Citi vaļasprieki, Rokdarbi

Kokgriezējs trešajā paaudzē. Ciemos pie intarsiju meistara Marsela Piķiera

Foto - Andris Ozoliņš
Vērtējums

Vissirsnīgākās jūgendstila stilizācijas

Ādas mākslinieciskās apstrādes meistars Aivars Hauks: "Marsels Piķieris ir ārkārtīgi punktuāls meistars. Viņam viss ir sakārtots, viss zināms un viss salikts pa plauktiņiem: tādas koka šķirnes šeit, tādas – tur. Viņš ir viens no tiem retajiem, kas kopj un uztur šo seno kokapstrādes tehnoloģiju. Vissirsnīgākās meistaram sanāk jūgendstila stilizācijas, jo tad rokas pašas atrod darbam izteiksmi. Vissarežģītākos ornamentus meistars veido vienkāršiem līdzekļiem, kas izraisa cieņu. Piedevām viņš nestrādā naudai, bet vairāk sirdij un palaikam izgatavo kaut ko īpaši sarežģītu un eksperimentālu."

Pagātnes miglā lēni aizslīd daudzas koka dekoratīvās apdares tehnoloģijas, piemēram, apgleznošana, iededzināšana, bloku mozaīka, inkrustācija, marketri, telpiskā intarsija un intarsija. Vienīgi vēl klasiskā intarsija pa reizei pavīd kādā izstādē vai tirdziņā. To veido no nažu finiera – ar speciālu ēveli no liela koka kluča nogrieztu plānu (0,6 – 1,2 mm) loksni. Ar tādām loksnēm aplīmē vai finierē mēbeles.

Intarsijas zīmējumu veido, kombinējot dažādu krāsu koksnes gabaliņus, kuru vai nu iegriež finiera fonā, vai griežot pēc zīmējuma uz kartona. Gatava darba krāsu gamma variē no gaiši dzeltenīgas līdz tumši brūnai. Intarsiju nostiprina, plāksnītes savstarpēji savienojot un uzlīmējot uz pamatnes. Košāku koka toni var iegūt, gaišu finieri vārot anilīna krāsā, baltāku krāsu iegūst, finieri balinot hlorā vai ūdeņraža pārskābē. Ir citi aroda knifi. Piemēram, smalkākas detaļas vieglāk izveidot, ja finiera aizmuguri nolīmē ar papīru, un īpaši smalkas detaļas vieglāk izgatavot, ja piesūcina koku ar atšķaidītu PVA līmi.

Meistars trešajā paaudzē

Viens no intarsijas žanra kopējiem ir Marsels Piķieris, kas omulīgu darbnīciņu iekārtojis savā dzīvoklī. Viņš ir kokgriezējs trešajā paaudzē. Vectēvam Jēkabam Piķierim Rīgā piederēja mēbeļu darbnīca un viņš vaļas brīžos darināja skaistas intarsijas ar eksotiskām meičām uz okeāna fona. Iespējams, šīs bildes aizvilināja Marsela tēvu Elmāru jūras plašumos. Ceļojumu laikā tapa intarsijas ar tautumeitām garos svārkos. Jūrnieka arodam bija sava pēcgarša, stāsta, ka Marsels savu vārdu ieguvis, pateicoties Francijas ostai Marseļai.

No vectēva aroda smalkumus mācījās tēvs, no tēva – dēls. Marsels savā daiļradē joprojām izmanto vectēva laika materiālus un vectēva no smalkām gultņu čaulām darinātos superasos nažus. Mākslinieka krājumā ir mantojuma ceļā saņemtās nažu finieru paciņas, kuras vēl pirms Pirmā pasaules kara izmantoja mobilo arhīvu sliežu līmeņošanai. Viņa radošai darbībai nepieciešams tikai kārtīgs galds, lampa un vēl neliels galdiņš. Intarsijai nepieciešamos izejmateriālus var savākt no galdniekiem vai nopirkt speciālajos veikalos (viens tāds ir Čiekurkalnā). Marsels mīl visu skaisto un it īpaši pašu skaistāko uz pasaules – sievietes tēlu. Par iedvesmas avotu viņš visbiežāk izmanto jūgendstila mākslu, lai arī neatsakās no kāda nacionāli romantiska motīva. Meistara radošās izpausmes ir plašas, top panno ar šķelmīgām skaistulēm, tautiskas matu sprādzes, amuleti, auskari un rotaslietu lādītes, kur Marsela meistarība izpaužas visplašāk.

Meistarstiķis – lādītes

Visvairāk pirktais Marsela izstrādājums ir koka matu sprādzes. Tās ir vieglas, dabiskas un meitenēm patīk. Pusloka formas sprādzes līmē speciālā šablonā. Vispirms salīmē trīs pamata kārtas, tad tās apgriež un tad pa virsu uzlīmē divas dekoratīvās kārtas ar ornamentu. Matu sprādzi ar līdzīgu ornamentu var pieskaņot pie rokassprādzes.

Tomēr visspilgtāk Marsela meistarība atklājas rotaslietu lādītēs. Meistars smeļas iedvesmu dažādu stilu ornamentos un zīmējumos. Redzam iecienītos jūgendstila motīvus – te dusmīgu tīģeri, te stilizētu heroisku tēlu. Lādīšu klāstā ir arī pēc Latvijas naudas zīmju motīviem gatavotās, kuras rotā pieclatnieka ozols, desmitlatu mājiņa, vienlatnieka skursteņslauķis un citi Latvijas Bankas monētu un naudaszīmju sērijas varoņi, kas izsauc nostalģiskas atmiņas.

Koka rotu lādītes izgatavo no saplākšņa. Vispirms sazāģē sāniņus un tiem izfrēzē gropītes. Rāmīša savienojuma vietas salīmē un savelk ar speciālām rāmju skrūvspīlēm. Rāmīšos ielīmē vidiņus, tad konstrukciju špaktelē un noslīpē. Lādītes iekšpusi veido no eksotiska koka ar izteiktu šķiedras struktūru, piemēram, riekstkoka, palisandravai sarkankoka. Nelielu koka virsmu pielīmēšana ir ļoti vienkārša. Aplīmējamo detaļu nosmērē ar līmi. Uz finiera izliek koka paliktnīti – parasti bieza saplākšņa gabalu un ar koka skrūvspīlēm to piespiež. Lai līme netīši neieķertos, koka dēlītim starp to un finiera loksnīti ieliek plēves gabalu. Pēc četru stundu gaidīšanas var jau spīles atskrūvēt un apstrādāt malas.

Pašu intarsiju līmē, piespiežot pie kārbiņas ar sešām skrūvspīlēm, papildus uzliekot pāris milimetru biezu gumijas slāni, kas ļaus labāk piespiesties pat smalkākajām detaļām. Tad to slīpē ar smilšpapīru, vispirms rupjāka grauda, tad smalkāka. Lako ar ūdens bāzes laku. Kad sāniņi sakārtoti, maliņas pielīmē ar uzkarsētu gludekli un noslīpē. Atliek darbam ielikt eņģītes un nolakot. Skaista piemiņas lietu lādīte ir gatava!

Pievienot komentāru