Gadskārtu svētki, Svētki

Maskošanās Ziemassvētkos: kāpēc cilvēkiem tā patīk, un ko sadarīt masku vakarā?

Foto-A.Broks

Rudens–ziemas periods (no Mārtiņiem līdz Meteņiem) un tajā svinamie gadskārtu svētki bija un joprojām ir galvenais maskošanās laiks. – Maskošanās tradīcijas pavediens turpinās un iesniedzas mūsdienu kultūrvidē kā savdabīgs fenomens, – teic masku pētniece Aīda Rancāne. Ziemassvētki būs tikai bagātāki, interesantāki un jautrāki, ja tajos parādīsies maskās tērpušies ļaudis.

Kāpēc cilvēkiem patīk pārģērbties?

Lai arī svētku tradīcijas pārklājas, folklora tiek integrēta mūsdienās, ienāk Eiropa un aiziet padomju stils, pamatu pamatos jāzina, ka masku tradīcijas atšķiras gan dažādos svētkos, gan Latvijas novados. Latvijā ir vairāk nekā 70 masku grupu nosaukumu: ķekatas, budēļi, vecīši, kaiti, miežvilki, skutelnieki utt. Ir tādi, kas dzied un sarunājas dziedot. Ir tādas maskas, kas dejo, citas vairāk uz jokošanos vērstas.

– Pārtapšana citā tēlā, iziešana no sava es, sava veida brīvība, – tā maskošanos raksturo Aīda Rancāne.

Maskošanās tradīcijai ir pozitīva noskaņa, jo tā atnes svētību, rituāli un mistika tiek apvienoti ar jokiem un smiekliem.

Pati Aīda Rancāne visbiežāk mēdz pārģērbties par dzērvi. – Varu labi noslēpties. Nekas sarežģīts nav jādara, nav daudz jārunā, – viņa smejas. Bet maskošanās ir pārtapšana. Tā var saskanēt ar cilvēka dabu – ja kāds ir ar skaļu balsi, valdonīgs, viņš ir masku gājiena barvedis. Taču maska var arī atbrīvot emocijas, un kluss, introverts cilvēks, tērpies lāča maskā, var izpausties neparastākā veidā.

Radošas izpausmes

Tradicionālajās maskās, protams, var būt mūsdienu elementi. Taču princips ir viens – maskām nekad neizmanto jaunas drēbes. Tām der tikai lietotas, tās, ko ikdienā vairs nevelk mugurā. Arī atribūti tiek atrasti saimniecībā. Drēbes var būt ar caurumiem, saplēstas, kaut kas var būt piekārts pie jostas, lai varētu trokšņot: karotes, virtuves dēlīši.

Pamatmateriāls ir aitādas kažoks, kas tiek izgriezts uz otru pusi. – Masku rituālais apģērbs ir sava veida antiapģērbs, – skaidro masku pētniece. Drēbes tiek vilktas otrādi – ar kreiso pusi uz āru, ar priekšpusi uz aizmuguri, samainītas (labais zābaks uzvilkts kreisajā kājā), tas, kas apakšā, tiek uzvilkts virspusē. Maskojoties svarīgi izmainīt proporcijas – kāja tiek notīta tā, lai izskatītos liela pēda, uztaisīta milzīga galva (piemēram, grozs galvā), liels vēders (spilvens biksēs). Līki, greizi, otrādi, nepareizi – ne kā šajā pasaulē pierasti, maskotie cilvēki izspēlē noteiktus rituālus. Ačgārnība ir arī tā, ka maskošanās laikā puisis pārģērbjas par meitu un meita par puisi. Tas viss domāts ne tikai jautrībai un lai noslēptos – tie ir īpaši auglības maģijas rituāli.

– Jo abstraktāka maska, jo tā noslēpumaināka, maģiskāka, efektīgāka un iedarbīgāka, – teic Aīda Rancāne un to raksturo ar piemēru, ka veltenis (zābaks) var būt ne tikai kājās, bet, uzmaukts uz kāta, tas veido dzērves vai zirga galvu.

Krāsu ziņā dominē trīs krāsas: balta, sarkana un melna. Tās ir dzīvības un nāves krāsas. Ja ir neaizklāta sejas daļa, to noziež ar kvēpiem, miltiem vai bietēm.

Lai maskotos, var izmantot salmus, kas ir miris augs un simbolizē viņsauli. No salmiem var novīt jostu, ko likt ap otrādi apvilkto kažoku.

Katram sava loma

Ziemassvētkos tradicionālākas ir dzīvnieku maskas, kas ir mītiskie dzīvnieki, kuri spēj ceļot caur šo sauli un viņsauli.

Āzis, kaza un aita ir Latvijā iecienītas maskas. Par āzi var pārtapt ar izgrieztu kažoku, vienīgi galvai jāpiemēro ragi. Par aitas austiņām var izmantot dūraiņus, aizbāztus aiz cepures malas vai piesietus pie cepures ar prievīti. Kaklā iekar kādu zvaniņu. Kam Āzis vai Kaza iebada, tam būs īpaši auglīgs gads.

Lāci visvieglāk atdarināt, apvelkot kažoku uz otru pusi. Uz muguras zem kažoka piesien dēli vai pannu, lai Lāča dīdītājs varētu skaļi klaudzināt. Viens no Lāča uzdevumiem ir izrūcināt visus kaktus, tādējādi aizdzenot visu ļauno un nelabo. Otra šīs maskas simboliskā jēga ir veicināt precības. Ja meita pabužina Lāča muguru, tad viņai, iespējams, laimēsies iziet pie vīra.

Zirga galvu izgatavo no lupatām piebāztas zeķes vai velteņa. Zeķē iebāž koku, kuru tur rokā. Pāri pārsedz raibu segu. Zirgu parasti atveido divi cilvēki, kas paslēpušies zem segas. Matus uz priekšu nolaižot, var izveidot gan krēpes, gan asti.

Dzērves maskas idejai var izmantot kažoku, mēteli, ko pārmet pār galvu, vienu piedurkni paslēpj, no otras izveido kaklu ar koka knābi – koka karoti. Var arī satīties lielā lakatā, rokā turēt garu koku, kam galā uzmaukts zābaks. Ja Dzērve kādam mājiniekam ieklabina, tā ir zīme auglības ritiem – tie ļautiņi var gatavoties kāzām. Dzērve arī pārbauda, vai bērniem galvā nav utu, izprašņā bērnus skolas gudrībās un uzdod mīklas.

Vēl no tradicionālām maskām jāmin siena gubiņa, labības kūlītis, slota, siets. Siena gubiņa nodrošina auglību un labvēlību lopu ziemošanai. Labības kūlītis dod svētību ražas saprātīgai izlietošanai un saglabāšanai līdz pavasarim. Slota staigā apkārt, no kaktiem izslaucīdama slikto.

Vienkārši pagatavojama ir sieta maska: maisam izgriež acu, deguna un mutes vietu, sietu piešuj pie maisa cepures vietā un bāž tikai galvā, lai neviens neatpazīst. Sietam jāgriežas riņķī un jāputinās ar miltiem. Jo vairāk tiek miltu, jo lielāka gaidāma maizes laime un pārticība.

Izstaigājot visas mājas kaktus, Nāve iznīcina visus ļaunuma perēkļus. Nāve arī var aicināt uz deju – kuru tā izdancina, tam ilgs mūžs un visas nedienas aizbaidītas. Viena no Nāves funkcijām – kādu nogalināt, jo Ziemassvētkos jāizspēlē kaut kā gals un atdzimšana. Kad Nāvi pacienā, tā kļūst labvēlīga un atdzīvina. Tērps ir vienkāršs – balts palags, rokās sirpis vai izkapts.

Ko darīt masku vakarā?

Lai būtu jautri, jābūt svētku situācijai. Tiem, kas maskojas, jāzina savi rituāli, arī tiem, kas uzņem, jābūt gataviem saspēlei. Maskošanās nav priekšnesums, tur ir jāiesaistās, jādarbojas līdzi.

Kur maskošanās, tur grūstīšanās, trok­šņošana. Kam maskā tērptais pieskaras, tam tiek svētība. Visiem pa vidu Kaza un Vilks. Populārs skaidrojums – Diena un Nakts, labais un ļaunais, bet nozīmīga simboliskā jēga arī – vīrišķais un sievišķais. Vilks – puisis, precinieks, Kaza – meita, līgava. Rotaļās tiek izspēlēti rituāli, kad maskas šos pretpolus mēģina savienot.

Senajos laikos tikai pēdējās mājās, kur viesojās, maskas tika noņemtas un turpinājās svētki, mielojoties ar to, ko cienāja.

Starp citu, agrāk maskojās tikai pieaugušie, dažos svētkos tikai vīrieši vai tikai sievietes. Ja līdzi tika ņemts pusaudzis, tad šis notikums bija kā viņa pieņemšana pieaugušo kārtā. Un iešana masku gājienā jau nemaz nav viegls pasākums, tas fiziski ir smags pārbaudījums: jānes maska, jāiet pa sniegotu ceļu no mājas uz māju, ārā ir auksti, bet istabā – karsti.

Kas notiek, ja maskotajiem cilvēkiem neatver durvis? – Būs tas, ka nebūs nekā – ne svētības, ne laimes… – skaidro rituālu zinātāja Aīda Rancāne. Maskotie varēja neviesmīlīgos saimniekus visādi izjokot, piemēram, aizbarikādējot durvis. Masku pacienāšana ir sava veida ziedojums. Līdzīgi kā veļu mielošana, jo maskas jau arī nav no šīs pasaules.

Drīzāk bija tā, ka pēc Ziemassvētkiem, satiekot masku gājiena dalībnieku, varēja pajautāt – kāpēc šoreiz neatnāci?

!!! Maskām svētkos ir uzdevums ar dziesmām un dejām veicināt auglību, ar dažādiem trokšņiem un maģiskām darbībām padzīt ļaunumu.

Pievienot komentāru