Adīšana un tamborēšana, Rokdarbi

Kad spēks galvā. Dizainere Sandra Paegle tamborē cepures ar tautiskām zīmēm

Foto-Andris Ozoliņš

Teiciens “Nevērtē vīru pēc cepures” tieši norāda uz cepures lielo nozīmi katra kārtīga vīra eksterjerā. Tomēr cepuru izvēle veikalā ir neliela un īsteni latvisku galvasrotu nav viegli atrast. Dizainere Sandra Paegle ir šādu maģisku cepuru radītāja.

Zīmols “SandrasMagic”

Ceļojums brīnumainajā radīšanas pasaulē sākās jau pirms kāda laika, kad zinātkāra Rīgas meitene, ņemot piemēru no savas vecmammas šuvējas, apguva pirmās zināšanas rokdarbos. Ar laiku Sandrai iesoļojot ģimenes dzīvē, radās nepieciešamība prasmes likt lietā, jo bija jāaudzina un jāpucē savas meitas. Dzīve tā iekārtojās, ka bija iespēja strādāt mājās, adot uz adāmmašīnas. Liels atbalsts Sandrai ir vīrs Aldis ar savām “zelta rokām”.

Nu jau laika gaitā ir tapis daudz skaistu trikotāžas izstrādājumu. Lai turētos līmenī, meistare visu laiku pētīja gan modes tendences, gan pircēju vēlmes. Studiju rezultātā pa brīdim top kaut kas moderni atjaunināts no vecā etnogrāfiskā tautas pūra. Tā izveidojās zīmols “SandrasMagic”, kas aplūkojams sociālajās vietnēs “Instagram” un “Facebook”. Darbi tiek vesti kā suvenīri un bieži tiek izgatavoti kā korporatīvas dāvanas.

Cepure uz cepures

Pastāvīga meistares ekspozīcijas daļa ir tamborētas cepures ar tautiskām zīmēm. Tāda cepuru forma bija zināma sen un redzama jau 12. – 13. gs. Latgales arheoloģiskajā tērpā. Šajā periodā plaši izmantoja bronzu, no tās gatavoja gredzenus, spirāles un saktas. Cepures darināja no mājas vai savvaļas dzīvnieku ādas un rotāja ar bronzas spirālītēm. Tagad Sandra tamborētās cepures ar latviskiem ornamentiem izgatavo no lina, kokvilnas vai vilnas dzijas.

Katrai sezonai savas cepures, lai ir ērts un jēgpilns pielietojums. Vasaras variants pasargās galvu no pārkaršanas saulē, tur ir izmantots elpojošs un ekoloģisks materiāls, kas piemērots sporta aktivitātēm brīvā dabā. Pat mūsu aizsardzības spēkavīrs Raimonds Bergmanis ir iegādājies šādu cepuri lietišķās mākslas darinājumu gadatirgū Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

“Neieteiktu lietot sintētiskas šķiedras galvassegas. Kad apģērbs ir jau cilvēkam mugurā, no ķīmiski apstrādātajām sintētiskajām vielām izdalās indīgie gaistošie savienojumi, ko vispirms uzsūc cilvēka āda. Vielu negatīvā ietekmi uz cilvēka organismu īpaši pastiprinās materiāla valkāšanas, burzīšanās un karsēšanās laikā,” brīdina Sandra.

Josta visiem dzīves gadījumiem

Gaidot Latvijas simtgadi, Sandra analizē tautas kultūras mantojumu. Lai šos latvju rakstus integrētu mūsdienu apģērbā, jāmeklē jaunas metodes. Piemēram, viena no vissvarīgākajam tradicionālā apģērba sastāvdaļām ir josta, kas satur kopā ne tikai drēbes, bet arī cilvēka enerģētiku. Tautiskās jostas sākotnēji izmantoja apģērba saturēšanai un priekšmetu glabāšanai, vēlāk jostas jau vairāk izmantoja kā tērpa rotu.

“Pavisam droši varu apgalvot, ka Lielvārdes jostu, kurai zināmas veselas 74 variācijas, var izmantot kā nebeidzamu harmonijas un apceres avotu. Tāpēc piedāvāju tehnoloģisku jauninājumu – adītas jostas visdažādākajos platumos un garumos it visiem dzīves gadījumiem, no šūpuļa līdz kapam. Adīta josta noderēs dažādos godos, svētku pasākumos, kur to izmanto kā simbolu latvietībai. Kāzās to dāvina jaunajam pārim, to apsien tikko dzimušam bērniņam. Arī pavadot aizgājēju, viņam var apjozt “ceļa” jostu, kas palīdzēs iziet caur ēnu valstībai. Mūsdienu modes mākslinieki jostu izmanto kā dekoratīvu elementu. Var jostu vienkārši uzlūkot kā estētisku apģērba gabalu vai tērpa dizaina elementu,” smaida māksliniece.

Pievienot komentāru