Praktiski
Mājas

Lieldienu šūpoles var gatavot arī kā karuseli 16

Foto – Andris Ozoliņš

Lieldienu tradīcijas

Lieldienas svin gan tautas, gan kristīgo tradīciju cienītāji. Priecājoties par atnākošo pavasari, kas simbolizēja gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, ļaudis Lielo dienu, iespējams, esot svinējuši trīs, bet garajā gadā pat četras dienas. Svētki esot personalizēti ar Lielo Māru, un svinamās dienas nosauktas Annas, Maijas un Grietas vārdos, bet ceturtā bijusi Mārğeita jeb Marita.

Sendienās Lieldienām gatavojās visa saime. Meitas pa ziemu bija saaudušas jaunus brunčus un villaines, lai svētkos izrādītu savu bagātību. Svētku rītā ļaudis cēlās pirms saules lēkta, apgrieza pirkstiem nagus, lai acis nesāp, gāja uz šķūni skaidas lasīt, lai nauda turas, un mazgāja seju tekošā ūdenī. Uz krustcelēm, kur laumas dzīvojot, tiek nesti mājās pirms Saules saslaucītie gruži, lai kukaiņus no mājām padzītu. Ar darvu uz kūts durvīm velk zīmes pret laumām. Tie, kas bija piecēlušies pirmie, uzvilka jaunus kreklus un guļošos pēra ar izplaucētiem zariem, kuriem esot īpašs spēks. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi: vārītas olas, zirņi un plācenis. Tā kā katoļu gavēņa laikā neēda gaļu un olas, tās sakrājās, un nu Lieldienās varēja ēst lielā skaitā. Toties luterāņi esot ieviesuši olu krāsošanu. Tautas ticējums vēsta, ka senos laikos olas krāsojuši burvji un likuši tās zem zirgu vai lopu silēm tiem, kuriem gribējuši uzsūtīt nelaimi. Izpērtās pirtsslotas Lieldienu rītā lika sētas mietu starpā un aplēja ar ūdeni, kurā vārītas olas, tas līdzēja atvairīt vanagus no vistām. Vecāki mēdza stāstīt, ka raibās olas Lieldienās dēj zaķis. Patiešām, šajā laikā zaķiem dzimst bērni un laukos kādā pērnās zāles čemurā var atrast mazus, raibus kamoliņus – zaķa bērnus.

Šūpošanās rituāls

Viens no Lieldienu svarīgākajiem atribūtiem ir šūpoles. Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos Lieldienu rītā un ar burvības palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai tai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā. “Kad saule Lieldienu rītā pacēlās mazliet virs apvāršņa, tā šūpojoties trīs reizes uz vienu, trīs reizes uz otru pusi. Tā radies paradums Lieldienās šūpoties,” māca tautas gudrība. Zinātnieki uzskata, ka šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.

Šūpolēm parasti cirta ozola vai oša kārtis. Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm, jo tur Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu, kas savstarpēji apdziedājās, mijās olām un spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt augstākā kalna galā, starp diviem ozoliem, jo tur pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu. Ūdens malā, smiltīs un aramzemē šūpoles parasti nekāra.

Pirmos tradicionāli izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja. Bijis arī savs tarifs. Ja meita Lielajā dienā dod puisim trīs olas, tas nozīmē – diez kas nav; ja četras – patikt nepatīc, bet esi bagāts, tāpēc es tev piederēšu; ja piecas – jau sen uz tevi gaidu, nāc ņem!

Parasti šūpojās vēl nedēļu pēc Lieldienām. Tad šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties un lai vārnas neaiznestu cāļus. Iemesls varbūt bija prozaisks, šūpoles bija bīstamas un pastāvot ārā zaudēja izturību.

Kā uztaisīt šūpoles

Saistītie raksti

“Vislabāk, ja ir kārtīgs simtgadīgs koks ar piemērotu resnu zaru trīs četru metru augstumā, mazajiem noder arī divus metrus augsts,” pieredzē dalās tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš. “Uzrāpjas koka augšā un trīs reizes aptin ap zaru striķi un vaļējos galus nolaiž lejā. Tajos iesien koka dēlīti – tik platu, lai divi pieauguši cilvēki varētu blakus sasēdēt. Šūpojoties puisim jācenšas savu izredzēto uzšūpot kārtīgi augstu. Tomēr šūpoties ripā pārāk augstu gan nav ieteicams, jo var sapiņķerēties koka zaros. Lai uztaisītu šūpoles, kurās var šūpoties ap savu asi, ir jābūt ļoti zinošam būvniekam un zemē jārok enkuri pusotra metra dziļumā.”

“Savdabīgas drošas karuseļa tipa šūpoles pats var izgatavot no viena staba un striķiem. Ierok 150 – 200 cm dziļumā zemē 450 – 500 cm garu koka stabu, kura diametrs augšpusē ir vismaz 12 – 15 cm. Stabu impregnē, ap malām apber ar smiltīm, lai veidojas ūdens notece. Var izmantot arī zemes urbēju pakalpojumus,” stāsta SIA “Dziedrs” valdes loceklis Vilnis Muižnieks. “Staba augšpusē 100 cm dziļumā izurbj vertikālu caurumu un tajā iestiprina 20 mm resnu metāla asi. Izveido krustu no 10 cm biezām un 150 cm garām brusām (uznaglo vienu uz otras), kuras pa perimetru nostiprina ar līstēm. Krusta vidū izurbj caurumu un, ja iespējams, ievieto gultņus. Krustu uzliek uz ass. Krusta galos ieskrūvē metāla āķus ar cilpām, pie kurām piestiprina izturīgas 12 mm auklas. Tās ap 40 cm virs zemes nobeidz ar koka šķērsli, uz kura var uzsēsties. Uz šīm šūpolēm var šūpoties līdz četriem cilvēkiem. Vispirms paņem virvi un skrien ap ratu. Tad apsēžas un griežas, inerces spēki cilvēku nes uz malu. Tehniski varošākie augšā var izveidot elektrisko motoru, kas nodrošinās griešanos. Var arī pats izveidot savu rokas vadības sistēmu, kā tas notiek ar ziemas karuseli. Atliek tikai ieurbt caurumus 10 cm biezajos krustu galos, tajos ievietot kārtis un nolaist uz leju, kur tās sastiprināt aplocē, apmēram 120 cm no zemes, krūšu augstumā. Tur var stāvēt viens pieaugušais un griezt krustu apkārt asij. Ja vēlas, šūpoles var skaisti pabeigt ar dekoratīvu lubu jumtiņu. Ja šūpoles neiznāk sameistarot pašiem, profesionāļi ar prieku palīdzēs.”

LA.lv