Daiļdārzs, Dārzs

To visu mēs paši! Ciemos Strūbergu ģimenes pasakainajā dārzā Beibežos

Foto - Uldis Muzikants
PADOMS

Pelnu dienā Inese apstaigā dārzu ar pelnu kuli. Kaisot tos, veido iedomu mākoni un kaitēkļus sūta prom uz mežu. Bez naida. Var ticēt vai neticēt, bet jau ceturto gadu Kolorādo vaboļu un gliemežu dārzā nav. Galvenais – likt lietā domu spēku, mudina Inese, jo kaitēkļi un augi cilvēku valodu nesaprot.

– To visu mēs paši! – savu veikumu izrādot, lepni var teikt INESE un JURIS STRŪBERGI no Beibežiem. No spraudenīšiem izaudzēti koki, pašu uzcelta saimniecības ēka, bruģēti celiņi, rakts dīķītis. Tagad dārzs ir gatavs! Katrs stūrītis ir tāds, kādu saimnieki to vēlējušies redzēt.

Sapnis par šādu dārzu Strūbergu ģimenei bijis gandrīz pusgadsimtu. Viņu darbs novērtēts daudzos daiļdārzu konkursos, tagad mācīties brauc studenti un ekskursanti. Saimnieki par katru augu un tā kopšanas niansēm var stāstīt ilgi, bet tiem, kuri tikai sāk veidot dārzu, viņi iesaka būt pacietīgiem, jo dārzs veidojas ilgu laiku. Arī pašam vērtības un ieceres mainās. Kamēr būvē smilšu kasti, skat, bērni jau izauguši un grib dzenāt bumbu un lēkāt pa batutu.

Strūbergu moto – sakopt esošo, saprast, cik spējam padarīt, un tad veidot kaut ko jaunu, lai pašiem interesanti un daudzajiem dārzumīļiem, kas brauc ciemos, nebūtu vilšanās.

Ja dārzu sāktu veidot tagad, daudz kas varbūt būtu citādi, jo vide ir sava laika spogulis. Piemēram, pirms gadiem 40 zāliena sēklas bija deficīts. Inese ar meitu devušās uz tuvējām pļavām, brucinājušas dažādas smilgas un sēklas iesējušas. Tapusi izcila, ilgmūžīga velēna, kas ne reizi nav pārsēta.

 

Divas dažādas pasaules

Dārzs veidots divās daļās. Ap māju ir daiļdārzs, kur viss atvēlēts skaistumam. Aiz saimniecības ēkas – vieta gan dekoratīvo koku stādījumam, puķu pļavai, sakņu un augļu dārzam, gan atpūtas vietai ar piepūšamo baseinu, batutu un ugunskura vietu līgotājiem. Saimnieki joko, ka esot īsti praktiskie latvieši un nevar iztikt ne bez skaistuma, ne ēdamlietām.

No dekoratīvās daļas praktiskajā nokļūst pa maziem vārtiņiem un nonāk pavisam citā vidē, gluži kā īstos laukos. Tāda arī bijusi iecere – lai būtu pretstati.

Saimnieki atzīst, ka vairs nav tik daudz spēka kā sākumā un tagad vairāk domā, kā saglabāt esošo kvalitāti. Tieši regulāra uzturēšana prasa visvairāk pūļu. Viens no saimnieku padomiem – necīnīties ar augiem, liekot tiem augt nepiemērotās vietās, bet stādīt tur, kur tie jūtas vislabāk. – Mēs kalpojam augiem, nevis viņi mums! – atzīst Inese. – Viņi paši pasaka priekšā, kas vajadzīgs.

Komponē lielos laukumos

Vispirms saimnieki novērtējuši savu zemesgabalu – vienā pusē plaši lauki, citās kaimiņi. Radusies doma par dzīvžogiem. Tagad pagalmu no visām pusēm ieskauj gan tūju, gan lapu koku dzīvžogi. Tie sargā gan no vējiem, gan salnām, gan svešiem skatieniem.

Dārza kopskatam svarīgākās ir proporcijas, nevis atsevišķs glīts augs, secinājuši saimnieki. Sākuši stādīt pa mazam gabaliņam vien, pamazām audzējot stādījumus plašumā. Taču nācies secināt, ka tas, kas labi izskatījās mazā dobītē, lielā tāds vairs nav. Stiķējot pa gabaliņam, pašiem savs dārzs nav paticis, un tad sākuši domāt par kopainu. Pārstādīšana ir tas, ar ko jārēķinās, dārzu veidojot pamazām.

Dārza kompozīcija tapusi pēc intuīcijas, iedvesmojoties no citos dārzos redzētā, jo padomju laikos nebija tik plaša literatūras klāsta kā tagad.

Viens no lielākajiem grūtumiem ir savaldīt augu pirkšanas kāri. Zinot, ka vieta ierobežota, Inese uz stādu tirgiem dodas ar iepriekš pārdomātu sarakstu, tomēr arī tad emocijas ņem virsroku. Tā, piemēram, dārzā netīšām ienākusi ošlapu kļava, kas vilinājusi ar raibajām lapām. Saimniece vēl tagad atceras, kā nomocījusies, īsto vietu meklēdama.

Skujeņi ir svarīgi

Lielie skuju koki saimniekiem sevišķi mīļi, jo pašu izaudzēti. Lietuvā ieraudzījuši skaistu skujeņu dārzu un gājuši lūgt spraudeņus, jo dārgie stādi nav bijuši nopērkami. Strūbergi nolēmuši kādu gadiņu ilgāk paciesties, līdz pašu audzētie sasniedz vēlamo izmēru. Kamēr skujeņi mazi, viss dārzs slīdzis vasaras puķēs. Ar katru gadu puķes sarukušas mazumā, bet skujeņi auguši lielumā.

Dārzā svarīgi panākt līdzsvaru starp dobes laukumu un augu augstumu, platumu. Mugurkaulu veido skujeņi un kokaugi. Tieši šos augus stādot, jāievēro pareizie attālumi. Stādiņi ir mazi, un grūti noticēt, ka tiešām izaugs īsti milži.

Mazam dārzam der iegādāties ļoti lēni augošus skujeņus, kas kompaktu augumu saglabās vairākus gadu desmitus. Ar tiem labi komponēt klājenisko skujeņu laukumus un dekoratīvos laukakmeņus.

Izcili izturīgas vīnogas

Pie dienvidu sienas aug vīnoga ‘Zilga’. Saulē tai vienmēr ienākas saldas un gardas ogas. Vīnogulājs noaudzis gar visu terases malu, ogas nokarājas uz leju. Raža vienmēr ir liela, tāpēc vasarā atstāj vairāk lapu. Garos dzinumus saīsina tikai rudenī. Atstāj pāris pamatzarus un 2–3 pumpuriem mazos zariņus. Jo lielāks un vecāks vīnkoks, jo tas izturīgāks. Katru pavasari sakņu zonā, metra attālumā no stumbra, ar lauzni izveido sešus 70–80 cm dziļus caurumus, kuros ielej lejkannā izšķīdinātus minerālmēslus, piemēram, NPK 10–10–20. Rudenī sakņu sistēmu apkaisa ar pelniem.

Komposts augu barībai

Saimnieka lepnums ir lielā trīsdaļīgā komposta kaudze. Tā veidota, lai priekšmalu var atvērt kā vārtus un iebraukt ar ķerru. Augiem komposts nepieciešams visu sezonu, jo laistot augsne noskalojas, tāpēc jāpapildina.

Kompostā liek gan dārza, gan virtuves atkritumus, pat kafijas filtrus. Olu čaumalas gan ne, jo tās nesadalās un komposts izskatās neglīti raibs. Arī nopļautā zāle lielākoties nonāk kompostā. Papildus pievieno biokompostētāju. Pareizi gatavots komposts nesmird, tikai silst un sadalās.

Rudenī, kad novāc visus ziemciešu lakstus, sagaida brīdi, kad zeme uzsalst, un ar ķerru droši brauc visam pāri, lai uzbērtu komposta kārtu. Saimnieki novērojuši, ka, siltajam kompostam pēkšņi nonākot aukstumā, aiziet bojā nezāļu sēkliņas. Mulča pasargā arī daudzās sīpolpuķītes. Ja komposts nav uzbērts rudenī, to dara pavasarī, tikai jāuzmanās nesavainot asnu snīpīšus.

Mulča jāuzber arī tūjām. Ja saknes kailas, var sākt dzeltēt dzinumu gali. Apsedzot saknes, koks atkal aug labi.

Rūķu nams lielajiem

Arī bērnu namiņš ir pašu gatavots. Mazajiem šķiet, ka viņiem sava slepena vieta, taču vecmāmiņa pa virtuves logu visu var labi redzēt. Uz šļūcamās renes uzlej ūdeni – un aiziet gan vasarā, gan ziemā! Smilšu kaste ir ar atveramu vāku, lai tajā nebirtu gruži, nenāktu kaķi. Smilšu kūku vecums mazbērniem jau garām, taču pat lielajiem patīk piesēst uz malas, parušināties smiltiņās. Saimniece skaidro, ka tā tagad esot viņu smilšu mandalu zīmējamā vieta.

Labs darbarīks ir svarīgs

Saimnieki uzskata, ka labs darbarīks ir viena no svarīgākajām lietām. Dažus izdevies atrast veikalā, bet lielākā daļa ir pašu papildināta, pilnveidota.

Lāpsta. Saimnieks pārmetinājis pamatīgu lāpstu ar metāla kātu, lai var pārstādīt lielo ziemciešu cerus. Tāda nepieciešama peonijām, dienlilijām, hostām u.c.

Mauriņa lāpsta. Izmēģinājuši veikalā nopērkamo lāpstu pusmēness formā un atzinuši to par nederīgu. Izgatavojuši savu variāciju par to. Nodilušu lāpstu noīsinājuši ar fleksi, uzasinājuši un tagad tā kalpo lieliski.

Smeļamais siets. Dīķa tīrāmais garajā kātā labi der arī Lieldienu olu slēpšanai, lai neredz gājēja pēdas. Tas sevišķi efektīvi darbojas bērnu maldināšanai, ja ir sniegs.

Grābeklītis. Ravēšanu dārzā aizvieto rušināšana. Izdevies atrast ideālu metāla grābeklīti ar vieglu kātu un piemērota apaļuma zariem, kas nevelk zemes kalnus un neskrāpē augus. Izrušinot augsnes virskārtu, neļauj sadīgt nezālēm. Karstā laikā to dara ik pēc trim dienām. Kad beidzas lietus, tūliņ atkal uzrušina.

Mauriņa griezējs. Lai zāliena maliņas vienmēr būtu glītas un nevainojamas, darba atvieglošanai saimnieks izveidojis speciālu ietaisi. Ar to vienkārši brauc gar celiņu malu un pēc tam sagrābj nogriezto zāli. Celiņus un apdobes apgriež katrā pļaušanas reizē.

4 Komentāri

Atbilde uz Roger Hazelden. komentāru

Atcelt atbildi