Praktiski
Manas tiesības

“Vai tagad ārā jau pavasaris?” Dzīvojam ilgāk, par sociālo aprūpi jādomā 0


“Stūrīšu” kliente Grieta Meldrāja un sociālā rehabilitētāja Laura Šneidere saprotas ļoti labi. Laura te strādā jau astoņus gadus un ir pārliecināta, ka bez mīlestības un patikas šo darbu nevar veikt.
“Stūrīšu” kliente Grieta Meldrāja un sociālā rehabilitētāja Laura Šneidere saprotas ļoti labi. Laura te strādā jau astoņus gadus un ir pārliecināta, ka bez mīlestības un patikas šo darbu nevar veikt.
Foto – Timurs Subhankulovs

Lietas jāsauc īstajos vārdos

Ja paši vairs vecumdienās netiksim galā un radinieku vai draugu nebūs līdzās, visdrīzāk nonāksim kādā no aprūpes iestādēm. Kā seniori tur jūtas, ko domā par dzīvi? Turpinām stāstīt par veco ļaužu sociālās aprūpes iespējām Latvijā.

NABAGMĀJA VAI SAULAINĀ NOVAKARE? VAIRĀK NEKĀ 200 INVALĪDU APRŪPES IESPĒJAS VISĀ LATVIJĀ

Jebkurš, kurš vēlas, šajā Rīgas sociālās aprūpes centrā nemaz nevar brīvi nākt un iet, kā iepatīkas. Cita lieta, ja apciemojam pazīstamu cilvēku. Saprotamu iemeslu dēļ nenosaucam ne kundzes vārdu, ne iestādi, kur viņa tagad uzturas.

– Paldies, paldies, mīļie, ka atnācāt, apciemojāt, – sirmā kundze ir priecīga par iespēju aprunāties. – Citādi man te garš laiks. Vienādiņ jaunības dienas prātā pārcilāju. Tad jau varēju kalnus gāzt, bet tagad nevienam vairs neesmu vajadzīga. Tā ir – jāsauc lietas īstajos vārdos. Ilgus gadus strādāju dažādos bērnudārzos par aukli, bet pašai dieviņš savus bērniņus neiedeva. Vīrs jau sen citā saulē, es tepat vēl kavējos. Ja bērnu nav, skaidrs, ka nevar ne uz ko cerēt. Pat ja ir, arī ne – atved te viņi savus vecīšus, atstāj un aizmirst.

Dažreiz paliek dikti skumīgi, jo tagad vairāk pie gultas vien turos. Palasu kādu grāmatu, bet acis ilgi sīkos burtus netur. Parunājam ar kaimiņieni, kad viņai uznāk runājamais, bet viņa parasti ir liela klusētāja. Dienas garas, naktis vēl garākas. Miegs nenāk, un domas klejo. Nē, man te nepatīk. Jūtos kā slimnīcā, tikai neviens neko neārstē. Pārsvarā guļam, trīs reizes dienā atnes kaut ko ēdamu. Dažreiz ir labs, citreiz ne pēc kā negaršo. Gribētos kādu saldumiņu vai siļķīti. Ja iedodu naudu apkopējai, atnes no veikala, bet citreiz viņai aizmirstas un tad atkal ilgi jāgaida.

Pati nekur vairs neeju. Vienreiz izgāju un galva sagriezās, nogāzos. Kā tiku atpakaļ – neatceros. Visapkārt te veci un slimi, daži jocīgi runā, nezina pat savu vārdu. Vecuma kaites jau nevar izārstēt. Visi gaidām, kad dieviņš pieņems. Tie, kuri te strādā, ir dusmīgi un mūs bieži sabar par neko. Tāpēc, ka esam veci. Vienreiz gan bija skolnieciņi atnākuši – uzdāvināja mums kartītes. Re, tepat ir – ar zilajām pavasara puķītēm. Kad paliek skumīgi, apskatos. Vai tagad ārā jau pavasaris?

Galerijas nosaukums

Uz mazu brītiņu

Vecie ļaudis aprūpes centros Latvijā ļoti gaida pavasari. Taču viņiem nebūt nav tik skumji kā kundzei, ar kuru aprunājāmies Rīgā. Viens no biedrības “Latvijas Sarkanais Krusts” sociālās aprūpes un rehabilitācijas centriem atrodas Stendē. Klienti te parasti uzturas īslaicīgi, līdz trim mēnešiem, gadījumos, ja radušās nopietnas problēmas ar veselību vai radiniekiem, kopjot slimnieku, kādu brīdi nepieciešama atelpa.

Ināru Plieniņu, Rūdolfu Eglīti un Ivaru Lediņu sastopam atpūtas telpā, kur viņi skatās kādu televīzijas raidījumu. Seniori nežēlojas, gluži pretēji – slavē šo vietu un aprūpētājus, kuri ar viņiem strādā. Četrreiz dienā garšīgi barojot un palīdzot tikt galā ar dažādām veselības likstām. Tā viņi te sanāk kopā un aprunājas – par dzīvi, jaunību, politiku, par to, kā mūsu valstī jūtas pensionāri.

Ināra Plieniņa, piemēram, bijusi farmaceite. Pēc nopietnām operācijām vajadzējis atkopties un burtiskā nozīmē nostāties uz kājām. Tagad jau ir krietni labāk – drošības dēļ gan vēl jāpieturas pie staigulīša, bet cerams, ka drīz bez tā varēs iztikt. Rūdolfs Eglītis savulaik strādājis par juvelieri, daudz ceļojis, bijuši divi lieli vaļasprieki – medības un dancošana. Uz pirmo jau vairs nevarot cerēt, bet uzdancot gan vēl gribētos. Kad kļūs siltāks, ņemšot štoku un iešot pastaigāt, jo, kamēr vari, jākustas. Ja vecs cilvēks ieguļas, pēcāk grūti viņu piecelt, atzīst arī centra darbinieki.

– Stendes īslaicīgās aprūpes un rehabilitācijas centrā ir 16 vietas, – stāsta tā vadītāja Evika Bunere. – Katrā istabiņā dzīvo pa divi, pa vienam gan ne – arī senioriem nepieciešama sava kompānija. Var pat teikt, ka esam kā liela ģimene, kur katram ir sava vieta un savi domubiedri. Ja cilvēks ar sevi mājās pats vairs netiek galā, nonāk pie mums. Pēc kāda laika jāizvērtē, vai viņš dodas atpakaļ uz mājām vai uz ilglaicīgas uzturēšanās iestādi.

Lielākoties te nonāk dažādu pašvaldību klienti, taču arī tuvinieki paši var par maksu ievietot savus radiniekus, kuriem nepieciešama aprūpe, pieskatīšana vai atkopšanās. Viena diennakts maksā 16 eiro, citviet līdzīga aprūpe ir divreiz dārgāka. Ar klientiem strādā diennakts un dienas aprūpētāji, sociālais darbinieks, sociālais rehabilitologs, arī vadītāja, kura pati ir fizioterapeite. Ja vajadzīga ģimenes ārsta vai cita medicīnas speciālista konsultācija, viņi tiek īpaši aicināti.

Uz sociālās aprūpes centriem seniori nereti ierodas ne pa jokam sabijušies. Kamēr pierod, iepazīstas, savs laiciņš paiet. Toties, kad jādodas mājās, daudzi vairs negrib iet projām. Izrādās, var arī tā – mīļi, silti, ģimeniski.

Uz ilgāku laiku vai pavisam

Latvijas Sarkanā Krusta ilglaicīgās sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs “Stūrīši” Laidzē ir daudz lielāka iestāde – ar 130 vietām. Tas atrodas bijušajā leprozorija teritorijā netālu no Talsiem. “Stūrīšu” vadītāja Anita Boitmane ir arī Latvijas Sarkanā Krusta Kurzemes reģiona komitejas izpilddirektore.

– Pirms desmit gadiem, kad sāku te darboties, negāja viegli, – viņa atzīst. – Tagad daudzi saka paldies, brauc pie mums mācīties un iegūt pieredzi, saņemam arī dažādus apbalvojumus, bet ātri un vienkārši tas nav nācis.

Izveidojusies cieša sadarbība ar starptautisko Sarkano Krustu Vācijā, Francijā, Zviedrijā un citur. Gadu gaitā radies arī pamatīgs autoparks ar 16, 17 transporta vienībām. Aktīvi strādā podniecības darbnīca un māk­slas terapeite, vismaz reizi mēnesī atbrauc bibliotēka. Arī kustības svaigā gaisā senioriem ir ļoti svarīgas – īpaši iecienīta ir nūjošana. Tepat teritorijā atrodas baznīca, kur ierodas dažādu konfesiju mācītāji. Svētku reizēs notiek koncerti un teātra izrādes. Ja vien cilvēks nav čīkstētājs, nav par ko gausties.

Ilgstošas aprūpes centros klienti var ņemt līdzi mīļmantiņas, bet ne savus skapjus, gultas vai citas mēbeles, jo senioriem lielākoties vajag nevis vecas, bet piemērotas lietas, piemēram, funkcionālās gultas. “Stūrīšos” klientus nodrošina ar visu nepieciešamo. Dzīvnieciņus gan līdzi ņemt nevar, bet centrā mīt divi kaķīši.

Nākotnes vīzijas

Saistītie raksti

Ja vien ir nauda, var atrast aprūpes centru, kas patiktu. Nereti žurnāla lasītāji vaicā: ja cilvēkam ir nekustamais īpašums, piemēram, māja un zeme, vai viņš var to novēlēt pašvaldībai un pretī saņemt aprūpi labā veco ļaužu centrā. Diemžēl tā nevarēs! Juristi skaidro, ka persona, kurai ir privātīpašums, pati vai ar aizbildņa starpniecību var to pārdot un pēc tam maksāt par izvēlēto pakalpojumu. Normatīvie akti neparedz īpašuma novēlēšanu nedz pašvaldībai, nedz kādam aprūpes centram.

Gadu gaitā uzskati par to, kad cilvēks jāievieto aprūpes centrā, ir mainījušies. Tur nonāk arvien smagāki klienti, kuriem nepieciešama pat 24 stundu aprūpe. Dzīvojam ilgāk. Patīk vai ne, bet veci ļaudis un viņu aprūpe ir viena no šā gadsimta lielākajām aktualitātēm, ar ko mums visiem būs jātiek galā.

LA.lv