Gadskārtu svētki, Svētki

Lieldienu šūpoles var gatavot arī kā karuseli

1. Lieldienu tradīcijas

1no3
Foto - Andris Ozoliņš

Lieldienas svin gan tautas, gan kristīgo tradīciju cienītāji. Priecājoties par atnākošo pavasari, kas simbolizēja gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, ļaudis Lielo dienu, iespējams, esot svinējuši trīs, bet garajā gadā pat četras dienas. Svētki esot personalizēti ar Lielo Māru, un svinamās dienas nosauktas Annas, Maijas un Grietas vārdos, bet ceturtā bijusi Mārğeita jeb Marita.

Sendienās Lieldienām gatavojās visa saime. Meitas pa ziemu bija saaudušas jaunus brunčus un villaines, lai svētkos izrādītu savu bagātību. Svētku rītā ļaudis cēlās pirms saules lēkta, apgrieza pirkstiem nagus, lai acis nesāp, gāja uz šķūni skaidas lasīt, lai nauda turas, un mazgāja seju tekošā ūdenī. Uz krustcelēm, kur laumas dzīvojot, tiek nesti mājās pirms Saules saslaucītie gruži, lai kukaiņus no mājām padzītu. Ar darvu uz kūts durvīm velk zīmes pret laumām. Tie, kas bija piecēlušies pirmie, uzvilka jaunus kreklus un guļošos pēra ar izplaucētiem zariem, kuriem esot īpašs spēks. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi: vārītas olas, zirņi un plācenis. Tā kā katoļu gavēņa laikā neēda gaļu un olas, tās sakrājās, un nu Lieldienās varēja ēst lielā skaitā. Toties luterāņi esot ieviesuši olu krāsošanu. Tautas ticējums vēsta, ka senos laikos olas krāsojuši burvji un likuši tās zem zirgu vai lopu silēm tiem, kuriem gribējuši uzsūtīt nelaimi. Izpērtās pirtsslotas Lieldienu rītā lika sētas mietu starpā un aplēja ar ūdeni, kurā vārītas olas, tas līdzēja atvairīt vanagus no vistām. Vecāki mēdza stāstīt, ka raibās olas Lieldienās dēj zaķis. Patiešām, šajā laikā zaķiem dzimst bērni un laukos kādā pērnās zāles čemurā var atrast mazus, raibus kamoliņus – zaķa bērnus.

  1. Lieldienu tradīcijas
  2. Šūpošanās rituāls
  3. Kā uztaisīt šūpoles

Pievienot komentāru