Praktiski
Mājas mīluļi

Par ko pasaule tik ļoti iemīlēja Sibīrijas haskijus? Aizraujoši fakti 16


Haskiju suņi Ziemas sportisko aktivitāšu festivālā Uzvaras parkā.
Haskiju suņi Ziemas sportisko aktivitāšu festivālā Uzvaras parkā.
Foto – LETA

Nav šaubu – Sibīrijas haskiji ar savām debeszilajām acīm un kuplo kažociņu ir ļoti pievilcīgi, tomēr ne tikai izskats padara tos īpašus. Sibīrijas haskiji ir ļoti izturīgi, spēcīgi un ātri suņi un, pateicoties šīm īpašībām, 1925. gadā spēja izglābt Aļaskā esošās Nomes pilsētiņas iedzīvotājus no difterijas epidēmijas, iekarojot daudzu cilvēku sirdis visā pasaulē.

Izpētot Sibīrijas haskiju DNS, zinātnieki tos ierindojuši starp 14 senākajām suņu šķirnēm pasaulē, kuru genotips vismazāk atšķiras no savvaļas vilku genotipa. Šīs šķirnes suņus, ko tagad dēvē par Sibīrijas haskijiem, sensenos laikos sākuši audzēt čukči. Šai klejotājtautai bija nepieciešams suns, kas ātri spēj mērot lielus attālumus, pārvadājot kamanas no medību vietām uz apmetni un otrādi.

Līdztekus ātrumam un izturībai haskijos augstu vērtēja draudzīgumu pret cilvēkiem, jo čukči tos turēja savos mājokļos. Haskiji un Aļaskas malamuti tiek uzskatīti par vienīgajiem suņiem, kuri neiekodīs cilvēkam nekādos apstākļos. Tādēļ haskiji absolūti neder sargsuņa lomai, toties ir lieliski piemēroti kā ģimenes mīluļi, jo nekad nenodarīs pāri arī bērnam, lai ko tas darītu.

Haskiju ātrumu un izturību pamanīja Aļaskas iedzīvotāji, kuri bija iecienījuši sacensības ar suņu pajūgiem. Tādēļ 20. gadsimtā šos suņus sāka masveidā ievest Aļaskā. Viens no slavenākajiem suņu pajūgu sacensību dalībniekiem bija Leonards Sepala, kurš ar saviem haskijiem nemainīgi finišēja pirmais vairākus gadus pēc kārtas.

1925. gada janvārī mazajā Nomes pilsētiņā Aļaskā izcēlās difterijas epidēmija. Lai cīnītos ar slimību, steigšus bija nepieciešama vakcīnu partija. Taču līdz pilsētiņai nebija iespējams tikt ne pa ūdeni (kuģošanas sezona bija slēgta, jo ūdenskrātuves bija aizsalušas), ne pa gaisu (plosījās sniega vētra), ne pa sliežu ceļu (tā vienkārši nebija). Vienīgais līdzeklis, ar ko nogādāt vakcīnas, bija suņu pajūgi, kurus gaidīja 1085 kilometrus garš ceļš. Tika izveidota piegādes stafete, kurā piedalījās 20 pajūgu un aptuveni 150 suņu. Leonards Sepala ar saviem sacensībās norūdītajiem suņiem, pajūga priekšgalā atrodoties sunim vārdā Togo, pārņēma stafeti 300 kilometrus no Nomes.

Lai ekonomētu laiku, Leonards Sepala pieņēma pārdrošu lēmumu – braukt pa Nortonas līča trauslo ledu. Viņa pajūgs mēroja 80 kilometrus naktī, – 40 °C salā sniega vētras laikā.
Ledus visu laiku plaisāja zem nartām un beigu beigās viņiem dažas stundas nācās riņķot uz ledusgabala jūrā, kamēr tas nepiepeldēja pie veselā ledus klajuma. Sepala ar pajūga pavadām rokās un viņa uzticamais suns Togo pārpeldēja pusotra metra pa ledusauksto ūdeni, lai pievilktu pārējos suņus tuvāk.

Haskijam Togo līdztekus drosmei un izturībai piemita arī prasme atrast ceļu, jūtot briesmu tuvošanos. Viņš mudināja skriet pārējiem nogurušajiem un nosalušajiem suņiem, tumsā spēja izvēlēties pareizo virzienu, brīdināja saimnieku par caurumiem un plaisām ledū.
Kopumā Sepalas pajūgs pārvarēja 146 kilometrus ceļā uz Nomes pilsētiņu – vairāk nekā jebkurš cits stafetes dalībnieks. Taču kopējais ceļš, ko Sepala ar saviem suņiem mēroja, ieskaitot nokļūšanu līdz stafetes pārņemšanas vietai, bija 420 kilometru. Kad viņi sasniedza ciematiņu ar nosaukumu Golovina, nodeva stafeti nākamajam pajūgam. Reizēm raksta, ka šis bijis pēdējais Togo skrējiens, taču tā nav patiesība – leģendārais suns nodzīvoja vēl gandrīz piecus gadus, uzvarot vēl ne vienās vien suņu pajūgu sacensībās.

Tomēr visa slava par Nomes pilsētiņas iedzīvotāju glābšanu tika nevis Togo, bet citam sunim – Balto, kurš kā pajūga vadonis pārvarēja pēdējo stafetes posmu, nogādājot serumu difterijas epidēmijas skartajā pilsētā. Pēdējā pajūga dzinējs bija Gunnars Kāsens. Laikā, kad viņa pajūgs mēroja atlikušo ceļa gabalu, laikapstākļi pasliktinājās vēl vairāk, temperatūrai noslīdot zem – 51 °C, bet vēja brāzmas sasniedza ātrumu 110 km/h. Plosījās tāda vētra, ka Kāsens knapi varēja saskatīt savas rokas, paceļot tās gandrīz pie pašas sejas, tādēļ viņš nolēma pilnībā uzticēties savam sunim. Balto attaisnoja uz sevi liktās cerības, nenovirzoties no ceļa. Pilsētiņa bija glābta.

Balto Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva par īstu varoni. Viņu iemūžināja bronzas piemineklī, kas tika uzstādīts Ņujorkas Centrālparkā, vēlāk ar viņu galvenajā lomā tika radītas vairākas multiplikācijas filmas.

Leonards Sepala, kurš ar savu suni Togo bija pārvarējis visgrūtāko ceļa posmu, bija ļoti satriekts, ka visa slava tikusi nevis viņa sacīkšu sunim, bet parastam pajūga sunim Balto. Tomēr laiks pats visu salika pa vietām: daudziem no tagadējiem pajūgu sacensību līderiem ciltsrakstos ir Togo vārds, kamēr Balto vārds nekur neparādās. Arī Togo piemiņa vēlāk tika godināta, iemūžinot viņu skulptūrā, kas novietota Sevardas parkā, Ņujorkā.

Par godu šim braucienam Aļaskā ik gadu tiek rīkotas suņu pajūgu sacensības ar nosaukumu “Iditarod” no Vilovas pilsētiņas līdz Nomei. Distances garums ir 1868 kilometri.

Viens no sacensību dalībniekiem Braiens Mills, kurš reiz to laikā salauza kāju, taču par spīti tam turpināja ceļu, stāsta: “Šīs sacensības ir kā narkotika. Tu cīnies uz priekšu ar pēdējiem spēkiem, nolādi visus, zvēri Dievam, ka nekad vairs neparakstīsies uz ko tādu, vēloties tikai vienu – dzīvam nokļūt līdz galapunktam. Bet, beidzot nokļuvis Nomē, domā – es laikam pamēģināšu nākamgad atkal!”

Sacensību dalībnieki nereti ir gatavi ziedot visu savu suņu dēļ. 2007. gadā kāda dalībnieka suns pēc tam, kad sniegputenī dziļi sniegā bija iestigušas kamanas, ieskrēja mežā. Dzinējs izstājās no distances un 11 dienas meklēja suni, apsaldējot kājas. Viņa pūles nebija veltas – suni izdevās atrast.

Starp citu, tendence bēgt no mājām ir viena no Sibīrijas haskiju īpatnībām. Dzirdēts gadījums, kad lauku mājās ieslēgts haskijs, lai tiktu brīvībā, ar purnu izsitis stiklu un izlēcis pa logu.

Ja agrāk pajūgu skriešanās sacensībās piedalījās tīrasiņu Sibīrijas haskiji, tad ar laiku dzinēji sāka krustot tos ar aborigēnajām pajūgu un medību šķirnēm, būtībā radot jaunu šķirni, ko pagaidām dēvē par Aļaskas haskijiem.

Sibīrijas haskiji laika gaitā kļuvuši lielākoties par mājas mīluļiem, ne vairs darba vai sacensību suņiem.

Interesanti, ka Sibīrijas haskiju šķirne saglabājās, tikai pateicoties amerikāņu interesei par šiem suņiem. Pat savu nosaukumu šī šķirne ieguva, pateicoties amerikāņiem. Vārds “haskijs” būtībā ir radies no izkropļota angļu valodas vārda “Eskimo” – eskimoss. Tikmēr Padomju Savienībā haskiji pat neiekļuva šķirņu sarakstā, jo uzskatīja, ka tie nav pietiekami lieli, lai efektīvi transportētu kravas, un pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados šī šķirne tur gandrīz pārstāja eksistēt, lai gan šo suņu izcelsme saistāma ar čukču apdzīvoto apvidu.

Krievijā Sibīrijas haskiji parādījās tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma. Pirmā Krievijas haskiju audzētava (“Акулова гора”) šīs šķirnes suņus ieveda no Beļģijas un Čehijas tikai 1995. gadā. Kopš tā laika šķirne Krievijā kļuva aizvien populārāka un savu uzvaras gājienu turpina arī šodien.

Latvijā Sibīrijas haskija kucēna cena svārstās no 150–600 eiro atkarībā no ciltsrakstiem, audzētavas un citiem faktoriem.

Papildus lielajai mīlestībai pret cilvēkiem haskijiem ir vēl viena neapstrīdama priekšrocība: šīs šķirnes suņi ir ļoti tīrīgi, nesiekalojas, viņu spalvai nav nepatīkamas smakas. Speciālā kosmētika kažoka kopšanai ir nepieciešama vien suņiem, kuri piedalās izstādēs.

Saistītie raksti

Parastu mājas haskiju nepieciešams vien reizi nedēļā izķemmēt (spalvas maiņas periodā gan vēlams katru dienu). Ļoti svarīga haskijiem ir pienācīga fiziskā slodze, jo šie suņi gadsimtiem ilgi tika audzēti smagam darbam – kamanu vilkšanai. Haskiju saimnieki nereti atzīst, ka šīs šķirnes suņi ir dzīvesveids – lai apmierinātu viņu vajadzību pēc fiziskajām aktivitātēm, pašam teju jākļūst par sportistu. Ja saimnieks spēj savam mīlulim nodrošināt garas pastaigas, skrējienus līdzās sev vai velosipēdam un peldēšanu, bet ziemā – slēpotāja vai ragavu vilkšanu, Sibīrijas haskijs kļūst par labu un uzticamu draugu.

Tiem, kuriem patīk medības kopā ar suni, jāņem vērā, ka haskijs labprāt piedalīsies medībās, taču medījumu saimniekam nenesīs. Mitinoties pie čukčiem, no pavasara līdz rudenim haskijiem bija pašiem jāsarūpē sev barība, tādēļ medību instinkts tiem joprojām ir ārkārtīgi spēcīgs. Haskiju saimniekiem jāzina, ka tā dēļ viņu mīlulis var piepeši mesties virsū kaķim pilsētā vai vistām laukos.

Avots: “Udivitelno.com”

LA.lv