Daiļdārzs, Dārzs

Mūžzaļais ozols ir salīgs un augs vienīgi ziemas dārzā

Foto-Shutterstock

Podiņos iestādīju dzelzs ozola zīlītes. Tagad izdīguši smuki stādiņi. Vai ziemā tie izdzīvos? INA AIZKRAUKLĒ

Akmens jeb dzelzs ozols (Quercus ilex) ir dižskābaržu dzimtas koks, ko angļi dēvē par pakalnu ozolu (Holm oak). Savvaļā aug Alžīrijā, kalnos Eiropas dienvidos. Koks ir vidēji liels, 20–27 m augsts. Ādaino lapu virspuse ir tumši zaļa, apakšpuse – blāvi pelēka, ar īsiem matiņiem. Sugai ir septiņas dažādas varietātes. Itālijas kalnos zem akmens ozoliem audzē trifeļsēnes.

– Akmens ozols ir mūžzaļš, tam vajadzīga septītā augšanas zona, tāpēc Latvijā tas nav sastopams. Šo koku var audzēt vienīgi ziemas dārzā, – skaidro Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētniece Ināra Bondare.

Dendroloģe piebilst, ka Rucavas arborētuma darbinieki no eksotiskām valstīm regulāri saņem savvaļā 3000–4000 m augstumā augošu koku sēklas. Kolekcijā pašlaik ir daudz augu no Kaukāza reģiona, Tālo Austrumu un Kuriļu salām, kas Latvijas klimata apstākļos jūtas labi.

Ja dārzkopji, atgriežoties no ceļojuma, vēlas atvest kādu eksotisku stādiņu vai sēklas, būtiski ievērot tā izcelsmes vietu (vēlams, lai sēklas būtu vāktas kalnos vairāk nekā 2000 m augstumā). Piemēram, lasot Amerikas ozola zīles pie Niagāras ūdenskrituma uz ASV un Kanādas robežas, kā arī Floridā un tās iesējot, jārēķinās, ka mūsu klimata apstākļos abi koki augs pilnīgi atšķirīgi.

UZZIŅA

• Latvijā patlaban ir izdevies ieaudzēt klinšozolu (Quercus petraea), purva ozolu (Quercus palustris), šarlaksarkano ozolu (Quercus coccinea), divkrāsu ozolu (Quercus bicolor). Šo koku kailsakņu stādus rudenī varēs iegādāties Nacionālajā botāniskajā dārzā un Rucavas arborētumā.

Pievienot komentāru