Adīšana un tamborēšana, Rokdarbi

Ropažos top tamborēti grozi – neparasta jauno māmiņu biznesa ideja

Foto - Anda Krauze

Tik cieši, ka rokas sāp

Speciālisti uzskata, ka tamborēšana ir viens no vieglākajiem un saistošākajiem rokdarbu veidiem. To varot iemācīties bez īpašām pūlēm – daudz ātrāk nekā adīt. Tamborējums tikai mazliet izstiepjas, tāpēc var izmantot ne vien vilnas dziju, bet arī kokvilnas diegus. Jo rupjāki diegi, jo lielākai jābūt tamboradatai.

Līga un Sigita stāsta – lai tamborējums būtu gluds, blīvs un simetrisks, starp cilpiņām neveidotos caurumiņi un grozs nesašķiebtos uz vienu sānu, katra cilpiņa stingri jāpievelk.

Jaunās sievietes atzīst: ja ir daudz pasūtījumu, pēc saspringtā darba rokas piekūst un sāp locītavas. – Tagad tamborēju lielu veļas grozu, kam pamata diametrs ir 60 cm. Tas ir līdz šim lielākais, tāpēc šo darbu uztveru kā izaicinājumu un pārņem azarts, – ar degsmi saka Sigita.

Viņa neslēpj, ka vissarežģītāk ir notamborēt perfektu apli. Ja tāds nesanāk, grozs būs šķībs, ko īpaši var pamanīt lielam izmēram. – Mēs skaitām valdziņus, netamborējam, kā ienāk prātā. Protams, pie katra materiāla jāpierod, jo kokvilnas strēmeles atšķiras gan pēc platuma, gan elastīguma, – skaidro Līga.

Lai notamborētu vidēja izmēra grozu, vajadzīgas četras spoles. Katrā ir 120 metru kokvilnas strēmeļu, kopā – gandrīz puskilometrs. Mazākam grozam pietiek ar divām spolēm, bet no vienas spoles var uztamborēt septiņus podiņus svecēm.

Pieprasījums spārno

Tagad Līga un Sigita ir reģistrējušās kā saimnieciskās darbības veicējas. Lai izveidotu savu rūpalu, aizdevumu nav ņēmušas, iztikušas ar ģimenes uzkrājumiem. – Kad spērām pirmos soļus, mūs ļoti atbalstīja tuvinieki. Kādai radiniecei tamborētie grozi tik ļoti patika, ka viņa nopirka komplektu, – ne tik senu notikumu piemin Sigita.

Jaunās sievietes kokvilnas grozus sāka darināt tikai pērnruden. Drīz vien piedzīvojušas īstas ugunskristības, jo pirms Ziemassvētkiem pieprasījums pēc izstrādājumiem bijis tik liels, ka vajadzējis strādāt arī pa naktīm. – Ļoti svētīga bija tikšanās ar pircējiem Kalnciema ielas tirdziņā. Tur uzklausījām, kas cilvēkiem patīk un kas ne, stāstījām, kur mūsu grozus var izmantot.

Daudz lielāks interesentu pulks radies, kad tamborētos grozus ievietojušas feisbukā. Kopš tā brīža pasūtījumus pieņemot gandrīz tikai ar globālā tīmekļa starpniecību. Taču abas nenoniecinot arī tiešo saskari ar pircējiem – braucot uz amatnieku darinājumu tirdziņiem Saulkrastos, Zvejniekciemā, nolēmušas arī piedalīties Latvijas dizaina preču tirgū, kas katra mēneša sākumā tiek rīkots VEF kvartālā.

Veiksmīgais starts rosina pilnveidot zināšanas uzņēmējdarbībā. Līga un Sigita apmeklējot seminārus, ko jaunajiem uzņēmējiem organizē Ropažu biznesa inkubatorā. Cenšamies domāt soli uz priekšu, viņas saka. Esot iecere iekārtot darbnīcu, lai varētu ražot daudzveidīgākus dizaina priekšmetus. Abas savam kopprojektam redzot nākotni.

4 Komentāri

  1. Pīt un tamborēt jau var,tikai cik tāds grozs izmaksā.Tajā veikalā cenas ir tieši tādas pašas kā kur citur.Nekad neko izņemot dažas pogas neesmu tur nopirkusi.Arī tie audumi kuri uz svara ir pasakaini dārgi un vēl piedevām ar brāķiem.Bizness var attīstīties tikai tad,ja tu dabon lētākas izejvielas un tad ieguldot savu darbu pārdod.

    1. No lētām izejvielām NEKAD nebūs kvalitatīva prece, un to NEKAD nenovērtēs. Ja būs kvalitatīvas izejvielas + prasmīgi padarīts darbs, ar visu augsto cenu pircēji BŪS! Tas ir pārbaudīts! Uz izejvielām NEKAD nevajag taupīt. Tad arī pircēji savu naudu gribēs taupīt un nekad nepirks. 🙂

    2. Par tām cenām jums taisnība, brāķētiem audumiem metra cena pasakaina, rāvējslēdzēju cenas kosmiskas, 4 cm plata auduma lente malas apšūšanai 1, 4 eiro metrā. Pašai šujot, pašai pērkot materiālu izstrādājums 2 x dārgāks nekā nopērkot gatavu.

Pievienot komentāru