Praktiski
Dārzs

Izcili garšaugi dārzam: sēšana, audzēšana, novākšana 0


Rebaudi stēvija
Rebaudi stēvija
Foto – Shutterstock

“Vai Latvijā mazdārziņā var izaudzēt stēviju? Kur var iegādāties tās sēklas vai stādus?” VALENTĪNA AGLONĀ

“Man uzdāvināja marūbijas un Henrika balandas sēklas. Kā šie augi pareizi jāaudzē? Vai tiem piemīt ārstnieciskas īpašības? Pastāstiet, lūdzu, arī par citiem retiem un vērtīgiem, mūsu apstākļiem piemērotiem ārstniecības augiem un garšaugiem!” A. VĪTOLIŅA TALSU NOVADĀ

Cukura aizvietotāji

Rebaudi stēvija (Stevia rebaudiana) ir daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas augs no Dienvidamerikas. Veido stipri sazarotu puskrūmu, Latvijā audzēts, var sasniegt ap 60 cm augstumu. Zied vasaras vidū nelieliem, baltiem ziediņiem. Auga lapas ir daudz saldākas par parasto cukuru, satur dabiskas izcelsmes vielu steviozīdu, tas nemaina cukura līmeni asinīs, tāpēc stēvija īpaši noder diabētiķiem. Ar vienu lapiņu pietiek, lai saldinātu krūzi tējas vai kafijas.

Stēvijas sēj martā, aprīlī podiņos vai dēstu kastītēs vieglā, trūdvielām bagātā substrātā, sēklas tikai nedaudz pārklājot ar substrātu. Sējumam uzliek plēvi vai stiklu. Laistot ūdeni lej uz paliktnīša, lai sēklas neizskalotu. Diedzējot +25…+28 °C temperatūrā, sadīgst 10–12 dienās. Stēviju var arī pavairot ar dzinumu galotņu spraudeņiem, kas apsakņojas pāris nedēļu laikā. Jaunos augus pēc tam izstāda atsevišķos podos, sējeņus – kad izauguši 5 cm gari. Pēc pavasara salnām dēstus pārstāda atklātā laukā – aizvējā, siltā un saulainā vietā.

Vasarā stēviju var novietot arī saulainā vietā uz terases, balkona vai labi vēdināmā siltumnīcā. Augu stāda traukā vai dobē, trūdvielām bagātā augsnē, kam pievienots kūtsmēslu komposts. Veģetācijas periodā bagātīgi laista un mēslo (vēlams ar atšķaidītu organisko mēslu vai zāļu vircu). Stēvija vairāk kuplo, ja to regulāri aplauž (novāc ražu).

Audzējot telpās, stēvijai ierāda saulaināko vietu, regulāri laista un mēslo, piemēram, ar Vito šķīdumu.

Septembrī, kad naktīs temperatūra pazeminās zem +12 °C, stēviju pārvieto uz telpām. Augs iepriekš jāapgriež. Sāndzinumus saīsina par 1/3–1/2 no vasarā izaugušā. Ziemošanai piemērota gaiša istaba, kur gaisa temperatūra ir +10…+12 °C. Īslaicīgi pieļaujama zemāka temperatūra, taču jau +4 °C augu var bojāt pelējums. Miera periodā stēviju nedrīkst nedz pārlaistīt, nedz iekaltēt. Ziemā vienu vai divas reizes nedēļā augsni tikai nedaudz samitrina ar siltu ūdeni.

Februāra beigās, marta sākumā, kad stēvija sāk dzīt jaunās atvases, to pārnes siltākā telpā. Tad arī papildus mēslo un pavairo (apsakņo jaunos dzinumus).

Cukursaknes jeb saldās cemeres (Sium sisarum) izcelsme nav noskaidrota, to kultivē jau izsenis. Šo augu augstu vērtēja Senajā Romā un kopš seniem laikiem arī Ķīnā izmanto kulinārijā un ārstniecībā.

– Daudzgadīgais augs Latvijā ir pilnīgi salcietīgs, auglīgā dārza augsnē izaug apmēram 1 m augsts. Zied vasarā, virszemes daļas ir neizteiksmīgas – atgādina suņuburkšķus. Cukursaknei apakšā ir mazi, balti gumiņi, kas līdzinās burkāniņiem. Rudenī tie kļūst ļoti saldi, tāpēc jāsargā no pelēm, – stāsta Rankas pagasta zemnieku saimniecības “Kalnapakalnieši” saimniece Gunta Kalniņa, kurai ārstniecības augu un garšaugu audzēšana ir vaļasprieks. Cukursakni viņa atvedusi no Vācijas, kur apmeklējusi slaveno “Ruhlemann’s” stādu dārzu.

Senāk cukursakne bija nozīmīgs dārzenis, ko ievāca ziemas sākumā, glabāja mitrās smiltīs, lai izmantotu laikā, kad daudzi citi dārzeņi nebija pieejami. Saknes ēda svaigas, sautētas vai vārītas, sagrieza šķēlēs kā burkānus un gatavoja kopā ar maltu cūkas vai liellopa gaļu, arī marinēja etiķī, lai pasniegtu ar aukstajiem ēdieniem. Auga jaunās, maigās lapas lieliski noder cepšanai vokpannā. Cukursaknei piemīt organismu attīroša un diurētiska iedarbība, tāpēc tā īpaši noder cilvēkiem, kuri sirgst ar aknu slimībām.

Parastā saldsaknīte (Polypodium vulgare) – daudzgadīga, ziemzaļa, līdz 20 cm augsta paparde, kas pie mums sastopama savvaļā sausos skujkoku mežos. Sausumā un salā papardes lapas saritinās, lai gan saldsaknīte ir salcietīga. Tā izplatās gan ar sporām, gan sakneņiem. Sakneņiem ir salda garša. Tos jau kopš seniem laikiem izmanto pret klepu, bronhītu, astmu, aizsmakumu un citām plaušu kaitēm. Ieteicams lietot vārītas saknes.

Acteku cukuraugs jeb lipija (Lippia dulcis) – bezkaloriju tropu saldumaugs, pieder pie verbēnu dzimtas. Sākumā veido kompaktu ceru, vēlāk nokarenus, garus dzinumus. Labi izskatās iekarināmos podos, balkonu kastēs. Lipijai izveidots daudz šķirņu, populāra ir, piemēram, ‘Colada’ (20 cm augsta, lapiņas nelielas, ar mētru smaržu, ziediņi balti). Augam ir līdzīgas īpašības kā stēvijai. Ļoti piemērots desertiem, tēju maisījumiem. Lietošanai šķin jauno dzinumu galotnītes, tādējādi augs arī ātrāk atjaunosies un kuplos. Tautas medicīnā izmanto, ārstējot klepu, bronhītu, astmu. Kaltētas lapas lieto kā cukura aizvietotāju. Var ēst arī svaigas lapiņas. Audzēšanas apstākļi līdzīgi kā stēvijai. Lipijai vajag gaišu, siltu vietu, aizvēju un mēreni mitru sakņu kamolu. Iespējams arī audzēt uz palodzes visu gadu. Parasti pavairo ar spraudeņiem.

Galerijas nosaukums

Telpai un dārzam

Henrika jeb Labā Indriķa balandas (Chenopodium bonus-henricus) lapās ir daudz dzelzs un vitamīnu. Šis daudzgadīgais augs ir sen aizmirsts dārzenis, kas izzuda līdz ar lielajām muižām. Agrāk dārznieki to sēja pavasarī. Augam ļāva vienu gadu augt, bet nākamajā gadā jaunos dzinumus balināja (etiolēja), apberot ar smiltīm vai uzliekot virsū puķu podu. Maigos etiolētos dzinumus sagatavoja ēšanai tāpat kā sparģeļus vai sautēja. Rietumos šo augu atsāka izmantot, kulinārijā ieviešot jaunas metodes. Svaigas lapas var pievienot salātiem. Henrika balanda savvaļā aug auglīgā augsnē, nelielās grupās paretam sastopama arī nezālienēs Latvijā. Dārzos šis augs izsējas pats.

Citronu lipija jeb trejlapu aloizija (Lippia citriodora) – daudzgadīgs verbēnu dzimtas garšaugs, par kura dzimteni uzskata Dienvid­ameriku. Siltumprasīgs augs. Pavairo ar sēklām, no kurām pavasarī vispirms izaudzē dēstus, vai ar spraudeņiem. Latvijā āra apstākļos neaudzē, jo augs nav salcietīgs. Var audzēt arī kā dekoratīvu augu lielos podos vai kastēs. Piemērota irdena, labi drenēta, auglīga augsne. Vasarā podu iznes dārzā vai uz balkona, rudenī pirms salnām pārvieto gaišās, vēsās, vēdināmās telpās. Šādos apstākļos audzējot, augs var būt 60–120 cm augsts. Izmanto lapas, ko ievāc pēc vajadzības. Satur ēterisko eļļu, rūgtvielas, miecvielas un citas bioloģiski aktīvas vielas. Tām ir citronu smarža. Augam piemīt pretiekaisuma, pretmikrobu, pretalerģiska, tonizējoša iedarbība. Vēl izmanto dzērienu, konditorejas izstrādājumu, saldējumu aromatizēšanai. Auga smaržas un nomierinošo īpašību dēļ maisiņus ar tā lapām ievieto vannas ūdenī. Jāatceras, ka ilgstoši un lielās devās citronu lipiju lietot nav ieteicams.

Parastā marūbija (Marrubium vulgare) – daudzgadīgs, līdz 40 cm augsts ārstniecības augs, dažviet Latvijā sastopams savvaļā. Zied jūnijā, jūlijā sīkiem, baltiem ziediņiem, kas pievilina daudz bišu. Vislabāk aug saulainā vietā, labi sastrādātā, sārmainā augsnē. Zaļās, ar pelēkiem matiņiem klātās lapotnes dēļ tas ir iecienīts dekoratīvais dārza augs. Parasto marūbiju izmanto jau tūkstošiem gadu. Senie ēģiptieši un grieķi to pazina kā labu pretklepus līdzekli. Vēlāk šo augu ar rūgto garšu un ābolu smaržu lietoja citiem mērķiem, piemēram, apetītes rosināšanai, žultspūšļa darbības sekmēšanai gremošanas traucējumu gadījumos, pret caureju, kā antiseptisku līdzekli, piedevu nomierinošām zāļu tējām, tomēr visbiežāk – pret klepu. Marūbija veicina atkrēpošanu, tai piemīt nomierinoša iedarbība, tāpēc tā atrodama pretklepus tabletēs, kā arī var pagatavot uzlējumu un stipru novārījumu. Sēj aprīlī, maijā dēstu podiņos, vēlāk izstāda dārzā 30 x 30 cm attālumā.

Saistītie raksti

Pieclapu ginostemma jeb dzīvības zāle (Gynostemma pentaphyllum) pieder pie ķirbjaugu dzimtas. Tas ir vīteņaugs, kam stumbriņš nepārkoksnējas. Ar savu lapojumu veido lielu zaļo masu. Augs ir bioloģiski aktīvs, ar spēcīgu ārstniecisku iedarbību, tāpēc Āzijā ir ļoti iecienīts. To izmanto tradicionālajā Ķīnas medicīnā, lieto arī kā garšaugu. Augs palīdz ārstēt aknu slimības, regulē asinsspiedienu, pazemina cukura un holesterīna līmeni asinīs.

– Līdz šim ginostemma manā dārzā nav ziedējusi un sēklas ražojusi, toties zem pieseguma labi pārziemo. Nepiesegti augi kailsalā var aiziet bojā, – skaidro Gunta Kalniņa. – Lapas un smalkos jaunos dzinumus vasarā ik dienu pievienoju pie salātiem, tie dod ēdienam savdabīgu garšu.

LA.lv