Praktiski
Veselam

Ļauj zirgam aiznest stresu. Kādu labumu veselībai sniedz jāšana0

Foto – Marta Purmale

Mudrīte Grundule ilgi meklēja nodarbošanos, kas vienlaikus sniegtu nepieciešamo fizisko aktivitāšu devu ķermenim un prieku sirdij. Tradicionālie izkustēšanās veidi – aerobika, vingrošana trenažieru zālē un skriešana – šķita pārāk garlaicīgi un vienveidīgi. Taču, izmēģinājusi jāšanu, Mudrīte tik ļoti aizrāvās, ka iegādājās pati savu zirgu – skaistuli Basņu. Kur slēpjas jāšanas valdzinājums, un ko tā dod veselībai?

“Zirgi mani piesaistīja jau bērnībā, patika dzīvnieku smarža. Vēlējos nopietni nodarboties ar jāšanu, taču visi staļļi atradās pārāk tālu no mūsu mājām,” atceras sabiedrisko attiecību aģentūras Prospero vadītāja Mudrīte Grundule. Pirms četriem gadiem, rīkojot kādam uzņēmumam ballīti kovboju stilā, Mudrīte meklēja, kur nomāt zirgus, un gluži nejauši atklāja, ka nieka septiņu kilometru attālumā no viņas tagadējās mājvietas ir stallis Ekvi. Pavērās iespēja īstenot bērnības sapni. Drīz Mudrīte stalli apciemoja kopā ar meitām, un visas trīs instruktora pavadībā devās izjādē. “Izmēģinājām, un mums ļoti iepatikās. Dvīnēm Rebekai un Marijai tolaik bija astoņi gadi, īstais laiks, lai pievērstos jāšanai. Sākām iet uz treniņiem. Tagad zirgu lietas meitenes ir ievilkušas tiktāl, ka katru brīvu brīdi steidzas uz stalli, smejos – gandrīz tur pārvākušās uz dzīvi. Sestdienās, svētdienās stallī ierodas izjādnieki, kuri vēlas pavizināties. Meitenes palīdz sagatavot zirgus: atved no ganībām, notīra, uzliek seglus un iemauktus, pēc pastaigas uzklāj zirgiem segas un pabaro. Pēc tam zirgu mierīgi atsoļo, vienkāršāk sakot, pastaidzina, jo dzīvniekam, tāpat kā cilvēkam, pēc fiziskas slodzes nepieciešama atsildīšanās. Beigās aizved uz stalli.”

Jāšana – tikai atpūta?

Tā parasti domā tie, kuri nekad nav jājuši. Patiesībā zirga mugurā var gan atpūsties un relaksēti baudīt apkārtējo ainavu, gan intensīvi trenēties. “Man pēc spraiga treniņa vienmēr sāp iekšstilbu muskuļi. Lai jājot gan zirgs, gan jātnieks justos komfortabli, pielāgojoties dzīvnieka kustībām, gurni jācilā uz priekšu un atpakaļ, gluži kā to videoklipos, pieķeroties pie bikšupriekšas, dara Maikls Džeksons. Aktīvi strādā vēdera preses, dibena un muguras muskuļi. Ar kājām stingri jāturas pie zirga – ir nodarbināti iekšstilbi un šenkeļi (apakšstilba iekšdaļas no ceļgala līdz pēdai). Zirgu sukājot ar birstēm, cilājot nebūt ne vieglos seglus un treniņu laikā strādājot ar pavadām, ir slodze roku muskuļiem. Jūtu, ka man tie kļuvuši stingrāki. Mugura visu laiku jātur taisna un jāsaglabā līdzsvars – darbojas mugurkaulu balstošie muskuļi. Protams, jāšana nav efektīvākais tauku dedzināšanas veids, taču man ar to pietiek, lai uzturētu sevi formā un labā noskaņojumā. Dodos jāt vismaz divreiz nedēļā.”

Jāšanas sportam ir vairākas disciplīnas: šķēršļu pārvarēšana (konkūrs), trīscīņa, pajūgu braukšana un poniju jāšana. Mudrīte trenējas iejādē. “Tas ir graciozs un elegants jāšanas veids, kas piedāvā bezgalīgas pilnveidošanās iespējas. Jātnieks dod komandas, izmantojot noteiktas kāju un gurnu kustības un pavadas. Var, piemēram, mainīt dzīvnieka gaitu. Zirgam tās ir vairākas, atšķiras pēc ātruma, sākot no lēnākās, – soļi, rikši un lēkši. Arī katrai gaitai ir vairāki paveidi. Var izdarīt tā, lai zirgs apgriežas ap savu asi vai soļo sāniski. Izkopjot vadīšanas prasmes līdz pilnībai, iespējams panākt, ka zirgs gandrīz vai dejo. Augstākā pilotāža ir, kad izskatās – tikai izskatās! –, ka dzīvnieks visu izdara pats.

Iejāde ir māksla, kas prasa lielu pacietību, mērķtiecību un ilgus treniņus. Ar to ir tāpat kā ar dejošanu: var diezgan ātri iemācīties, piemēram, valša pamatsoli, bet, lai varētu skaisti virpuļot ballē, jāiegulda liels darbs. Regulāri trenējoties, mēneša laikā vai pat ātrāk var iemācīties jāt, doties ar zirgu pastaigā pa mežu, taču, lai pārliecinoši uzstātos ar priekšnesumu iejādes sacensībās, vajadzīgi gadi. Meitas kopš pagājušā gada piedalās sacensībās un bieži iegūst godalgotas vietas. Piemēram, Rebeka šogad izcīnīja otro un trešo vietu Kleistu iejādes kausā pirmajā shēmā bērnu konkurencē. Savukārt Marija ir daudzkārtēja mūsu staļļa Ekvi pasākumu čempione. Es pagaidām pēc lielām sacensībām netiecos, bet, lai novērtētu savu līmeni un izaugsmi, ik gadu labprāt piedalos vietējās, piemēram, šogad izcīnīju otro vietu iejādes pirmajā shēmā pieaugušo konkurencē. Tas motivē aktīvi pilnveidot jāšanas prasmes, un gribētu kādudien piedalīties arī augstāka līmeņa sacensībās.”

Novērš datoratkarību

Jautāta, kādēļ jāšana tik ļoti aizrāvusi, Mudrīte nespēj beigt uzskaitīt iemeslus. “Pats galvenais – man tas ļoti patīk! Nevarētu ilgstoši nodarboties ar sporta veidu, kas nesaista. Piemēram, uz aerobiku piespiežu sevi aiziet trīs reizes pēc kārtas, ne vairāk, jo man tas šķiet garlaicīgi. Otrkārt, daudz uzturamies svaigā gaisā un mierā pie dabas, kas ir labi veselībai. Treškārt, var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – izkustēties un pavadīt laiku kopā ar meitām. Kad bērni kļūst lielāki, daudziem vecākiem nav ar viņiem kopīgu interešu. Nereti tādēļ notiek atsvešināšanās, īsti nav par ko parunāt. Mums šādas problēmas nav, jo augām dienām varam runāt par zirgiem. Tas ir neizsmeļams temats! Ceturtkārt, stallis atrodas tuvu mājām. Nav jātērē daudz laika, lai tur nokļūtu.

Priecājos, ka bērniem esmu atradusi ļoti labu brīvā laika aizpildīšanas veidu. Ja meitas nenodarbotos ar jāšanu, ļoti iespējams, būtu pielipušas datoram vai televizoram tāpat kā daudzi citi jaunieši. Kāda ir mūsdienu bērnu tipiskā atbilde, kad vecāki ierosina iziet ārā, paskraidīt svaigā gaisā? Negribu, garlaicīgi! Sociālie tīkli, datorspēles – tur visu laiku kaut kas notiek. Tādēļ pieaugušajiem ir izaicinājums izdomāt, kā atvasi nodarbināt prātīgāk. Meitenes jāšanai jau ir piesaistījušas daudz draudzeņu. Kolīdz ir iespēja, visas tiekas stallī, kopā sanāk jautrs tusiņš – svaigā gaisā un zirgu mugurās.

Ievēroju, ka meitas, kuras uz mājas darbiem ir skubināmas, stallī ar prieku un entuziasmu dara visu iespējamo: slauka grīdu, kārto seglu telpu, apkopj zirgiem brūces, baro dzīvniekus un pat mazgā boksus. Prasīju, kāpēc mājās nav tik čaklas kā stallī. Saņēmu atbildi: mēs taču redzam, ka šeit tas ir patiešām vajadzīgs! Man ir arī mazs puika Henrijs, kuram pagaidām par agru sēsties seglos. Tētis (riteņbraucējs Igo Japiņš – A.L.) gan vēl cer viņu pievērst velosportam.

Esmu novērojusi, ka jāšana ir lielisks līdzeklis pret stresu. Kad darbā iet saspringti, vajag tikai aizbraukt uz treniņu un uztraukumu noņem kā ar roku. Tāpēc, ka neatliek laika domāt par darbu un problēmām. Ļoti jākoncentrējas uz zirga vadīšanu, lai izpildītu iejādes elementus. Vēl jāpiedomā pie stājas, jātur līdzsvars, jābūt gatavai dažādās situācijās novaldīt zirgu. Arī jājot pa mežu, visu laiku jāskatās, lai zirgam zem kājām negadās kāds grāvītis vai uzkalniņš, jo var paklupt. Turklāt zirgs ir diezgan tramīgs dzīvnieks un var viegli satrūkties, piemēram, pamanot plīvojam baltu plēves gabalu, izdzirdot pēkšņu kvadracikla rēcienu vai pat negaidītu koka nobrakšķēšanu un smilgu sakustēšanos vējā. Jābūt gatavai dzīvnieku savaldīt un pašai jāsaglabā miers, lai zirgam sniegtu pārliecību, ka viss kārtībā.

Patiesībā saskarsme ar zirgu, pat ja nesēžas seglos, raisa pozitīvas emocijas un aizgaiņā negatīvās. Kad ieej stallī un paklausies, kā zirgi ēd sienu, pārņem miers. Stresu mazina zirga sagatavošana treniņam, sukāšana ar birstēm, jo tad koncentrējies uz darāmo un ne par ko nedomā. Jebkura fiziska aktivitāte, arī jāšana, izdzen no ķermeņa stresa radīto saspringumu. Jūtu, ka izdalās tā dēvētie laimes hormoni endorfīni. Mājās pēc treniņa vienmēr braucu atbrīvota un ļoti labā omā.”

Pašiem savs zirgs

Mudrīte ar meitām Mariju un Rebeku (seglos), pastaigājoties ar Basņu. Foto – Marta Purmale

Gandrīz četrus gadus Mudrīte un meitas jājušas ar dažādiem treneres Marinas Žagatas zirgiem. Iepazinušas dzīvnieku stiķus un niķus, iemācījušās tikt ar tiem galā. Atklājušas, ka zirgiem, tāpat kā cilvēkiem, ir atšķirīgi raksturi. Dažs ir ļoti mierīgs un lēns, tāpēc nepārtraukti skubināms, savukārt cits ir uzbudināts un tramīgs, rikšo pārāk ātri, un to vajag mazliet piebremzēt. Aizvien vairāk aizraujoties ar jāšanu, gluži dabiski nācis lēmums iegādāties pašām savu zirgu.

“Martā pie mums nonāca Anglo-Traķēnes šķirnes ķēvīte Basņa. Viņa iepriekš dzīvojusi staļļos netālu no Maskavas, kur labi apmācīta un intensīvi trenēta. Basņu uz Latviju atveda kāda šķēršļlēkšanas sportiste. Viņa savulaik bija staltajā zirgā iemīlējusies no pirmā acu uzmetiena, tādēļ iegādājusies. Līdzīgā ceļā pie viņas nonākuši vairāki zirgi, taču drīz sapratusi, ka visiem gluži vienkārši nepietiek laika. Sportiste vēlējās, lai ar Basņu regulāri nodarbojas, trenē, piedalās sacensībās, lai zirgs saglabā un attīsta savu lielisko formu, tāpēc nolēma pārdot labam saimniekam.

Iegādāties Basņu ieteica mūsu trenere Marina Žagata, jo jauniem jātniekiem piemērotāks ir pieredzējis un labi apmācīts zirgs. Ķēvei tagad ir desmit gadu. Labākais vecums, kas parasti ir no 12 līdz 14 gadiem, vēl priekšā. Nākamgad domāsim par Basņas ģimenes pieaugumu, jo mēs esam trīs, bet zirgs tikai viens! Meitenes jau sapņo vēl neieņemto kumeliņu izaudzināt par konkūristu.

Ķēve mitinās stallī Ekvi – nomājam tur vietu. Darbinieki dzīvnieku pabaro un padzirda. Basņa ganās brīvā dabā, aplokā kopā ar citiem zirgiem. Mēs teju katru otro dienu braucam ciemos.

Sākumā ķēve bija diezgan tramīga un saspringta. Tas ir saprotams – atbraukusi uz jaunu vietu, pie citiem saimniekiem. Tagad kļuvusi rāmāka un laipnāka, jau paguvusi mums pieķerties. Kad ierodamies, uzreiz nāk pretī. Labprāt dodas kopīgās pastaigās pa mežu.

Arī mēs Basņai esam pieķērušās, jo zirgs sagādā milzum daudz pozitīvu emociju. Gadās arī kuriozi. Pavasarī ar Basņu un Geizeru, citu zirgu no tā paša staļļa, aizbraucām uz iejādes sacensībām Kleistos. Ķēve sacensībās uzvedās kā ērzelis, iejādes shēmas iziešanas laikā vairākas reizes skaļi nozviedzās un bija knapi valdāma. Savukārt Geizers, kam patīk labi paēst un kas bez īpašiem pamudinājumiem ir paslinks, izskatījās visai apaļīgs, tāpēc kāda sacensību apmeklētāja teica: re, grūsna ķēve, gaidāms kumeliņš! Tad mēs smējāmies, ka esam ieradušās ar grūsnu ķēvi Geizeru un ērzeli Basņu. Ķēves neparastā uzvedība uzvedība skaidrojama ar to, ka pavasarī ir meklēšanās laiks. Tas manāms pēc izturēšanās – ir grūtāk koncentrēties komandu izpildei, mēdz zviegt.”

Izvairīties no traumām

Jāšanā, tāpat kā jebkurā sporta veidā, iespējamas traumas. Mudrītei šo gadu laikā gan nav bijis neviena nopietna savainojuma. Viņasprāt, traumu iemesls visbiežāk ir nepietiekama sagatavotība un pārdrošība. “Kāds paziņa stāstīja, ka jau pirmajā reizē zirgu dzinis lēkšos, nokritis un lauzis roku, vairs nekad nekāpšot seglos. Lai tā nenotiktu, jāšana prasmes jāapgūst soli pa solim, ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko. Kad sāku mācīties rikšot un lēkšot, trenere vairākas nodarbības zirgu turēja garā kordā, līdz biju pietiekami sagatavota. Gluži tāpat, kā braucot ar automašīnu, ir jāzina un jāievēro drošības noteikumi. Piemēram, nedrīkst iztraucēt zirgu negaidīti, it īpaši, pienākot no aizmugures. Dzīvnieks ir cilvēkam draudzīgs, taču šādā situācijā var sabīties un spontāni iespert, tāpēc ikreiz, tuvojoties zirgam, tas jāuzrunā.

Zirgi mēdz spert, skaidrojot attiecības ar citiem zirgiem. Nebūtu labi trāpīties pa vidu! Dodoties izjādē, jāuzmana, lai ir pietiekama distance. Nedrīkst apdzīt priekšā esošo, jo zirgs to var uztvert kā izaicinājumu uz sacensību un sākt auļot. Ar drošības noteikumiem iesācējus iepazīstina pirmajā nodarbībā un, pirms tie nav parakstīti, nemaz neļauj sēsties zirgam mugurā.

Jāpazīst pazīmes, kas liecina – zirgs nav labā omā, jāpiesargās! Tipiskākā ir cieši pieglaustas ausis. Reizēm, ja dara ko nepatīkamu, piemēram, dažam zirgam nepatīk, ja aizskar vēderu un pievelk seglu jostu, dzīvnieks kož boksa malās, tādējādi izlādējot spriedzi. Atceros, reiz kāds ikdienā mierīgs zirgs, manāmi satraukts, riņķoja pa boksu. Trenere mudināja: nebaidies, ej un apseglo viņu! Pret zirgiem jāizturas mierīgi, nosvērti, bet prasīgi, jāparāda, ka esi galvenais. Tā arī darīju, un viss izdevās. Vēlāk uzzināju, ka zirgs bija nemierīgs tāpēc, ka draudzenei piedzimis kumeliņš. Abi bija laukā, un tēvs gribēja pārliecināties, vai viss kārtībā.

Lieku galvā gan ķiveri, gan velku aizsargvesti un arī meitām lieku to darīt. Visbiežāk traumas gūst lecot. Treniņos arī man tas ir gadījies. Reiz, lecot pāri šķērslim, biju pārlieku sasvērusies uz priekšu, tādēļ pārlidoju zirga galvai un piezemējoties apmetu kūleni. Žigli pavēlos sānis, lai nebūtu zirgam ceļā. Lai gan kritiens bija iespaidīgs, man nebija ne mazākā zilumiņa un arī zirgam nekas nekaitēja. Visticamāk, tas bija aizsargvestes un ķiveres dēļ, turklāt trenējāmies laukumā ar mīkstu smilšu segumu.

Mūsu trenere reiz teica, ka tas, kurš nav nokritis no zirga, nav īsts jātnieks. Tad nu gaidījām, kad beidzot kritīsim, jo ļoti gribējām būt īstas jātnieces. Protams, ir jāmāk pareizi krist – sagrupējot ķermeni –, bet vēl labāk, ja izdodas noturēties seglos.”

Mudrīte novērojusi, ka jāšana pēdējos gados kļuvusi populārāka. “Interesanti, ka tai biežāk pievēršas sievietes. Kura gan bērnībā nav iztēlojusies sevi kā princesi jājam baltā zirgā? Tomēr olimpiskajā līmenī, jo īpaši šķēršļlēkšanā, panākumus parasti gūst vīrieši. Iespējams, tāpēc, ka sievietes, kļūstot par mātēm, vairs nevēlas riskēt, arī brīvā laika vairs nav, un daudzas jāšanu pamet. Savukārt vīrieši turpina attīstīt savas prasmes.”

Labumi veselībai

* Stiprina sirds un asinsvadu sistēmu.

* Aizraujošs veids, kā uzturēt sevi labā fiziskā formā.

* Lieliski nostiprina tipisko sieviešu problēmzonu – vēdera, dibena un augšstilbu – muskuļus.

* Attīsta koncentrēšanās spēju.

* Aizgaiņā stresu.

* Uzlabo stāju.

* Ja jāj pareizi, stiprina skeleta centrālo asi balstošos muskuļus un mazina muguras sāpes.

* Uzlabo kustību koordināciju un līdzsvara izjūtu.

Vēlies jāt?

Saistītie raksti

www.horseriding.lv – Latvijas staļļu katalogs. Uzzini, kur piedāvā izjādi instruktora pavadībā vai apmācību jāšanā.

 

LA.lv