Kapusvētki, Svētki

Pieminekļa tīrīšana no sūnām. Kurš līdzeklis labāks?

Foto-Shutterstock

“Pirms ziemas, kapus apkopjot, mazgāju arī plāksnes, taču sūnas nespēju nokasīt. Ar ūdeni un lupatu vien to laikam nevar izdarīt. Kādus līdzekļus vai paņēmienus varat ieteikt?” VIESTURS SALDŪ

– Ir tikai viens pilnīgi drošs praksē pārbaudīts līdzeklis – visparastākais veļas pulveris, kas domāts mazgāšanai ar rokām, – apgalvo akmeņkalis Pauls Meijers, individuālā uzņēmuma “Piemiņa” saimnieks. – Tātad saputo pusspaini visai koncentrēta šķīduma un ar parastu virtuves plastmasas birstīti berž, kamēr no sūnām vairs nav ne smakas. Darbietilpīgākā šajā pasākumā ir skalošana – vismaz piecas sešas reizes jāmaina ūdens, lai uz virsmas nepaliktu balti pulvera plankumi.

Meistars izmēģinājis arī dažādus dārgus speciālos tīrīšanas līdzekļus, taču neko labāku par lētu veļas pulveri nav atklājis. Turklāt darba procesā viņš iesaka atturēties no dažādiem sānsoļiem, piemēram, no drāšu sukas vai abrazīvas pastas (Skaidra) izmantošanas. Jo īpaši bīstami ir preparāti, kas satur dažādas skābes. Lielākā koncentrācijā tās var stipri kaitēt pulējumam, radot jaunas vietas, kur sūnai pieķerties.

Gan piemiņas zīmēm, gan apmalēm galvenokārt izmanto granītu, kuru citās valstīs rūpnieciski iegūst un zāģē speciālos karjeros. To atrod arī tepat Latvijā kā lielākus vai mazākus laukakmeņus, ko tad ved uz darbnīcām apstrādei. Gan svešie, gan mūsējie atšķiras vien ar blīvumu, cietību un, protams, ar krāsu un rakstu. Pauls Meijers nupat Ukrainā iegādājies burvīgu zaļganu granītu, kas jau sagriezts attiecīga biezuma plātnēs, viņam pazīstama arī analoga zviedru un somu prece, taču visgrūtāk slīpēšanai un pulēšanai padodoties tieši Latvijas akmeņi, kas laikam ir viscietākie. Bet atkarībā no materiāla īpašībām un apstrādes kvalitātes uz gatavā izstrādājuma uzrodas sūnas, kuru bioloģiskā daudzveidība ir ļoti plaša. Tāpēc tās spēj atrast mikroporas un plaisas pat uz šķietami pilnīgi gludas virsmas, jo dabiskiem materiāliem tādu vienkārši nemēdz būt. Arī pulēts granīts, lielākā palielinājumā aplūkots, atgādinot Mēness ainavu ar visiem krāteriem…

Riskantākās ir gravējumu vietas. Profesionāļi šim nolūkam izmanto smilšu strūklu un pnei­matisko pistoli, kaļ arī ar roku, lieto dažādas adatiņas. Protams, šīs virsmas ir raupjākas, tur sūnām vieglāk iesakņoties, taču, ja reizi gadā plāksni noberž ar pulverūdeni, tā atkal izskatās kā jauna. Ja to dara retāk, iespējamas problēmas. Meistaram gadījies restaurēt vecu pieminekli, kur saknītes bijušas jau pusotra centimetra dziļumā…

Marmoru šiem nolūkiem nemēdz izmantot, tas esot daudz neizturīgāks, poraināks, tāpēc strauji maitājas arī mitruma un sala iespaidā. Gluži tāpat kā betons, kas daudziem pieņemams kļuvis toņu daudzveidības un lētās cenas dēļ. Diemžēl šīs apmalītes labi izskatās tikai pirmos pāris mēnešus, pēc gada no tām sūnu droši var kasīt ar drāšu birsti – sliktāk vienalga nebūs. Būtībā tā ir velti zemē nomesta nauda!

Granīta šķembas, arī oļus un granti reizēm izmanto teritorijas labiekārtošanai. Darīt var, tikai uzkopšana ķēpīga, pat bezcerīga, kad lapas un skujas sabirušas. Ar grābeklīti ērti var iztīrīt tikai dzimtenes dzeltenās smiltiņas.

3 Komentāri

Pievienot komentāru