Kapusvētki, Svētki

Kapavietas izvēle un novietojums. Ainavu arhitektes padomi

Mākslinieciski noformēta dzimtas kapavieta Siguldas kapsētā. No kapsētas galvenās ejas to norobežo mūrēta akmens siena – terase, uz kuras iestādīti augi. Sienas vidusdaļā izveidotais akmens krāvums asociējas ar ūdenskritumu. Visa teritorija klāta ar nelielām akmens plāksnītēm. Trīs dzīvības koki no ieejas pa labi piesedz dekoratīvo soliņu, kas gatavots no koka un metāla. Līdzīgu funkciju veic trīs dzīvības koki, kas iestādīti pieminekļa aizmugurē, aizsedzot to skatieniem no kapsētas vārtu puses. Stūrī pa labi no pieminekļa novietots liels akmens dekors – puķupods. Kā redzams attēlā, tas kalpo kā īstā puķupoda pamatne.

Konsultē ainavu arhitekte Gundega Lināre

Vietas izvēle

“Pirms iegādājas un iekārto jaunu kapavietu, jāpadomā, cik dzimtā ir cilvēku, jāapsver, cik apbedījumiem tur būtu nepieciešama vieta,” iesaka Gundega Lināre. “Sarežģītāk ar kapavietu iegādi ir Rīgā – piemēram, Meža kapos var nopirkt kapavietu, kur jau senāk kāds ir apbedīts, bet kam vairs nav kopēja. Taču šāds variants ne katru apmierinās. Tad varbūt labāk iegādāties brīvu kapavietu attālākā kapsētā – Jaunciema kapos –, kur nebūs jātraucē senāku aizgājēju miers.”

Iekļaušanās kapsētas vidē

Kad kapavieta iegādāta un tuvinieks apbērēts, pirmais darbs – uzzīmēt plānu un tajā norādīt, cik centimetru attālumā no kapavietas malas ir ierakts zārks. Tas svarīgi, ja kopiņu vēlāk paredzēts nolīdzināt. Tāpat plāns palīdzēs nākotnē pareizi izvēlēties nākamo apbedījuma vietu, neuzrokot iepriekšējo apbedījumu.

Pirms domāt par konkrētiem kapavietas iekārtošanas elementiem, jāizvērtē apkārtējā vide, jo tieši tā noteiks, ko un kā darīt. Svarīgs ir gan reljefs (līdzena vieta vai uzkalniņš) un dabas ainava, kas nosaka augu augšanas apstākļus (lielu koku tuvums vai smilšains līdzenums), gan novietojums attiecībā pret kapsētas ejām. Jāiztēlojas, kā iekārtotā kapavieta iekļausies kapsētas kopstilā. Īsumā apskatīsim katru no vides nosacījumiem.

Reljefs un dabas ainava

No senlaikiem saglabājies jēdziens “kapukalniņš”, jo mirušos mēdza apbedīt uzkalniņkapos – uzbērtos smilšu pauguros, kas bija 0,5–1,5 m augsti un 5–20 m diametrā, iežogoti ar akmeņu sētu. Arī mūslaiku vecās lauku kapsētas lielākoties izvietotas nelielos uzkalniņos. Jūras tuvumā tā varētu būt kādreizējās kāpas vieta, kā tas ir Saulkrastos, vai dabiskā reljefa izmantošana, kā Cēsu Meža kapos, kur mirušo atdusas vietas izkārtotas uzkalnā, kas noaudzis ar simtgadīgām priedēm. Jaunveidojamām kapsētām bieži vien atvēl līdzenu ārpilsētas zonu (Rīgas Bolderājas kapi, Jelgavas kapi).

Līdzenu vietu jaunos kapos iekārtot ir vienkāršāk, jo netraucē lielu koku tuvums, kas var noēnot stādījumus. Teritorija ir nolīdzināta, un iespējams brīvi rīkoties, veidojot savas nelielās kapavietas ainavu. Jāatceras gan, ka, apzaļumojot šādu vietu, jāizvēlas augi saulmīļi, turklāt ieaugšanās periodā tie būs biežāk jālaista.

Vecā kapsētā pirms augu izvēles vajadzētu vēlreiz pievērst uzmanību apkārtējai dabas videi un netālu augošajiem kokiem. Kapsētā, tāpat kā dārzā, jādomā par augu saderību. Piemēram, pahisandras labi iederas tur, kur tuvumā aug ievas, ozoli, liepas. Bet dažādu skujeņu, tostarp priežu, tuvumā labi jutīsies virši, ērikas, mārsili (sausās vietās) vai rododendri (mitrās, ēnainās vietās).

Daudz vairāk jāpiepūlas, ja kapavieta atrodas nogāzē. Ja tā ir stāva, nepieciešama terasēšana, t. i., daļu platības ierok nogāzē, bet daļu uzber. Jāpanāk, lai visa kapavietas teritorija atrastos vienā līmenī.

Ja nogāze nav augstāka par pusmetru, to apber ar 10–15 cm biezu auglīgas augsnes kārtu un apstāda ar klājeniskajiem augiem. Saulainā vietā derēs Ārendsa akmeņlauzīte, Dammera klintene vai klājeniskais kadiķis, bet uz ēnainas nogāzes labi jutīsies mazā kapmirte, paēnas akmeņlauzīte, efeja. Ja nogāzes augstums sasniedz 0,5–1 m, uzbērtās malas puse jānostiprina, izveidojot sienu. To var betonēt un pēc tam apšūt ar dekoratīvām dolomīta plāksnēm vai nelieliem akmentiņiem, bet var arī mūrēt no laukakmeņiem vai veidot laukakmeņu vai dolomīta plākšņu krāvumu. Ja akmeņus krauj brīvi, to starpās vajadzētu iepildīt mālu vai betona javu, lai lietus ūdeņi caur spraugām neaizskalotu smiltis. Dažkārt vertikāla atbalsta sieniņa nepieciešama pa visu perimetru, lai nodrošinātos pret grunts noslīdēšanu.

Nelielais nogāzes pacēlums izlīdzināts ar betonētām sienām, kas apmūrētas ar dolomīta plāksnēm. Saulkrastu kapsēta.
Nelielais nogāzes pacēlums izlīdzināts ar betonētām sienām, kas apmūrētas ar dolomīta plāksnēm. Saulkrastu kapsēta.

Pievienot komentāru