Praktiski
Dārzs

FOTO. Latvijas vēsturiskie dārzi – iepazīstam mūsu tradīcijas un sasniegumus0

Foto: Sandra Ruska

Dārzu tūrismam ir senas tradīcijas Eiropā un pēdējā laikā arī Latvijā un Lietuvā iegūst aizvien lielāku popularitāti. Lai arī salīdzinājumā ar Eiropu Latvijas dārzu vēsture ir salīdzinoši jauna, tomēr tai ir savas tradīcijas un sasniegumi, ko vērts aplūkot un iepazīt.

Ceriņi, ķirši un āboli

Izdzirdot vārdu “Dobele”, pirmais, kas ienāk prātā, ir – ceriņi. Dārzkopības institūtā kolekciju dārzu iesākts veidot 1996. gadā par godu selekcionāra Pētera Upīša 100 gadu jubilejai. Šis ir lielākais ceriņu kolekcijas dārzs Baltijā, kur iespējams aplūkot ne tikai P. Upīša veidotās šķirnes un hibrīdus, bet arī skaistākās ārzemju viešņas. Ik pavasari parkā ziedus raisa 240 ceriņu šķirnes un sugas. Šogad ierīkota vēl jauna – dažādu ceriņu sugu kolekcija.

Ierodoties pavasarī uz ceriņu ziedēšanas laiku, iespējams baudīt saldējumu ar ceriņu ziediem, kas top turpat institūta laboratorijā.

Dārzs ir iecienīta vieta arī kāziniekiem. Jaunajam pārim pat ir iespēja kolekcijas dārzā iestādīt savu ceriņu stādu.

Ceriņu dārza atvēršana institūta pētniekus pamudināja dārzu apmeklētājiem atvērt arī citā laikā – uz ķiršu laiku jūlijā un ābolu laiku oktobrī. Interesentiem ne tikai ir iespēja mieloties ar augļiem un ogām, bet arī uzzināt vērtīgu informāciju par šķirnēm un to kopšanu.

Foto: Sandra Ruska

Viens no institūta pamatuzdevumiem ir šķirņu daudzveidības saglabāšana, ģenētiskie resursi. Četrdesmit hektāru plašajā dārzā aug 1200 augļukoku un ogulāju dažādību. Ābeļu vien ir ap četri simti. Pētnieciskais darbs norit arī pie Latvijā eksotiskākiem augiem: persikiem, aprikozēm, vīnogām. Tur var uzzināt arī par dažādām agrotehnoloģijām dārzu kopšanā, un tas svarīgi gan tiem, kuri ar dārziem pelna naudu, gan tiem, kas augļus un ogas audzē savam priekam.

Pētnieki laboratorijās strādā pie dažādiem pārstrādes produktiem ne tikai no augļiem un ogām, bet arī augu lapām un sēkliņām. Institūtā radītas vairāk nekā 50 jaunas šķirnes un iegūti 20 patenti dažādām tehnoloģijām.

Latvijas dārzos vēl saglabājušās daudzas senas augļaugu šķirnes. Tāpēc pētnieki ik pa laikam dodas izbraukumos pa Latvijas dārziem, lai atrastu un saglabātu senās šķirnes. Izrādās, augļudārzu stādīšanas tradīcijas Latvijā nav nemaz nav tik senas – vien pāris gadsimtu. Visvecākā ābeļu šķirne, pēc pētnieku domām, ir ‘Ničnera Zemeņu’, kas saglabājusies no XVIII gadsimta un cēlusies Elejā.

 

Dendrārijs, senais augļudārzs un zilās govis

Foto: Sandra Ruska

Zemnieku saimniecība Vilki atrodas Jelgavas novada Svētes pagastā plašu labības lauku ielenkumā, vien pāris kilometru no Zaļeniekiem.

Tur savās senču mājās saimnieko Lauma un Aldis Puriņi ar meitām un Laumas mammu Ināru. Pirms desmit gadiem Lauma ar Aldi nolēmuši pārstādīt pie mājas augošos jaunos kociņus, kas veco koku ēnā jutušies apdraudēti. Par piemērotu vietu tiem atzīta līdzās mājām esošā teļu pļaviņa. Kociņu pārstādīšana bijusi arī iegansts dendrārija aizsākumam. Pirkuši un stādījuši visu, kas patīk. Saimniece teic, ka stādus labprāt izvēlas Kalsnavas kokaudzētavā, jo tas, cik stādi ir norūdīti, svarīgi arī Zemgalē, kur nebūt neesot tik maigs klimats, kā daudziem šķiet.

Foto: Sandra Ruska

Tagad dendrārijā aug vairāk nekā 1000 dažādu koku un krūmu: divdaivu ginks, augstā arālija, magnolija, Mandžūrijas riekstkoks, Īstais jeb grieķu riekstkoks, Eiropas ciedrupriede, etiķkoks, krūklis, ko dēvē arī par pabērzu, Karaliskie riekstkoki no Latvijā ievāktajiem riekstiem, Melnā priede un citi. Stādījums regulāri tiek papildināts ar jaunām dažādībām. Šogad svinēta dendrārija desmitgade un tam par godu iestādīti desmit jauni augi.

“Saimniecības pamatnodarbošanās ir stādu audzēšana. Izejmateriāls – sēklas, spraudeņi – tiek ņemts no dendrārijā augošajiem augiem. Savukārt stādu pircējiem, iegādājoties stādus, ir iespēja redzēt, kā konkrētais augs izskatīsies, kad būs paaudzies,” stāsta Lauma. Saimniecei ir interesanti stāsti par katru augu, kas īpaši aizraujoši ir bērniem, kuri ierodas ekskursijās.

Šīs vietas vērtība ir ne tikai augiem bagātais dendrārijs, bet arī senais, šķirnēm bagātais ābeļdārzs (58 ābeles!), kura aizsācējs ir Laumas vectēvs, Lāčplēša ordeņa kavalieris Jānis Būdiņš, kurš Vilkos sācis saimniekot tālajā 1933. gadā. Ienākot saimniecībā, viņš ceļmalā iestādījis mazu bērziņu. Tagad mazulis izaudzis par iespaidīgu koku un greznojas pie ieejas dendrārijā.

Foto: Sandra Ruska

Saimniecībā ir arī zilās govis, kas Latvijā nu jau ir retums. Saimnieki ar piena devējām ir ļoti apmierināti, jo tās ne tikai dod treknu pienu, bet arī pašas ir ļoti veselīgas.

Berķenes muiža – vieta atpūtai

Berķenes muiža ir viena senākajām un mazākajām muižām Zemgalē, tā atrodas netālu no Tērvetes – Ziedkalnē. Muiža ir privātīpašums, kuru 14 gadu laikā no drupām atjaunojuši Ilze un Aldis Melgalvji ar ģimeni. Pēdējos četrus gadus saimnieki muižā uzturas pastāvīgi un nu jau to sauc par savām mājām.

“Kad šeit ieradāmies, bija tikai divas istabas palikušas, kurās varēja ieiet, jo tur bija saglabājusies grīda. Kā jau daudzas ēkas, arī šī ir piedzīvojusi padomju laikus, kad ēkā dzīvojošie nebrauca pēc malkas uz mežu, bet kurināja visu, kas bija pa rokai. Vecā vēsturiskā klēts, kurā glabājās produkti, bija gaužām nožēlojamā stāvoklī. Padomju laikā šeit bija kūts. Velves piecās vietās bija iebrukušas. Sešdesmit gados mēslu uzslāņojums bija vairāku metru augstumā,” stāsta saimnieks Aldis.

Var tikai apbrīnot saimnieku uzņēmību, neatlaidību un milzīgo darbu, kas ieguldīts muižas atjaunošanā.

Berķenes muižas vēsture aizsākusies 1462. gadā. Pašreizējā kungu māja celta 1819. gadā agrīnā klasicisma stilā. Saimniekiem muižas atjaunošanā ļoti paveicās, jo satikuši ievērojamu sava aroda pratēju arhitektu Pēteri Blūmu, kas no pārpalikušajām drupām spējis iztēloties muižas sākotnējo izskatu.

Muižā ierīkota viesnīca ar pieciem numuriņiem, un visur jūtams saimnieces Ilzes profesionālais stilistes pieskāriens. Pagrabā top SPA centrs, kas drīzumā tiks atvērts apmeklētājiem. Taču viesiem ir arī iespēja izsildīties karsta ūdens kublā un atveldzēties līdzās esošajā dīķī.

Tur var jauki pavadīt brīvdienas lauku klusumā un pastaigāties muižas parkā un mežā.

Blankenfeldes muiža ar plūškoku dārzu

Blankenfeldes muiža atrodas Jelgavas novada Vilces pagastā. Pirmo reizi tā minēta 1462. gada 6. martā, kad zeme starp Platones un Svētes upi izlēņota Klausam fon Medemam. Muižas ēkas celtas XVIII gadsimta vidū, bet pašreizējo izskatu ieguvušas XIX gadsimta sākumā. Apbūvei piemīt Latvijā reti sastopama arhitektūras mazo formu bagātība: iebraucamie vārti, mazie paviljoni, vītņu kāpnes.

Muižai līdzās esošais ainavu parks veidots XIX gadsimta vidū angļu klasicisma stilā. Blankenfeldes muiža var lepoties ne tikai ar to, ka tā piederējusi vairākām ievērojamām dzimtām, bet arī to, ka divas reizes – 1804. un 1805. gadā – muižā uzturējies trimdā dzīvojošais Francijas karalis Luijs XVIII.

Pašreizējais muižas īpašnieks Valdis Jākobsons teic, ka Blankenfeldes muižai ir ļoti sena vēsture, bet tā vienmēr bijusi lauksaimniecības muiža ar tai piederošiem 3000 hektāriem zemes un 52 lauku sētām. Arī tagad muižā tiek attīstīta ražošana. Iegādājoties muižu, saimniekam pat prātā nav nācis, ka līdz ar muižas ēkām un parku viņi iegūs tādu bagātību kā pirms vairākiem gadsimtiem vācu muižnieku stādītos, vēlāk arī dabīgā ceļā pavairojušos plūškokus.

Tikai vēlāk saimnieki sapratuši plūškoka vērtību, ko jau izsenis novērtējuši vācu baroni. Kopš vācu baronu aiziešanas plūškoks savu saimniecisko nozīmi ir zaudējis un pārvērties vairāk par košumkrūmu. Plūškoks aizvien ir ļoti populārs Vācijā un Austrijā, Francijā. Taču pēc rakstura plūškoks ir kaprīzs – tas augs tikai tur, kur gribēs. Tāpēc izveidot plūškoku dārzu ir samērā sarežģīti, un saimnieki ļauj tam augt, kur labāk tīk.

No melnā plūškoka ziediem un ogām tiek ražoti sulas, sīrupi, čatniji, vīns un brandvīns. Muižā tiek ražotas sulas un sīrupi arī no āboliem, upenēm, jāņogām, ķirbjiem un burkāniem.

Blankenfeldes muižas saimnieks ir kaislīgs kolekcionārs, kurš savācis vairāk nekā 1000 zvanu no visas pasaules. Kolekcijā ir zvani no Ķīnas, Indijas, Tibetas, Japānas, Austrālijas, Gvatemalas, Meksikas, arī no dažādu valstu antikvariātiem un krāmu tirdziņiem.

Saistītie raksti

“Esmu impulsīvs cilvēks un savu pirmo zvanu nopirku Vācijā 1978. gadā savas stūrgalvības vai spītības dēļ. Tas maksāja desmit Vācijas marku. Paliku bez pusdienām, bet zvanu nopirku!” stāsta Valdis Jākobsons. Toreiz viņš vēl nenojauta, ka tas būs aizsākums ļoti interesantai un skanošai kolekcijai. Būdams a/s Grindeks valdes priekšsēdētājs, viņš devās daudzos ārzemju komandējumos un no katra atveda mājās zvanus.

Kolekcijā savākti dažādu lielumu un materiālu: porcelāna, keramikas, stikla, metāla, gan seni, gan eleganti figūrzvaniņi, zvārguļi, durvju, galda un vēja zvani, gongi, svečturi un pat alus kauss, kam ierīkots zvaniņš ātrākai tā uzpildīšanai. Daļa zvanu ir unikāli, kas izlaisti nelielā skaitā.

LA.lv
AS
Anna Skariņa
Praktiski
Drēbju mazgāšanas viltības, kuras jāzina katrai saimniecei
5 stundas
ML
Māra Lapsa
Praktiski
Zīlītes jau klauvē pie loga. Sākam gatavot barības krājumus!
21 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Kur doties kopā ar ģimeni, svinot Latvijas dzimšanas dienu
22 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Satversmes tiesa pamato, kāpēc arī privātskolās jāmācās galvenokārt latviski
2 stundas
RB
Rudīte Bērziņa
Dabā
FOTO: Kurzemē joprojām uzturas iespaidīgi lieli ziemeļu gulbju bari
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Francijā plosās spēcīgs sniegputenis: bojā gājis viens cilvēks, daudzviet traucēta elektroapgāde
14 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Baraņņiks no amatiem atstādinājis “Rīgas centrāltirgus” valdi
1 minūte
LE
LETA
Ekonomika
Aprēķināts, cik daudz strādājošo Latvijā saņēmuši algu pēc nodokļiem līdz 450 eiro
24 minūtes