Praktiski
Rokdarbi

Kaklarota no veca krēsla kājas vai kāpņu margas fragmenta. Kāpēc ne?0


Rota veidota, iedvesmojoties no grieķu senā teātra arhitektūras formām. Mazākā koka detaļa simbolizē skatuvi, dzintars – orķestra daļu, bet lielākā detaļa – skatītāju zāli.
Rota veidota, iedvesmojoties no grieķu senā teātra arhitektūras formām. Mazākā koka detaļa simbolizē skatuvi, dzintars – orķestra daļu, bet lielākā detaļa – skatītāju zāli.
Foto – Anda Krauze

Vai kādai ir ienācis prātā, ka kaklarotas kulons var tapt no savu laiku nokalpojuša koka krēsla kājas vai kāpņu margas fragmenta? Rotu dizainere INITA RUDZĪTE uzskata, ka patiesas vērtības rodas, ja veco prot izmantot kaut kā jauna radīšanai.

Pat no krēsla kājas

Dizainere pārliecinājusies, ka vērtīgi materiāli rotu darināšanai ir mums apkārt, tikai vajag vērīgāk paskatīties. Lādītē mājās var glabāties izjukušas krelles vai dzintara saktiņa, kam nolūzusi aizdares adatiņa, bet, ejot gar jūru, liedagā iespējams atrast gan ūdens nopulētus oļus un koka gabaliņus, gan, ja paveicas, saules akmeni dzintaru. Doma, ka rotām varētu izmantot arī nokalpojušu mēbeļu detaļas, dzimusi, maģistrantūrā apgūstot tēmu par otrreizējo pārstrādi. – Izremontētās fakultātes telpās mainīja arī mēbeles, tāpēc gaitenī bija salikti veci krēsli izmešanai. Man šķita interesanti, ka šāda daudz pieredzējuša krēsla daļu, uz kura 20, 30 gadus sēdējuši studenti, var iestrādāt rotā. Ne vienmēr materiāls jāpērk par lielu naudu, turklāt, izmantojot koka priekšmeta itin labi saglabājušās daļas, tiks saglabāts augošs koks, to nevajadzēs cirst.

Pie šādas pārliecības Inita nonākusi pakāpeniski, kad jau uzkrāta neliela pieredze rotu darināšanā. Tāpat kā daudzām rokdarbniecēm, arī viņai pirmās skaistumlietiņas – krelles, rokassprādzes un auskari – tapušas no hobijpreču veikalā nopērkamām pērlītēm un bumbiņām. Vēlāk tas šķitis pārāk vienkāršots paņēmiens, tāpēc meklējusi jaunas tehnoloģijas un hobijpreču veikalos reti atrodamus materiālus: koku, akmeni, ādu, linu, nerūsējošu tēraudu un arī dzintaru.


Kardinālas pārmaiņas

Inita rotu meistarošanai pievērsusies, draudzenes Janīnas Kjakstes mudināta. Tautas daiļamata meistare nodarbojusies ar ādas apstrādi, sākusi darināt auskarus, kaklarotas un rokassprādzes un reiz piedāvājusi viņai pamēģināt. Kāpēc ne, uzrunātā nodomājusi, jo rokdarbi patīk un vakari nav pārāk aizņemti. – Stundiņu pastrādājusi draudzenes darbnīcā, sapratu, ka esmu tajā lietā iemīlējusies. Aizrāvos tik ļoti, ka biju gatava pamest darbu Valsts zemes dienestā un pilnībā nodoties rotu gatavošanai, – septiņus gadus senus notikumus atceras Inita un piebilst, ka tādos brīžos ir vērts saņemt drosmi un pievērsties tam, kas patiesi interesē, patīk un padodas. Tad var būt diezgan drošs, ka dzīve netiks izniekota.

Hobijrotu darināšanas pamatus ierādījusi draudzene. Kādu laiku iztikusi ar šīm zināšanām, kas vairojušās, pieaugot pieredzei. Bet tad šķitis – lai varētu attīstīties un pilnveidoties, nepieciešama akadēmiskā izglītība. Iestājusies Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina tehnoloģiju institūtā, kur apgūst materiālu dizaina un tehnoloģiju studiju programmu. – Var jau rotas darināt bez augstskolas izglītības, bet, lai cilvēkus nepārņemtu rutīna un viņi 10 un 15 gadus pēc kārtas nedarbotos tajā pašā stilā, jāievieš mūža izglītība dizainā. Tas vairotu radošo potenciālu, meistari uzzinātu, kas notiek Latvijā un pasaulē, kādā virzienā attīstās māksla.

Nevajag baidīties eksperimentēt, bet gan gluži kā bērnam spēlēties ar materiāliem, krāsām un tehnikām, jo nereti, ignorējot iedibinātās likumības, materiālu un krāsu saderības robežas, rodas kaut kas savdabīgs, uzsver rotu dizainere. Vēl radošam cilvēkam, vai tas būtu dzejnieks vai mākslinieks, vienmēr jābūt līdzi uzmetumu jeb skiču kladei. Ideja var iešauties prātā, gaidot autobusu pieturā, dzerot kafiju kafejnīcā vai gludinot veļu mājās. Ja ideju nepiefiksē, tā var aizmirsties. Turklāt, ja gribas skaistāku rotu, skicējot to vēl un vēlreiz, apaudzējot ar jaunām detaļām, atnāk īstais risinājums. Inita saka – daudz bēdīgāk ir tad, ja pie rotas ķeras uzreiz, pakļaujoties pirmajam impulsam. Tad darinājums varbūt jāpārtaisa septiņas reizes, līdz rezultāts apmierina. Dizainere arī iesaka papētīt ārvalstīs izdotas rotu mākslas grāmatas. Tās šķirstot, var sajust pasaules elpu un neapzinoties atnāk kāda ideja.

Ar rokām simtkārt slīpētas

Inita pati rotas reti kad nēsājot, taču viņai ļoti patīk tās radīt un izdaiļot citus. – Gan koku, gan dzintaru slīpēju ar rokām, nevis ar slīpmašīnu. Koka rotai kopējais process aizņem vismaz divas nedēļas. It kā ilgi, taču piekrītu mākslinieka Ginta Strēļa teiktajam, ka, strādājot ar mehāniskajām ierīcēm, viss sanāk skaisti, bet ar roku darbu rotā tiek iepūsta dvēsele.

Meistare iecienījusi t.s. zeltīšanu, ko parasti izmanto interjera dizainā. Koka krēsla fragmentus noslīpē, tad pārklāj ar ļoti plānām zelta folijas loksnītēm (tās var nopirkt mākslinieku piederumu veikalos), kā arī ar laku (izmanto ļoti noturīgu, kas domāta jahtu korpusa aizsardzībai) un nožāvē. Šo procesu atkārto vismaz četras reizes, lai zeltījums un laka piepildītu koka gropītes jeb šķiedras. Ik pēc pāris kārtām kulonu rūpīgi nopulē ar 200. frakcijas smilšpapīru.

Kaklarotas elementus saver uz plānām ādas aukliņām (tās iegādājas mākslas un rokdarbu piederumu veikalā) vai iestrādā tīklojumā, ko ada no nerūsējoša tērauda stieplītēm. – To daru ar speciālu rīku, nevis adāmadatām. Kaut gan adījums vizuāli līdzinās mežģīņrakstam, rindas turp un atpakaļ adu labiski, vienu valdziņu pavelkot garāku, otru atstājot īsāku. Tas rada šo mežģīņraksta efektu.

Metāla stiepļu tunelītī dažviet ieliek akmentiņu vai dzintara gabaliņu.

Dzintara renesanse

Viņas darbistabā uz plaukta stāv trauks ar neapstrādātiem dažādu izmēru dzintara gabaliem, kas tiks iekomponēti rotā. – Padomju laikā dzintara kreļļu, gredzenu un auskaru dizains bija diezgan vienmuļš, rotas bija līdzīgas cita citai, tāpēc nebija pārāk lielas intereses par tām, – spriež dizainere un turpinot saka, ka patlaban attieksme pret saules akmeni mainījusies gan Latvijā, gan pasaulē. – Ārvalstīs piedzīvo nevis dzintara renesansi, bet, manuprāt, tikai sāk iepazīt šo akmeni. Koraļļi un pērles apnikušas, tāpēc pamanījuši arī citus materiālus. Latvijā interese par dzintaru pēc ilgāka laika pieaug līdz ar latviešu tautas pašapziņu. Iepriekš jaunieši un arī mana, četrdesmitgadnieku, paaudze, dzintara rotas nenēsāja un uzskatīja tās par nevērtīgākām, turpretī tagad parasti izsaucas – o, dzintars!

Saistītie raksti

Dizainere stāsta, ka saskarsme ar dzintaru ir patīkama, gan strādājot ar to, gan nēsājot rotas no saules akmens. Līdzīga sajūta, kā, svētdienas rītā baudot mammas vārītu kakao, pārņem miers un harmonija.

Taču dzintars ir trausls materiāls. Iestrādājot starp koka vai ādas elementiem, kā Initas darinātajās rotās, vēl nav tik traki, bet, ja dzintara kulons vai krelles nokrīt zemē, var tikt izsists robs vai rasties plaisas. Tāpēc ar rotaslietām jāapietas saudzīgi. Tikai no dzintara gabaliņiem savērtas krelles ieteicams glabāt auduma maisiņā vai kastītē atsevišķi no citām rotaslietām. Pēc intensīvas nēsāšanas dzintaru nopulē ar kokvilnas drāniņu vai nomazgā siltā ziepjūdenī, noskalo un nosusina, tad akmens uzmirdzēs.

LA.lv