Praktiski
Manas tiesības

Ja meita nepiekrīt vecāku atstātajam testamentam. Kā apstrīdēt?0

Foto: Lightspring/Shutterstock

Tētis nomira pirms daudziem gadiem, bet mamma – šā gada sākumā. Viņa atstāja testamentu, ar kuru visu savu mantu (māju un zemi) novēlējusi jaunākajai māsai. Man neatstāja praktiski neko, ja neskaita vecas klavieres un ģimenes fotoalbumus, lai gan es par mammu rūpējos un kopu, kad viņa pēdējos gados smagi slimoja. Māsa dzīvoja Rīgā un tikai retu reizi atbrauca ciemos. Uzskatu, ka šāds testaments ir netaisnīgs. Ko ieteiktu man darīt? LIGITA TALSU NOVADĀ

Neatņemamās daļas tiesīgie

Arī šajā lietā vēlreiz jāatgādina Civillikums, kurā teikts, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, taču ar ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem jāatstāj viņu neatņemamās daļas.

Neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie (piemēram, bērni), bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie (piemēram, vecāki). Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāda bijusi testatora nāves dienā.

Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesības uz neatņemamās daļas izdošanu naudā. Tas nozīmē – ja mantojumā ietilpst nekustamais īpašums, otra meita nevarēs saņemt daļu no īpašuma, bet tikai daļas vērtību naudā.

Neraugoties uz to, ko paredz likums, vispirms gribētos aicināt respektēt aizgājušā tuvinieka gribu. Jau dzīves laikā tuvāko ģimenes locekļu vidū vajadzētu pārrunāt šīs lietas, lai, aizejot no šīs dzīves, palikušajiem nepaliek kāds aizvainojums vai jautājumi, kas var raisīt starp tuviniekiem nevajadzīgus pārpratumus un strīdus.

SVARĪGI

Neatņemamās daļas tiesīgajam jāpiesaka savas tiesības uz neatņemamo daļu līdz uzaicinājumā, ar ko notārs paziņo par mantojuma atklāšanos, noteiktajam termiņam. Ja līdz šā termiņa beigām viņš savas tiesības nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tām ir atteicies.

Ir iespējams apstrīdēt

Civillikums paredz, ka katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, var apstrīdēt, bet to var darīt tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki. Rīkojumus, kurus šīs personas nav apstrīdējušas vai kuriem piekritušas, vai kurus apstrīdēt nokavējušas, vai arī uz kuriem viņas kaut kā citādi zaudējušas tiesības, attālākie radinieki vairs nevar apstrīdēt.

Ja strīdam par testamentu ir iemesls, tad, prasītājam lūdzot, tiesa var testamentā ieceltam mantiniekam, ja viņš mantojumu pieņem vai ir jau pieņēmis, uzlikt pienākumu dot pietiekamu nodrošinājumu par mantojuma pareizu pārvaldīšanu un varbūtēju izdošanu. Izvērtējot visus apstākļus, zvērināts notārs var nodibināt mantojuma aizgādnību. Ja testamentā ir ievērotas visas noteiktās ārējās formalitātes, tad tajā ieceltais mantinieks var prasīt, lai viņu nekavējoties ieved valdījumā līdz laikam, kamēr pretinieks nepierāda priekšroku savām tiesībām.

Testaments ir jāapstrīd termiņā, kuru zvērināts notārs izsludinājis mantojuma pieņemšanai. Šajā termiņā arī notāram jāiesniedz tiesas paziņojums, ka tiesa šādu prasību ir pieņēmusi. Pretējā gadījumā testaments tiek atzīts par spēkā stājušos.

Spēkā neesošs

Civillikums paredz: prasīt, lai testamentu atzīst par spēkā neesošu visā tā sastāvā vai atsevišķās daļās, ieinteresētās personas var šādos gadījumos:

1) kad mantojuma atstājējs nav bijis spējīgs testamentu sagatavot;

2) kad, testamentu sagatavojot, nav ievērota noteiktā forma (piemēram, privāts testaments nav uzrakstīts pašrocīgi);

3) kad testamenta sagatavošana panākta ar spaidiem vai viltu vai kad testamenta atstājējs ir maldināts.

Ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atraidīts no mantojuma, viņam ir tiesības prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu, vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādi gan testaments paliek spēkā.

Taču, ja likumiskais mantinieks, kam bijis iespējams testamentu apstrīdēt, reiz jau šo testamentu atzinis, noteikti to apstiprinot vai klusējot, t.i., izpildot tā atsevišķas daļas vai arī nepiesakot savas prasības uzaicinājuma laikā, tad viņam šis testaments pilnīgi jāizpilda un nav vairs tiesību vēlāk to apstrīdēt.

Necienīgs mantot

Civillikumā ir noteikti arī gadījumi, kad persona mantojumu zaudē kā necienīga mantot. Tās ir personas, kas:

• tīši izraisījušas nāvi mantojuma atstājējam vai savam tuvākajam priekšmantiniekam, vai tīši nodarījušas mantojuma atstājējam tādu veselības kaitējumu, kas padara to nespējīgu sagatavot vai atcelt pēdējās gribas rīkojumu;

• ar vardarbību vai viltu pamudinājušas vai atturējušas mantojuma atstājēju sagatavot, grozīt vai atcelt pēdējās gribas rīkojumu;

• ļaunprātīgi iznīcinājušas mantojuma atstājēja sagatavoto pēdējās gribas rīkojumu;

• viltojušas mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojumu;

• atteikušās no tām pēdējās gribas rīkojumā uzliktā aizbildņa amata vai pienākuma kādu audzināt;

• neizpilda uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu;

• gada laikā no pēdējās gribas rīkojuma spēkā stāšanās bez ievērojamiem iemesliem neizpilda mantojuma atstājēja īpašu vēlējumu vai uzlikumu;

• zaudējušas aizgādības tiesības ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Atņemt mantojumu necienības dēļ var, vienīgi ceļot prasību tiesā. To var iesniegt persona, kurai pāriet mantojums pēc tā atņemšanas, bet atsevišķos gadījumos – arī prokurors. Šādu prasību var iesniegt piecu gadu laikā, skaitot no dienas, kad radušās tiesības prasību iesniegt, bet visām personām, kas bez viņu pašu vainas nav saņēmušas ziņu par savām tiesībām celt šādu prasību, termiņu aprēķina no dienas, kad viņām tas kļuvis zināms.

Ja kādam mantojums atņemts kā necienīgam, tad viņa vietā, ja par to nav nekādu īpašu noteikumu, stājas tas, kurš bija aicināts mantot kopā ar mantot necienīgo vai tieši pēc viņa (piemēram, līdzmantinieks vai arī tuvākais likumiskais mantinieks). Ja necienīgais jau ieguvis un saņēmis to, kas viņam bijis piešķirts, viņam tas jānodod ar visiem augļiem un pieaugumiem personai, kas stājas viņa vietā.

SVARĪGI

Testamenta saturam jāizteic mantojuma atstājēja patiesā griba. Testaments jāsagatavo bez spaidiem, maldības vai viltus, taču vienkārša pierunāšana nav uzskatāma par spaidiem un neatņem testamentam tā spēku.

KONSULTĒJIS LATVIJAS ZVĒRINĀTU NOTĀRU PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS JĀNIS SKRASTIŅŠ

LA.lv