, kas akmeņus un ūdeni pamazām uzkarsē. Kurināšanas laikā gan lodziņš, gan pirts durvis ir atvērtas.

Tā kā dūmu sastāvā esošajām vielām piemīt antiseptiskas īpašības, pirts tiek dezinficēta un gan sienas, gan lāva iegūst rūgtenu dūmu smaržu. Pēc kurināšanas aizver pirts logus un durvis. Pirms pēršanās ar karstu ūdeni apšļāc pirts grīdu, sienas un krāsns akmeņus. Karstums melnajā pirtī ir vienmērīgs. Lai palielinātu tvaika daudzumu, krāsns akmeņi uzmanīgi jāapšļaksta ar siltu ūdeni.

Nu jau daudzus gadus Latvijā būvē galvenokārt baltās pirtis, kas no melnajām atšķiras galvenokārt ar kurināšanas sistēmu. Šajās pirtīs pie kurtuves ir piebūvēts skurstenis, kas izvada ārā “melnos” dūmus un iekšpusē atstāj tikai siltumu. Līdz ar to pašas pirtiņas ir gaišas un tīras. Balto pirti agrāk ugunsdrošības dēļ cēla tālāk no pārējām ēkām un iespējami tuvāk ūdenim. Ja tuvumā nebija ūdenskrātuves, tika izrakta aka vai dīķis. Joprojām uzskata, ka vislabākās ir guļbaļķu pirtiņas. Koks atšķirībā no ķieģeļiem uzsūc un izdala mitrumu. Koka sienas ir viegli iesildīt, tās izstaro patīkamu siltumu. Ja arī pirtiņu kādu laiku nekurina, tās iekšpusē saglabājas normāls mitruma līmenis, nav pelējuma smakas.

Speciālisti iesaka pirts būvei izmantot liepu, ko nemaz nav tik viegli sameklēt. No skujkokiem noder priede, kurai mazāk sveķu. Pirts ārējās sienas parasti nesiltina, bet pirtiņas bēniņus var siltināt ar kādu elpojošu materiālu. Tad pirtiņa ātrāk iesilst un siltums labāk turas. Pašas pirtiņas iekšējai apdarei vislabāk izvēlēties lapu kokus – liepas, apses vai melnalkšņa dēlīšus.

Pērtuves ieteicamā platība ir 3 – 7 m2, tur esošās koka daļas nekrāso un nelako. Jo lielāka pērtuve, jo grūtāk tajā uzturēt temperatūru. Pirtiņā jābūt ventilācijai un regulējamu svaigā gaisa padeves vārstu parasti ierīko zem lāvas. Ja grib atvieglot pēršanos, pirts apakšējo lāviņu var izveidot iebīdāmu zem augšējās lāviņas. Tad pērējam ir vieglāk veikt pirts pēršanas mistērijas. Ap krāsniņu noteikti jābūt koka aizsargmargai.

Pirtī nav tik ļoti nozīmīga lielāka temperatūra kā gaisa temperatūras un relatīvā gaisa mitruma pareiza attiecība. Uz pirts akmeņiem jālej tīrs un karsts ūdens. Auksts ūdens var sabojāt akmeņus. Uz akmeņiem augu novilkumu liet nedrīkst, jo augu daļiņas sadegs un radīs nepatīkamu aromātu. Ja ir vēlme telpu aromatizēt, ēteriskā eļļa jāuzlej uz auduma gabaliņa un jānoliek pirts stūrītī.

Arvien biežāk pie pirtīm redz lielus koka kublus ar uzsildītu ūdeni. Sēdēt tādā kublā un zvaigžņotā ziemas naktī skatīties debesīs ir patiesi relaksējoši. Pēdējā laikā kļuvušas populāras pirts mucas – kompakti saplānota apaļa koka pirtiņa, ko viegli gatavā veidā atvest un uzstādīt, kur vien vēlas. Šādas mucas iespējams iznomāt un pat reizē ar visu pirtnieku. Citi iet vēl tālāk un baltās pirtis izvieto uz motorizēta plosta. Tas nelielam kruīzam pa lielāku upi vai ezeru piešķir pavisam citu aromātu.

LA.lv