Praktiski
Manas tiesības

Kā strādā sociālie dienesti pašvaldībās? Pieejami pētījuma dati 16

Foto – Shutterstock

Eiropas Sociālā fonda projektā “Profesionālā sociālā darba attīstība pašvaldībās” Latvijā tika veikts pētījums “Ex-ante”, kurā izvērtēta pašvaldību sociālo dienestu darbība. Kādi ir šā pētījuma rezultāti?

Palīdzība, atbalsts un sadzīviskas problēmas

Labklājības ministrs Jānis Reirs uzsver, ka pētījumā piedalījās ne tikai paši sociālo dienestu darbinieki un speciālisti, ar ko tie sadarbojas, bet arī iedzīvotāji, kuri šos pakalpojumus saņem, pašvaldību vadītāji, kā arī sadarbības partneri (no bāriņtiesām, tiesībsargājošām, ārstniecības, izglītības iestādēm).

Pēc pētījuma var secināt, ka lielākajai daļai iedzīvotāju ir ļoti vāja izpratne par to, ko sociālie dienesti dara un kas ir viņu klienti. Palīdzību un atbalstu dažādās situācijās meklē ne tikai maznodrošinātas un trūcīgas personas ar zemu izglītības līmeni, bet arī klienti ar augstāko izglītību no turīgām un pat ļoti bagātām ģimenēm.

Nereti gadās, ka vairāk par finansiālu atbalstu un speciālista padomu, kā rīkoties kādā krīzes situācijā, cilvēkam nepieciešama pavisam konkrēta palīdzība, piemēram, izslaukt govi un pabarot sunīti vai kaķīti, kamēr viņš būs slimnīcā vai pie daktera, salabot plītiņu, kas savu laiku jau sen nokalpojusi, vai uzrakstīt vēstuli bērnam, kurš dzīvo ārzemēs un par savu mammu un tēti ir aizmirsis. Lai arī dienestā strādājošajiem tas it kā nebūtu jādara, dzīve šādas situācijas mēdz piespēlēt, un lauku sociālie darbinieki bez liekas kurnēšanas mēģina tās risināt.

Ar visu jātiek galā

Par secinājumiem attiecībā uz sociālo dienestu tēlu un klientu raksturojumu, pieejamiem resursiem un darbinieku darba slodzi, starpinstitucionālo sadarbību, speciālistu izglītības un profesionālās pilnveides vajadzībām un sociālā darba rezultātiem informēja nodibinājuma “Baltic Institute of Social Sciences” pārstāves Inese Šūpule un Oksana Žabko.

Pašvaldību sociālo dienestu darbs Latvijā ir uzlabojies, pieaudzis arī iedzīvotājiem piedāvāto pakalpojumu klāsts. Taču atsevišķu sociālo pakalpojumu pieejamība daudzviet tomēr nav pietiekama.

Rīgā un citās lielākajās Latvijas pilsētās sociālajā darbā dienestiem palīdz dažādi speciālisti, bet attālākajos lauku reģionos sociālajam darbiniekam ar visām problēmām nereti jātiek galā vienam, turklāt jāsastopas ar nepietiekamu resursu nodrošinājumu, ar ko iespējams veikt tikai pamatfunkcijas. Daļa sociālo darbinieku aptaujās un intervijās norādījuši – viņiem pietiek resursu tikai krīzes situāciju risināšanai, bet ne preventīvajam darbam.

Sociālo dienestu resursus un darba slodzi ietekmē arī pašvaldības ekonomiskā attīstība, apdzīvotības blīvums, iedzīvotāju vecums un citi būtiski aspekti. Vismaz vienam sociālajam darbiniekam vajadzētu būt uz 1000 iedzīvotājiem, taču Latvijā šis skaitlis nereti ir pat divreiz lielāks. Papildu slodzi rada tas, ka dienestam jāpilda ar sociālo darbu nesaistīti jautājumi, piemēram, klientu transportēšana ar personisko transportu uz kādu no ie­stādēm, mājokļu apsaimniekošanas problēmu risināšana, dokumentu sagatavošana, komunālo maksājumu veikšana, administratīvo un grāmatvedības jautājumu kārtošana u.c.

Iespējamie risinājumi

Sociālo dienestu darbinieki nereti sūdzas par pārslodzi un profesionālās izdegšanas risku. Pētījuma veicēji uzskata, ka tāpēc vajadzētu precīzi noteikt sociālā darba slodzes kritērijus, nodalot šiem pienākumiem neraksturīgas funkcijas, kā arī ieviest formālāku sociālā darba veicēju specializāciju pa noteiktām klientu grupām, piemēram, ar vardarbībā cietušajiem, alkohola atkarīgajiem, personām ar invaliditāti, ilgstošiem bezdarbniekiem. Mazo novadu pašvaldībām derētu aprunāties ar kolēģiem kaimiņos – iespējams, tā kaut daļēji izdotos atrisināt speciālistu pieejamības problēmas un rastos iespēja piedāvāt jaunus sociālos pakalpojumus.

Arī sociālā darba likums, kas vēl tikai top, šīs jomas speciālistiem lieti noderētu, palīdzot atrisināt daudzas ķibeles, ar ko vēl netiekam galā, un precizējot normatīvo regulējumu, kas kavē sociālā darba attīstību.

LA.lv