Praktiski
Manas tiesības

Par tiem, kas jāiekļauj sabiedrībā: kā uztvert, kā palīdzēt un kā integrēt? 16

Foto – Shutterstock

Par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nemēdzam atklāti runāt, jo pietrūkst informācijas, baidāmies no aplamas viņu pašu un tuvinieku reakcijas, traucē arī dažādas klišejas, stereotipi un aizspriedumi. Ko īsti šādiem cilvēkiem nozīmē dzīve mūsdienu sabiedrībā? Kā mēs viņus uztveram, un kā viņi uztver mūs? Vai spējam integrēt un palīdzēt, nevis atstumt malā?

Neredzamā daļa

Latvijā dzīvo gandrīz 103 000 personu ar invaliditāti, to skaitā arī ar garīga rakstura traucējumiem. Saskaņā ar Latvijas Nacionālās attīstības plānā ierakstītajiem mērķiem Latvija īsteno vairākus Eiropas Sociālā fonda projektus, kuru uzdevums ir veicināt iekļaujošu sabiedrību un nodarbinātību. Tomēr, lai šie projekti izdotos, mums vispirms pašiem jāspēj novērtēt situāciju, neļaujot cilvēkiem palikt nepamanītiem invaliditātes dēļ. Arī viņi lielākoties vēlas piedalīties normālā ikdienā – mācīties, strādāt un dzīvot mūsdienu sabiedrībā atbilstīgi savām spējām un interesēm.

Par šiem jautājumiem pagājušā gada nogalē Labklājības ministrijas rīkotajā (sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti) forumā Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem šodienas Latvijā, kas bija viens no forumu cikla Cilvēki ar invaliditāti sabiedrībā: KĀ, nevis VAI pasākumiem, diskutēja dažādu nozaru speciālisti, praktiķi, politiķi, nevalstisko organizāciju pārstāvji, studenti.

Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem vēl joprojām ir sabiedrības neredzamā daļa, uzskata Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Maksims Ivanovs. Līdzīgi kā vairums pasaules attīstīto valstu Latvija veido un attīsta sabiedrībā balstītus pakalpojumus, kas dod arī cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem iespēju dzīvot patstāvīgu dzīvi, taču šie procesi varētu noritēt daudz ātrāk un rezultatīvāk.

Lai arī uz pieres nevienam nav rakstīts, ka viņam ir kāda garīga saslimšana, cilvēka atšķirīgā reakcija un izturēšanās, ko īsāk varētu dēvēt pat citādumu, tomēr tiek pamanīta un nereti sabiedrībā netiek pieņemta. Taču ikvienam, arī personai ar invaliditāti, ir jādod tiesības dzīvot tāpat kā pārējiem līdzcilvēkiem. Tostarp fakti runā skaidru valodu – no 119 pašvaldībām Latvijā tikai 19 ir izveidoti dienas aprūpes centri, bet vēl jāveido arī grupu dzīvokļi un citu veidu piedāvājumi, piemēram, specializētas darbnīcas, kas pagājušajā gadā darbojās tikai piecās pašvaldībās.

Nevalstisko organizāciju pieredze

Biedrības Rīgas pilsētas “Rūpju bērns” valdes priekšsēdētājs Māris Grāvis teic, ka viņš pārstāv “neordināru organizāciju, kas strādā ar dzīvespriecīgāko mērķa grupu un kuras vērtības ir izcilība, atbildība, attīstība un dzīvesprieks”. Biedrība dibināta 1990. gadā ar mērķi atbalstīt ģimenes, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Vēlāk par organizācijas prioritāti kļuvuši tieši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem un viņu ģimeņu problēmas. Šajā darbā speciālistiem visupirms nepieciešama liela emocionāla inteliģence, tostarp nodrošinot dažādus sociālos pakalpojumus, piemēram, dienas aprūpes centrus, grupu mājas, kā arī specializēto darbnīcu Skaida, kur personas ar invaliditāti var atrast sev tīkamu nodarbošanos.

Savukārt Līga Bērziņa ir Latvijas Autisma apvienības vadītāja. Apvienība ikdienā nodarbojas gan ar iekļaujošās izglītības jautājumiem, gan vecāku atbalstu un speciālistu izglītošanu. Cilvēkiem ar autismu ļoti nepieciešama ergoterapija, kas veicina lielāku patstāvību, komunikācijas spēju ar apkārtējiem un citas ikdienišķas prasmes. Vecākiem, kuru bērniņam diagnosticēts autisms, tas ir liels šoks, taču jāsaprot, ka tā būtībā ir centrālās nervu sistēmas darbības īpatnība, kad bērns uztver pasauli citādi. Katram bērniņam autisms var izpausties atšķirīgi. Kādam tas izpaužas vieglāk, nespeciālistam pat grūti pamanāms. Nereti šie bērni var mācīties parastā skolā, bet viņiem ir, piemēram, izteikti uzvedības traucējumi, grūtības iekļauties kolektīvā. Citiem turpretī tie ir ļoti smagi traucējumi – daži bērni ar autisma sindromu nekad neiemācās runāt un iztikt bez aprūpētāja palīdzības. Redze, dzirde, garša un citas maņas autismā mēdz būt pastiprinātas vai pavājinātas. Starp šiem bērniem ir arī kādā vienā noteiktā jomā izcili talantīgi cilvēki, taču ne jau katram šāds talants ir dots, uzsver apvienības vadītāja.

Divi pozitīvi piemēri

Lai gan Latvijā daudzi uzņēmumi jau sāk izjust darbinieku trūkumu, lielākoties darba devēji tomēr nevēlas piedāvāt darbu personām ar invaliditāti. Pastāv bažas, ka tas būs grūti un neizdosies. Par laimi, ir arī pretēji viedokļi un rīcība.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) personāla nodaļas vadītāja Lita Hofmane stāsta – kopš jaunās ēkas uzcelšanas LNB savos personāla attīstības plānos iekļāvusi arī sociāli atbildīgus pasākumus, strādājot ar klientu segmenta paplašināšanu un arī darbinieku iesaistīšanu, pieņemot atšķirību un dažādību. Pērn Lita Hofmane tika uzaicināta kā darba devēju pārstāve Ziemeļvalstu ekspertu sanāksmē par bezdarbu un cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu darba vidē. Lai arī LNB nav izstrādāta īpaša programma un realizēti valsts vai Eiropas finansēti projekti, tomēr darba vidē sekmīgi iekļauti ap 30 cilvēki ar īpašām vajadzībām, to skaitā ar garīga rakstura traucējumiem.

Savukārt SIA Novus Finis pārstāve Inna Bobova atklāj, ka pārstāv sociālo uzņēmumu, kura specializācija ir iekuru ražošana. Uzņēmums patlaban nodarbina divus cilvēkus ar invaliditāti un cieši sadarbojas ar specializētajām darbnīcām, dienas centriem (iepriekš Ogrē un Rīgā, patlaban tikai Rīgā). Darba process apzināti sadalīts vairākos posmos, lai cilvēki ar dažāda rakstura veselības traucējumiem varētu patstāvīgi izgatavot iekuriņus. Produkta ražošanas filozofija: savējie atbalsta savējos – cilvēki ar īpašām vajadzībām izgatavo noderīgas lietas, bet vietējie patērētāji tās iegādājas un lieto.

Šādu labu piemēru gan varētu būt daudz vairāk, atzīst speciālisti. Taču Latvija ir izvēlējusies šo integrācijas ceļu un turpinās iet tālāk arī šogad.

LA.lv