Praktiski
Mājas

Koka karkasa māju siltinājums: kurš materiāls ir vislabākais un visizdevīgākais0

Foto: Fotolia

Koka karkasu māju celtniecība ir ievērojami lētāka, nekā būvējot no ķieģeļiem, blokiem vai baļķiem. Turklāt darbu var paveikt ievērojami ātrāk. Tāpēc šādu māju celtniecība ir visai populāra. Tomēr dzīvot tādās iespējams vien tad, ja sienu siltināšanai izmantots pietiekams siltinājums. Kādu labāk izvēlēties?

“Siltinājuma materiālam jābūt viegli savienojamam ar koka konstrukcijām. Tam jābūt pēc iespējas ekoloģiskākam un ar ilgāku kalpošanas laiku, ne mazāku kā izvēlētajām koka konstrukcijām. Tas arī nedrīkst uzsūkt mitrumu tādā mērā, lai spētu sabojāt nesošās konstrukcijas un pats materiāls zaudētu savas siltumnoturības īpašības. Tomēr ideālā gadījumā materiālam jābūt elpojošam – jāspēj izvadīt ūdens tvaikus, lai neveidotos pelējuma un citu sēnīšu attīstībai labvēlīga vide. Siltinājuma materiālā nedrīkst dzīvot grauzēji. Tam jābūt nedegošam vai vismaz ilgstoši noturīgam pret uguni,” skaidro būvfirmas KMT Projekts valdes loceklis Māris Stiprais.

Prasību ir ļoti daudz, tāpēc atrast materiālu, kas atbilst pilnīgi visām prasībām, praktiski nav iespējams. Jāmeklē vidusceļš un jāņem vērā arī katra finanšu iespējas.

Ēveļskaidas

Viens no senākajiem siltināšanas materiāliem ir ēveļskaidas, ko mūsdienās celtniecībā izmanto ļoti reti, kaut gan tieši ēveļskaidas savulaik plaši izmantoja māju siltināšanai Somijā, kur klimats ir ievērojami bargāks nekā Latvijā. Ēveļskaidām ir visai daudz trūkumu: tās ir degošas, tajās labprāt mitinās grauzēji, paaugstināta mitruma apstākļos tās pelē, ar laiku mitruma ietekmē sablīvējas, un samazinās to siltumnoturība.

“Lai izmantotu ēveļskaidas, to mitrums nedrīkst pārsniegt 20 procentu, turklāt derēs vienīgi cieto lapukoku sugu skaidas. No skujkokiem var izmantot priedes skaidas. Lai uzlabotu šāda siltinājuma īpašības, to parasti sajauc ar cementu, māliem (bēniņos) vai kaļķiem (grīdai), kas uzlabos struktūras noturību, un borskābi vai vara vitriolu, lai pasargātu no grauzēju intereses un kavētu mikroorganismu attīstību. Sienām parasti skaidas sajauc ar ģipsi. Lai sagatavotu masu 150 litru tilpuma traukā, nepieciešams tajā iebērt 100 litru skaidu, divus litrus ģipša. 10 litros ūdens iejauc 100 ml borskābes vai vara vitriola un ar šo šķīdumu samitrina skaidas un ģipsi. Masu rūpīgi samaisa un nekavējoties pilda sienās, jo ģipsis sāks sacietēt jau pēc dažām minūtēm. Masu tikai nedaudz sablīvē, lai neizjauktu poraino struktūru. Šāda siltinājuma biezumam jābūt vismaz 150–180 milimetru,” skaidro Māris Stiprais.

Keramzīts

Keramzītu izgatavo no īpašām māla šķirnēm, kuras rūpīgi attīra un sajauc. No iegūtā materiāla formē granulas un apstrādā noteiktā temperatūru režīmā. Rezultātā materiāls kļūst viegls un izturīgs, arī ugunsdrošs.

Grauzēji nemēdz dzīvot keramzītā. Pa rupjākajām frakcijām tie spēj pārvietoties, bet smalkākajās viņi iegrimst. Turklāt keramzīta masā ir pārāk maz gaisa elpošanai, sīkās daļiņas iekļūst elpceļos. Māla granulas ir arī pārāk cietas, lai derētu graušanai.

“Vienā konstrukcijā nav ieteicams izmantot dažādu frakciju keramzītu, jo mazākās frakcijas granulas, sabirstot starp lielākās frakcijas granulām, izraisa nekontrolējamu materiāla sēšanos. Keramzīta maksimālā granulu sablīvēšanās ir 10% no to apjoma. Materiāls jāblietē tikai tad, ja slānis ir biezāks par pusmetru,” pamāca Māris Stiprais.

Siltumnoturības ziņā 10 cm biezs keramzīta slānis atbilst metru biezai ķieģeļu sienai vai 25 cm biezai koka konstrukcijai.

Ar keramzītu parasti mēdz siltināt pagrabus, bēniņu telpas, starpstāvu pārsegumu, piepildīt tukšumus zem grīdas seguma. Sienu siltināšanai to izmanto reti, vien tad, ja jāpiepilda salīdzinoši plānas (līdz 50 mm) sienas – materiāla sēšanās risks ir visai liels, un ir pieejami materiāli, kuru siltumnoturība ir ievērojami augstāka.

Keramzīts 0,8 m³ iesaiņojumā (frakcija 0–4 mm) maksā nepilnus 60 eiro.

Putustikls

Putustikla granulas ir jauns, viegls celtniecības un izolācijas materiāls. To izgatavo no stikla lauskām. Stiklu samaļ un karsē kopā ar silīcija karbīdu, kas veicina izplešanos. Iegūtais materiāls, ko ražo gan dažādu izmēru granulās, gan loksnēs, ir videi draudzīgs materiāls.

Tam ir lieliskas siltumizolācijas īpašības, tas nedeg, ir aptuveni 20 reižu vieglāks par granti – kubikmetrs šā materiāla sver 150–170 kilogramu. Šis materiāls nepatīk ne tikai grauzējiem, bet arī kukaiņiem.

Putustikla granulas lieto līdzīgi kā smalko frakciju keramzītu.

Materiāla cena – aptuveni 125 eiro par kubikmetru.

Ekovate

“Vēl viens materiāls, kam pievērst uzmanību, ir ekovate. Tā sastāv no sīkām, īpaši apstrādātām celulozes šķiedrām, kas sakarstot izdala ūdeni un pašas sevi būtībā apdzēš,” klāsta Māris Stiprais. “Šo uzskata par grūti degošu materiālu ar labām siltumizolācijas īpašībām. Materiāls ir elpojošs un ekoloģisks. Cilvēkam ekovate ir nekaitīga, un to var izmantot siltināšanai iekštelpās, arī starpsienās. Laika gaitā tā nepel un nesadalās.”

Ekovate neuzkrāj sevī ūdens tvaikus, tāpēc nav nepieciešama tvaika izolācija, kas ļauj ietaupīt finanses. Pat ja mitrums tajā palielinās par 20%, savas siltumizolācijas īpašības ekovate nezaudē.

Tā ir ļoti viegla un būtiski nepalielina konstrukciju svaru. Materiālu var izbērt un noblietēt vai ieklāt ar speciālām iekārtām. Izmaksas ar iestrādi – ap 24 eiro/m³, taču cenu ietekmē iestrādes apjomi un transportēšanas attālums.

Izmantojot beramo ekovati, kubikmetra sienas aizpildīšanai vajadzēs 45–70 kg materiāla. Jāņem vērā, ka materiāls ar laiku sēdīsies aptuveni par 15%, tāpēc tas labi jānoblīvē.

Ekovates ieklāšanai parasti izmanto speciālas iekārtas, kas materiālu ļauj ieklāt vienmērīgi.

Poliuretāna putas

Arī poliuretāna putas ir lielisks siltumizolācijas materiāls. Vienīgi, izmantojot tās minētajā situācijā, jāievēro vairāki priekšnosacījumi. Vispirms mājā būs jāierīko efektīva ventilācijas sistēma, kas izvadīs no telpas mitrumu, tad koka konstrukcijas mājas iekšienē nebojāsies. Savukārt no ārpuses nepieciešama apdare, piemēram, ar dekoratīvajiem apdares dēļiem, starp putām un dēļiem atstājot dažus centimetrus biezu ventilācijas spraugu. Galvenais, lai uz putām nenokļūtu ūdens, nespīdētu saule un tās nesaknābātu putni.

Poliuretāna putu siltumvadītspējas koeficients λ ir tikai 0,021–0,031 atkarībā no poliuretāna putu veida. Salīdzinoši ekovatei tas ir 0,039. 50 mm biezai putupoliuretāna izolācijas kārtai ir tāda pati siltumefektivitāte kā 1250 mm biezam ķieģeļu mūrim. 50 mm putu aizvieto 150 mm minerālvates.

Siltināšanai domātu poliuretāna putu kalpošanas laiks ir vairāk nekā 30 gadu. Tās lieliski aizpilda siltināmo telpu, nav savienojumu vietas, kas maksimāli minimizē kondensāta veidošanās iespējamību. Putās neveidojas sēnīte un puve. Materiālam ir arī laba skaņas izolācija un siltumefektivitāte. Tam nav smaržas, un tas nerada nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību. Materiāls neuzsūc mitrumu, pielīp praktiski pie jebkuras virsmas.

Kā negatīvie aspekti jāņem vērā, ka materiāls, lai arī ir grūti degošs, gruzdot rada indīgas gāzes. Siltinājumu var izveidot pieredzējuši meistari ar atbilstīgām iekārtām, to nevar paveikt paša spēkiem. Tāpat siltinājums jāsargā no ilgstošas ultravioleto staru iedarbības.

Siltināšanas izmaksas 50 mm biezam slānim, siltinot ar atvērto poru poliuretāna putām, – no 5,50 eiro/m², ar slēgto (aizvērto) poru poliuretāna putām – no 10 eiro/m².

Atvērto poru poliuretāna putas rada labu siltuma izolāciju, kaut tā ir divreiz mazāka par slēgto poru putu izolāciju. Šīs putas ir daudz irdenākas, vieglākas, vairāk paplašinās, tāpēc tās lieliski der tukšumu aizpildīšanai. Izsmidzinātu putu viena kubikmetra cena ir lētāka, taču, lai iegūtu nepieciešamo siltuma vadītspēju, to slāņa biezumam jābūt divreiz lielākam nekā slēgto poru putu slāņa biezumam.

Slēgto (aizvērto) poru poliuretāna putu niecīgās siltumvadītspējas dēļ siltināšanas slāņa biezums var būt divreiz mazāks, nekā nosiltinot ar citiem alternatīviem siltināšanas materiāliem. Lielais materiāla blīvums palielina arī sienu un jumta konstrukciju izturību.

Putupolistirols

Protams, visvienkāršāk koka karkasa ēku sienu siltināšanai izmantot siltināšanas materiālus, ko izgatavo paneļos. Viens no tādiem ir putupolistirols – gan parastais, gan ekstrudētais. Šim materiālam ir daudz pozitīvu īpašību: maza siltumvadītspēja un svars, noturība pret mitrumu, tas nodrošina labu skaņas izolāciju, inerts pret pelējumu un sēnītēm, vienkārša montāža un zema cena. Piemēram, kvadrātmetrs 150 mm bieza putupolistirola EPS 60 izmaksās aptuveni 5,72 eiro.

Tomēr tam ir vairāki būtiski trūkumi: tas nav noturīgs pret saules gaismu un organiskiem šķīdinātājiem. Taču galvenais – tas ir ugunsnedrošs materiāls, kurš degšanas laikā izdala ārkārtīgi toksiskas gāzes. Ilgstoši ekspluatējot, tas pamazām oksidējas un izdala veselībai bīstamus savienojumus.

Ja nu tomēr izlemts izmantot tieši putupolistirolu, jāizvēlas tāds, kura sastāvā ir antipirēni, līdz ar to materiāls pats cenšas nodzist.

Minerālvate vai kokšķiedru plāksne?

“Arī minerālvate ir viens no populārākajiem siltināšanas materiāliem, ko izmanto koka karkasa ēku siltināšanai. Tomēr jāielāgo, ka stiklvates šķiedra ir ļoti trausla, tā var izraisīt ādas un elpceļu kairinājumu. Izmantojot šo materiālu, jāizdara viss iespējamais, lai tā sīkās daļiņas nenonāktu iekštelpās. Akmensvate šajā ziņā ir piemērotāka, jo šķiedras nav tik trauslas un materiāls ir daudz noturīgāks pret ārējo apstākļu iedarbību,” iesaka Māris Stiprais.

Tāpat jāņem vērā, ka šā materiāla šķiedru saistviela ir sintētiski sveķi, kas pakāpeniski izdalās apkārtējā vidē.

Materiāla cena: piemēram, akmensvate plāksnēs Rockwool SUPERROCK 150 x 610 x 1000 mm izmaksās aptuveni 4,80 eiro/m².

Lieliska alternatīva minerālvatēm ir siltināšanai domātās kokšķiedras plāksnes. Tās izgatavo no koksnes šķiedrām, lateksa, parafīna un polivinilacetāta līmes. Tas ir ekoloģiski tīrs materiāls (nejaukt ar mēbeļu ražošanā izmantojamām MDF plāksnēm!).

Tas ir elpojošs materiāls, kas ēkā uztur cilvēkam labvēlīgu mikroklimatu.

Materiāla izmaksas: 40 mm bieza plāksne maksā ap 7 eiro/m².

Beramo siltinājuma materiālu ieklāšana

Lai ieklātu beramos siltinājuma materiālus sienās, koka karkasu apšuj ar finieri vai kokšķiedras plāksnēm, vispirms no ārpuses. Tāda paša materiāla loksnes stiprina no iekšpuses, tikai pakāpeniski. Vispirms piestiprina 500–800 mm platu joslu grīdas augstumā, piepilda ar siltinājuma materiālu un to noblīvē. Tad piestiprina nākamo joslu un turpina siltināšanu.

Izmantojot beramo ekovati, tās sēšanās parasti notiek divu triju diennakšu laikā, un radušos tukšumu sienas augšpusē var viegli aizpildīt. Pēc tam iekšējo apšuvumu var noņemt, to aizstājot, piemēram, ar ģipškartonu. Izmantojot citus beramos materiālus, iekšējā apšuvuma plāksnes atstāj un apdares materiālus stiprina pie tām. Ja nepieciešams papildu siltinājums, to stiprina no ēkas ārpuses. Tad piestiprina mitrumu un vēju aizturošas membrānas. Tikai tad stiprina ārējos apdares materiālus.

LA.lv