Mājas, Remonts un būvniecība

Lai ēka elpo. Lubiņas un lemesis kārtīgam jumtam

Foto - Andris Ozoliņš

Kādreiz brauciens uz pilsētu pirkt jumta klājumu zemniekam bija vesels piedzīvojums. Piedevām viss pirktais bija dārgs un naudiņas bija maz. Lai jumts izmaksātu lētāk, izmantoja to, kas pa rokai: salmus, niedres, bērza tāsi, egļu mizas un dažādu veidu koka lubiņas. Visi šie tradicionālie jumta klājumi mūsdienās ir saglabājušies un kļuvuši par ekskluzīviem gan sava īpašā izskata, gan kvalificētā roku darba dēļ.

Lubiņas ļauj ēkai elpot

Viens no tradicionāliem jumta segumiem ir lubiņas, no kurām izgatavoja gan māju, gan piļu, gan baznīcu jumtus. Šāds jumta klājums, pareizi uzklāts un kopts, kalpo gadu desmitus. Lubiņām var izmantot lapegli, egli, priedi un apsi. Pie šī jumta klājuma plusiem min stabilitāti pret temperatūras maiņām un paaugstinātu mitruma līmeni. Jumta klāšanas savdabīgā tehnoloģija rada daudz ventilējamu spraugu, kas neļauj veidoties kondensātam. Jumts nav jākrāso, tā tonēšanai izmanto speciālus materiālus, kas kalpo arī tā aizsardzībai pret bojāšanos.

Lubiņas aizkavē jumta pārkaršanu vai caursalšanu un ļauj ēkai elpot. Kok­snē esošās miecvielas un tās blīvums aizkavē materiāla bojāšanos. Jumta klājuma reljefā struktūra nodrošina labu trokšņu izolāciju. Lobīšanas laikā izveidotie dabiskie koka šķiedras kanāli labi novada ūdeni. Galvenais lubiņu jumta trumpis ir tā estētiskums, kas ar laiku tikai palielinās.

Pašas lubiņas ir 3 – 8 mm plānas koka plāksnītes, kuru platums sasniedz 8 – 16 cm un garums 35 – 45 cm. To izgatavošanai izmanto arī svaigus neliela diametra kokus, galvenais, lai tie būtu bez zariem.

Stumbra serdi izņem, lai nerastos plaisas. To dara, bluķīšus sacērtot divās vai četrās daļās un izņemot serdi. Kad atlikušo daļu saplēš smalkās plāksnītēs, veidojas lubiņas. Tās var sagatavot visos gadalaikos, izņemot ziemu. Pie lubiņām nedrīkst būt miza, kas var izraisīt bojāšanos. Ražojot lubiņas rūpnieciski, tās sazāģē divas reizes garākas – 80 cm, kas padara tās piemērojamas lielākām jumta plaknēm.

Paša plēstas skaidas

Plēstas skaidas uz jumta saglabāsies ilgāk, ja koksne tiks dabiski sašķelta pa šķiedru, tās nepārplēšot. Elegantu jumta segumu nelielai būvei pats var izgatavot no bezzarainiem egles klučiem. Uzliekot tiem virsū cirvja asmeni un ar otru cirvi viegli uzsitot pa pietu, var noplēst teicamu skalu visā kluča platumā un garumā. Ja klucītis būs garāks, skalu būs grūtāk noplēst. Veidojas stingrs koka dakstiņš ar skaistu faktūru. Vienu galu tam var ar namdara cirvi pietēst plānāku un montējot atstāt augšdaļas apakšpusē.

Ja vēlas būt īpaši pedantisks, var izmantot vecu vecos skaidu plēšanas paņēmienus, piemēram, klasisko namdara instrumentu strūgu. Tas ir plakans asmens ar diviem rokturiem galos, ar kuru no koka sagataves noplēš skaidu. Tomēr tas ir palēns un ļoti meditatīvs darba paņēmiens, un lielāka daudzuma materiāla gatavošanai aizies daudz laika. Darbu var paātrināt, pašam izgatavojot darbagaldu “vēzēkli”.

Vēzēklim nepieciešams 3 – 4 m garš baļķis 12 – 16 cm diametrā. 20 cm no baļķa gala izurbj 3 mm caurumu, kurā ievieto metāla asi, kas piestiprina metāla eņģi. Eņģe ir uzmaukta uz koka serdeņa, kas stiprinās pie masīvas koka brusas pamatnes tādā veidā, ka to var grozīt uz sāniem un nedaudz uz augšu – leju. Lejasgalā, kur atrodas eņģe, metru no gala slīpi piestiprina 60 cm garu nazi, kura gali ir saliekti skavas veidā un iedzīti vēzēkļa baļķī. Naža slīpums atvieglo skaidas noplēšanu no sagataves. Attālums no baļķa līdz naža asmenim nodrošina daudzmaz vienādu lubiņu biezumu. Baļķa tievajā galā no apakšas piesit ap 40 cm garu rokturi, kas palīdzēs pārvietot baļķi un atvieglos darbu. Lai varētu labāk strādāt un svira nekustinātu, nepieciešams nodrošināt apakšējās plankas pietiekamu garumu un platumu. Lai veiktu šo delikāto operāciju, izmanto svaigu, mitru kok­sni. Ja vēlas izmantot skujkoku, to vāra dzelzs mucā 30 minūtes.

Klājuma montāža

Ar lubiņām un skaidām klāj jumtu, kura slīpums nav mazāks par 15 grādiem. Drošāk ir naglot 5×5 cm līstes ar soli 10 cm. Ja grib ieturēt tradicionālo jumiķu līniju, noderēs arī egļu kārtis ar 6 – 7 cm diametru. Saskaņā ar vecām tradīcijām nekādu ruberoīdu zem lubiņu jumta neliek, lai netraucētu tam elpot. Lubiņu kārta uz jumta variējas no divām līdz piecām. Ja klāj divus slāņus, lubiņas pārsedz viena otru uz pusi. Ja slāņi ir trīs, tad pārsedz 2/3, ja četri – 3/4, ja pieci, tad pārsedz 4/5 no iepriekšējās lubiņas.

Divkārtu pārsegumu izmanto saimniecības ēkām, piemēram, šķūnim. No trīs līdz piecām noderēs dzīvojamām ēkām. Lubiņu jumtu montē no apakšas un dodas uz augšu. Jumta pārkarei izmanto dēļus, kuru platumam jāsasniedz aptuveni 40 cm. Lubiņas stiprina ar speciālām 4 – 6 cm garām šindeļu naglām. Pēc vecas receptes, naglas var pirms izmantošanas izvārīt olīveļļā.

Veidojot lubiņu jumtu, tā atsevišķas detaļas var impregnēt ar dažādas krāsas līdzekļiem, tādā veidā uz jumta panākot interesantu klājuma izskatu. Lubiņu galus iespējams apzāģēt pusapaļus, ķīlī vai zivsastē, palielinot jumta virsmas dekorativitāti. Veidojot koka jumtu, tā korē noderētu kāda koka figūra vai vismaz vējrādis. Izmantojot lubiņas, vēlams veidot stāvāku jumtu, lai tas vairāk priecētu acis. Ar lubiņām dažkārt apšuj mājas sienas, tās pasargājot pret vēju, siltinot un padarot dekoratīvākas.

Lemeši un tēstie dēļi

Par lemešiem sauc koka dēlīšus no lapegles, priedes, egles vai apses. Pēc formas tie atgādina arkla lemesi vai lāpstiņu. Lemešu galus veido ieapaļus, slīpus vai pakāpjveida formā. Lemešu tipa koka dakstiņus izmanto izliektu un ieliektu koka jumtu veidošanai. Tipisks lemešu dakstiņa izmantojums ir pazīstamie pareizticīgo baznīcas sīpolveida kupoli.

Visērtāk lemešus izgatavot no svaigiem apses dēlīšiem. Tā kā apse slikti deg un dod maz siltuma, tā nav iecienīta malka. Apsei ir balta koksne ar viegli zilganu nokrāsu. Ja koksni noslīpē, labi redzami gadskārtu slāņi, kas tiek iezīmēti ar smalku dzeltenu strīpiņu. Vieglāk gadskārtas ievērot, ja koksni samitrina ar ūdeni. Apse mēreni saraujas žūstot un maz plaisā. Tā labi plīst materiāla sagatavošanas laikā. Kā apdares materiāls apse ir ļoti vērtīga un ar laiku iegūst brīnišķīgu pelēku patinu.

Lai sagatavotu izcilas kvalitātes apses izejmateriālu un ar vienu pašu cirvīti izcirstu no apses dēlīšiem diezgan sarežģīto dakstiņa formu, jāpatērē daudz laika. Tādēļ šie dakstiņi ir vieni no dārgākajiem un šobrīd praktiski tiek izgatavoti tikai baznīcu kupoliem. Dakstiņa sānu malas tā piegriež, lai tas veidotu vienlaidu klājumu. Tad liek nākamo rindu. Ja veido izliektu formu, dakstiņu liek ar izliekto pusi uz āru. Kopā veidojas tā saucamais sīpols.

Turpretī māju jumtus veidoja no tēstajiem dēļiem vai “tešļiem”. Tie ir plāni, neapzāģēti dēļi, ko iegūst, sazāģējot skujkoku baļķus. Dēļu malā ir kanāliņi ūdens notecei. Dēļu garums svārstās no 4 līdz 6,5 metriem, biezums no 20 līdz 45 mm, platums no 160 līdz 200 mm. Dēļus liek vertikāli, no jumta kores uz leju. Ja attālums ir liels, var veidot divas dēļu rindas. Lai ūdens labi notecētu, pirmo dēļu rindu klāj ar kodola pusi uz leju un otro rindu klāj ar kodola pusi uz augšu. Tad apakšējie dēļi izlocīsies kā bļodiņa un augšējie – kā vāciņš, radot labu noteci, ko vēl vairāk pastiprina iegrieztās renītes sānos.

Pievienot komentāru