Mājas, Remonts un būvniecība

Leduspagrabs zem mājas… apkurei

Foto - Ivars Bušmanis

Tas nav tāds leduspagrabs piekrastes zvejniekciemos, kurā kādreiz ziemā savilka ledus gabalus, uz kuriem uzglabāt zivis. Tas nav arī tāds leduspagrabs, kurā no Mēmeles izzāģēja ledusklučus un savilka Lodiņa alus pagrabos. Šis ir uzbūvēts zem Rozenštaina namu kvartāla Štutgartē, lai mājas ziemā apkurinātu, bet vasarā atvēsinātu.

Apsaimniekotājs pats ražo elektrību un siltumu”Savu enerģētikas koncepciju būvējām uz to, ka enerģija un siltuma jāspēj saražot pašam namu apsaimniekotājam,” stāsta Ulfs Kūns “Immotherm GmbH” izpilddirektors. “Visa saimniecība – koplietošanas elektrība, apkure, ventilācija, lifti, elektromobiļu uzlāde – jābaro no savas saražotās enerģijas. Savukārt dzīvokļu īpašnieki un īrnieki paši izvēlas, no kā un par kādu naudu iegādāties elektroenerģiju.”

“Uz namu jumtiem jau projektā bija paredzētas saules baterijas un kolektori, ar kuriem ražotu siltumu un elektrību, bet… kad saulains laiks, tad cilvēki ar elektromobiļiem dodas izbraukumos, un šādā laikā arī dzīvoklis nav jāsilda. Kur ņemt elektrību pa naktīm un siltumu vēsā laikā? Jāakumulē gan viens, gan otrs. Projektējot nonācām pie varianta, ka elektrību vajag uzglabāt akumulatoros, bet siltumu – ūdenī,” stāsta arhitekts Kristofs Velcs.

“Zem šā nama ir izrakts pagrabs, kas ir ovāla betona tvertne – 6 m augsta, 9 m plata un 17 m gara, kurā uzkrāts 880 kubikmetri ūdens,” ar roku zemē dur Ulfs Kūns. Tās dibenā un gar sienām iet ūdens caurules, pa kurām ūdens nes siltumu. Caur siltummaini tās nonāk zemgrīdas apsildes radiatoros. Vasarā un rudenī ar saules kolektoriem uzkrātais siltums silda pazemes baseinu. Savukārt ziemā tas atdod siltumu, to sasaldē pat ledus klucī kristāliskā stāvoklī,” rāda Ulgs Kūns. Viņš ļauj ieskatīties datora ekrānā, kurā redzam attēlu tiešsaistē no ledus pagraba, ar tehniskajiem parametriem.

Kad vasarā kļūst pārāk karsts, grīda veic atdzesēšanas funkcijas. “Nu tad mēs laižam 22–23 ‘C. Jums taču negribēsies, lai vasarā kājas salst,” skaidro enerģijas pārvaldnieks. “Vasarā ledu ar saules enerģiju atkausē un uzsilda. Ūdens tvertne darbojas kā siltuma akumulators. Taču, ja ziemā uznāk nikns aukstums un vajag piekurināt, tad tiek iedarbināts dabas gāzes apkures katls,” viņš atzīst.

Kāds gan ir namsaimnieku ekonomiskais aprēķins, ja tik sarežģītā energoapgādes sistēmā kopumā ieguldījis 1,7 miljonu eiro, bet jauns dzīvoklis pārdošanā izlikts pat mazliet zem vidējās Štutgartes cenas – par 3800 līdz 5000 eiro pa kvadrātmetru, kamēr citur pilsētā nav lētāk par 5000, bet ir arī astoņi un desmit tūkstošu eiro dārgi dzīvokļi? “Pārdodam mēs tikai dzīvokļu sienas, taču energonodrošinājumu atpelnīsim, pārdodot siltumu. Katru mēnesi iedzīvotājiem par siltumu jāmaksā pastāvīga summa – 74 eiro centi par kvadrātmetru – visa gada garumā. Mums saule nemaksā neko,” pasmaida Kūns. “Septiņos gados vajadzētu atmaksāties,” tā viņam sarēķināts. Vai tā būs, to redzēs pēc pāris gadiem. Iedzīvotāji ievākušies un šī ziema būs pirmais pārbaudījums. Namsaimnieks “Siedlungswerk” turpat blakus gatavojas būvēt vēl lielāku kvartālu – jau 500 dzīvokļiem, kuriem vajadzēs savu – vēl lielāku siltuma mezglu.

“Pārdod dzīvokli ar auto”

Gluži tāds sludinājums nebija, bet, renovējot bijušās ķīmiskās rūpnīcas vietu trokšņainā pilsētas vietā pie stacijas, projekta attīstītājiem nācās palauzīt galvu, ar ko ievilināt līdz šim nepievilcīgajā vietā. Rozenštaina kvartāla iedzīvotājiem tiek piedāvāts vēl viens energoefektivitātes āķis.

“Sapratām, ka jaunajai paaudzei automašīna nav obligāta, tas, bez kā nevar iztikt, ir “iPhone”. Nolēmām piedāvāt mazāk piesārņojuma un trokšņa zem loga, un iegādājāmies mājām trīs elektromobiļus. Tie ir koplietošanas auto, kuriem var pieteikties, kad nepieciešams. Maksa – 25 eiro dienā. Lai cilvēkus pieradinātu pie jaunās kārtības, uzdāvinājām vaučerus par 200 eiro, tagad kādas 15 ģimenes izmēģina,” stāsta arhitekts Kristofs Velcs.

Kas mašīnu iztīrīs, kas uzlādēs, kas remontēs – tie ir pirmie privātīpašnieciskie jautājumi? “Mēs esam namsaimnieki, ne autoremonta firma. Tāpēc mums ir līgums ar mašīnu koplietošanas sistēmu “Stadtmobil”, kuru visā uztur Federālā auto koplietošanas asociācija.” Ko tad, kad mašīnu aptrūksies? Trīs uz 125 neliekas daudz. “Piepirksim vēl,” sola Ulfs Kūns. Ja gadā nobrauc mazāk par 7000 km, tad atmaksāsies dalīties, sarēķinājuši vācieši.

Realitātē katrai ģimenei jau ir auto. Katram dzīvoklim, ko uzbūvē, Vācijā ar likumu pienākas viena autostāvvieta. Tās visas atrodas pazemē zem namiem. Reāli jaunā sistēma sekmīgi varētu aizvietot otrās automašīnas lomu ģimenē, kā arī būt par vienīgo braucamo tiem jaunajiem īrniekiem, kuri visu savu naudu iztērējuši dzīvoklim. Bet, kas zina, tālākā nākotnē šādi koplietošanas auto iedzīvotājiem būs izdevīgāki nekā personīgais, kurš vairāk stāv nekā brauc.

Rozenštainas kvartāls Štutgartē 

Apsaimniekotājs “Siedlungswerk GmbH”.

Apbūves gabals 8 600 m².

127 dzīvokļi ar kopējo dzīvojamo platību 11 400 m².

8 dzīvokļi subsīdiju programmā “Pieejami dzīvokļu īpašumi”.

9 dzīvokļi programmā “Īres mājokļi vidējiem uzņēmumiem”.

Vietne: www.stadtwohnen–rosenstein.de/

Pievienot komentāru