Interjers, Mājas

Māja domāta dzīvošanai, te vienmēr ir ko darīt. Ciemos pie Vijas un Jāņa Ošāniem

Foto-Anda Krauze

Putni vītero, čivina, svelpj un treļļo kā negudri un rīta gaiss smaržo pēc sveķiem un pavasara. Esam atbraukuši ciemos pie VIJAS un JĀŅA OŠĀNIEM, lai ar saimnieku laipnu atļauju ielūkotos viņu dzīves telpā, ko projektējis pašu dēls arhitekts MĀRTIŅŠ OŠĀNS.

– Apavi nav jāpārvelk, šī māja ir domāta dzīvošanai, nevis lai izrādītos, – smaidot teic saimniece un piebilst, ka suns, kaķi un mazbērni nemaz neļauj ieviest sterilas mājas principus.

Kad Vija ir izvadājusi mūs pa savu saules pielieto namu, mans pirmais jautājums ir arhitektam: – Kā tas ir – projektēt māju vecākiem?

– Tas ir liels gods. Un reizē arī atbildība, – saka Mārtiņš. – Vēl pirms iestājos fakultātē, biju lasījis, ka Filips Džonsons ir uzprojektējis māju mammai. Tobrīd tas šķita augstākais punkts, ar ko studijas varētu vainagoties. Protams, realitāte ir atšķirīga no jaunības sapņiem, tomēr esmu priecīgs un lepns par šo projektu, kas patiesībā ir kopdarbs. Esmu pārliecināts, ka jebkura sapratīga būtne savu vidi var izveidot pati. Un vēl zinu droši, ka vide iedarbojas terapeitiski, tā sakārto mūsu mentālo pasauli.

Izrādās, Vija visu mūžu ir gribējusi māju. Tomēr šī īpašuma iegāde pa daļai bijusi nejauša, ja vien pieļaujam, ka nejaušības mēdz būt: – Mēs dzīvojām Carnikavā mazā daudzdzīvokļu nama dzīvoklītī. Un tad uznāca krīze. Jānītim bija ietaupījumi Latvijas Krājbankā, labi ātri vajadzēja izņemt, lai nepazūd. Nolēmām nopirkt zemi, taču nezinājām, kur. Mārtiņš bija noskatījis šo gabaliņu. Patiesībā te bija divi zemes gabali, mazs namiņš un daudz koku, jo īpašnieks bija dendrologs. Prasītā summa mums bija par lielu. Mārtiņš atvadu vēstulē uzrakstīja: žēl, ka nevaram atļauties nopirkt, vairāk par visu mūs uzrunāja tā lielā egle, kas pie mājas. Teikums par egli saimnieku esot aizkustinājis tik ļoti, ka viņš bija ar mieru kādu latu nolaist.

Īpašums iegādāts pirms četriem gadiem. Sākumā Mārtiņš gribējis veco būvi noplēst, nolīdzināt ar buldozeru, taču vecāki atrunājuši, jo zem vasarnīciņas bija pagrabs.

– Pagraba dēļ nolēmām nenojaukt māju, bet izmantot vecos pamatus, veidojot un paplašinot telpu virs tiem, – skaidro Mārtiņš.

Runājot par to, cik istabiņu bijis vecajā vasarnīcā, domas dalās: Vijai šķiet, ka bijušas divpadsmit, Mārtiņš apgalvo, ka sešas. Lai vai kā, tagad to vietā ir viena plaša dzīvojamā telpa ar virtuves daļu un kamīnu. Piebūvēta ir stiklota galerija ar istabām vienā un terasi otrā pusē.

Jautāts par to, kādas ir sajūtas, dzīvojot savā mājā, Jānis saka: – Mājā ir plašums un dārzs, koki, puķes, te vienmēr ir ko darīt.

– Te ir daudz gaismas un īsta viegluma sajūta, – vīra teikto papildina Vija. Un, brīdi padomājusi, piebilst: – Šī māja ir pārmainījusi mūsu domāšanu, iemācījusi atbrīvoties no liekā. Man prieks par to.

Pievienot komentāru