Praktiski
Mājas

Māja ar olimpisko karogu. Vilnis Baltiņš atgriezies savā bērnības zemē0


”Man ir svarīgi, lai mājā būtu gaiši, tāpēc lūdzu izprojektēt augstus griestus un tajos logus,” teic nama saimnieks.
”Man ir svarīgi, lai mājā būtu gaiši, tāpēc lūdzu izprojektēt augstus griestus un tajos logus,” teic nama saimnieks.
Foto: Anda Krauze

Šogad atjaunotajai Latvijas Olimpiskajai komitejai aprit trīsdesmit gadi, tāpēc vēlējāmies uzzināt, kā patlaban klājas tās pirmajam prezidentam Vilnim Baltiņam, pasaules eksčempionam smaiļošanā. Baltiņš atgriezies savā bērnības zemē, kur dzīvojuši viņa vecāki un vecvecāki. Usmā, izbraucot cauri nelielam mežiņam, jau iztālēm pamanām divstāvu ēku ar mastā uzvilktu olimpisko karogu. Skaidrs, esam klāt!

”Kādreiz biju atkarīgs no darba, tagad, būdams pensijā, esmu saimnieks pār visdārgāko, kas cilvēkam dots, – laiku. To nevari nopirkt, taču arī saproti, ka nedrīkst laisties dīkā, vajadzīgs kāds pienākums. Nezinu, kas ir garlaicība… Te, laukos, ir īstā dzīve! Pagarinu mūžu pie dabas,” teic Vilnis Baltiņš. Izrādīdams savu māju, viņš pakavējas atmiņās par bērnību, tuviem cilvēkiem.

”Esmu piedzimis Ugāles pagasta Tīporos, tā tolaik sauca pašreizējos Dēnavus (vectēva uzvārdā). Neierasti, ka šī vieta nu pieder Usmas pagastam, kura robeža iet pa Engures upi, kas apskalo dzimtas īpašumus. Tolaik, deviņdesmitajos gados, te nekā vairs nebija no senā. Vajadzēja māju uzcelt no jauna. Nolēmu, ka tai jābūt kompaktai, lai saime turētos kopā.” Vilnim Baltiņam ir liela ģimene: četri bērni – Vilnis, Kristīne, Ričards un Marta –, četri mazbērni un viena mazmazmeita Matilde. Mazdēlam Rūdolfam nopircis tuvējo kaimiņu māju. Tajā savulaik esot dzīvojusi dzejniece Vizma Belševica.

”Man ir svarīgi, lai telpas būtu gaišas, tāpēc mājai visapkārt ir plaši logi, lai varētu redzēt ainavu.”

Līdzās viesistabai – atsevišķa telpa ar skapi, kurā Vilnis Baltiņš saudzīgi glabā savas sporta relikvijas, no ārzemēm atvestus suvenīrus, draugu, paziņu dāvinātas lietas. Viņš apzina ne vien savas dzimtas, bet arī apkārtnes vēsturi. Pie mājas ieejas terasē pamanījām informatīvu planšeti par leitnanta Roberta Nikolaja Rubeņa bataljonu, kas Otrā pasaules karā bija izvietots Abavas upes rajonā rietumos no Rendas… Vilnis Baltiņš ar Andreju Ķeizaru, bijušo Valsts bibliotēkas direktoru, nodibinājis Rubeņa bataljona fondu, Ugālē izveidots muzejs.

Dažreiz Vilnim atmiņā ataust kara baisās izjūtas. ”Lai gan man toreiz bija aptuveni divi gadi, atceros, kā ar vectēvu un vecmammu vērojām gaisa kauju. Lidmašīnas griežas viena otrai astē, līdz viena, ietinusies melnu dūmu grīstē, šaujas uz leju… Vectēvs, pacēlis spieķi, rāda virzienu, kur kritīs. Vecmamma izbīlī: ”Dullais, nodomās, ka tu šauj…””

Uzkāpjot pa koka kāpnēm uz augšstāvu, redzams darba kabinets, guļamistaba, gaitenis, no kura var nokļūt uz balkona. No tā paveras skats uz kaimiņu māju Siliņiem. ”Kad kopā ar vecākiem atrados izsūtījumā Sibīrijā, vizuālajā atmiņā redzēju šīs mājas, divus ozolus, margrietiņas un zilos zvaniņus. Tāda svešatnē man bija Latvija.”

Mājai kā grezna dabas rota ir brīnišķīgā ainava. Tā iekopta, visapkārt ēkai plešas iekārtots pļavu golfa laukums. ”Kādreiz ministrs Bresis sacījis, ka lauku ļaudīm zemi nevar dot, jo viņi tur iekārtos golfa laukumus, lai ātrāk gūtu peļņu…” Joks jokam, taču, būdams azartisks, Vilnis sāka interesēties par šo sporta veidu, kas pasaulē attīstās strauji, un nodomu arī īstenojis. Vectēvs gan gribējis, lai Vilnis nodarbojas ar lauksaimniecību. ”Mēģināju audzēt kartupeļus, tad šitake sēnes, taču neveicās. Tad nolēmu, ka mums būs pašiem sava Latvijas pļavu golfa asociācija, kuras biedri spēlē golfu tā, kā ļaudis to darīja pirms simt gadiem. Turklāt šāda golfa laukuma iekārtošanā nevajag miljonus.” Domāts – darīts!

Mājas apkurei izmantots zemes virsmas kolektors, kas silda telpas ar zemes virsmā uzkrāto siltumenerģiju. ”Ērti un izdevīgi – ieregulē vajadzīgo temperatūru un brauc uz ārzemēm sauļoties. Nevajag nekādu kurināmo.”

Galerijas nosaukums
LA.lv