Interjers, Mājas

Galdnieka māja kā sendienās. Mazmeita turpina uzturēt vectēva garu

Foto - Vivanta Volkova

“Silmaļu” nams Rucavā saglabāts kā apliecinājums ulmaņlaiku meistara prasmei un izdomai. Te joprojām godam kalpo arī Miķeļa Dūrēja gatavotās mēbeles.

Pagājušā gadsimta sākumā Rucavas ciemā sparīgi attīstījās tirdzniecība un amatniecība, turklāt Pirmā pasaules kara laikā līdz Liepājai tika uzbūvēts šaursliežu dzelzceļš. Tātad vajadzēja arī rosināt un atbalstīt, lai šeit iedzīvotos darbīgi amatnieki (ciemā bija divas kokzāģētavas, dzirnavas, ādu miecētava, vadmalas austuve un krāsotava, kā arī deviņi veikali). Tā 20. gs. 30. gadu sākumā mežs vienā pusē ceļam tika sadalīts gruntsgabalos, lai amatnieki, izcirtuši kokus, varētu celt savām ģimenēm mājas un izveidot saimniecības. Tā tapa arī Miķeļa Dūrēja “Silmaļi”.

Prasmīgais galdnieks bija dzimis un audzis netālu – Pešu ciema (nepilnus 10 km uz Nīcas pusi) “Mežsētās”, ko bija cēlis tēvs Miķelis Dūrējs. Vecākais no trim dēliem Jānis kļuva par meistarīgu ērģeļbūvētāju un apprecēja baznīcas ērģelnieci – viņu piecu bērnu ģimenē Valmierā piedzima tagad pazīstamā latviešu komponiste un mūzikas pedagoģe Maija Einfelde. Jaunākais brālis Sīmanis ar savu Annu kļuva par vecākiem dzejniecei Norai Kalnai. Savukārt Miķelis par sievu apņēma čaklu skroderieni Annu un 1932. gadā sāka centīgi iekārtot ģimenes ligzdu, turklāt darīja to ar neparasti racionālu inženiertehnisku izdomu, ko var apbrīnot arī mūsdienu meistari. “Silmaļu” mājā bija tā laika smalku pilsētnieku cienīgas ērtības, tostarp plašs iebūvētais sienas skapis virtuvē, liels kambaris ar auksto nodalījumu sakņu glabāšanai. Pie priekšnama galdnieks ierīkoja tualeti, bet ventilācijas cauruli no tās aizvadīja pa bēniņu kāpņu apakšu līdz skurstenim. Taču izcilākais izgudrojums – maizes krāsns zem plīts, kurp varēja nokāpt, paceļot grīdas lūku (tāda konstrukcija ulmaņlaikos esot bijusi īpaši smalkos namos). Vēlāk “pagrīdes” maizes krāsns kļuva par slēptuvi ģimenes svarīgākajām mantām, kuras kara laikā krievu sirojošie karavīri tā arī nespēja atrast.

Saimniecību Miķelis Dūrējs veidoja ar lielu rūpību un skatu ilgtermiņā – pie skolota dārzkopja tika pasūtīts košumdārza projekts, bet vienā mājas galā bija ar visiem nepieciešamajiem instrumentiem aprīkota galdnieka darbnīca (bija arī ierīces ratu riteņu izgatavošanai – koka liekšanai un dreijāšanai). Meistars nepaspēja vien uzcelt pirtiņu, jo sākās karš. Tad ģimenei nācās saspiesties vienā mazā istabiņā, bet pārējās telpas bija jāatvēl krievu karavīriem, savukārt kara beigās ēku izmantoja kā hospitāli. Kopā ar karavīriem te dzīvojusi arī daktere, kura no Kaļiņingradas vedusi labus vācu medikamentus, to rezerves vēl nesen pārsteidza tagadējos mājiniekus. No kara gadiem mājās vēl glabājas kāda karavīra zīmēta glezniņa.

Kad Miķelis Dūrējs jau bija aizsaulē (viņš nomira 1969. gadā), meita Rota gribēja visu saglabāt kā sendienās, arī mazmeita Daina nespēja iedomāties, ka te varētu taisīt eiroremontu, modīgi izflīzēt, likt plastmasas logus u. tml. Tiesa, senču mantotās ēkas saglabāšanai un uzturēšanai pastāvīgi jāvelta rūpes un līdzekļi. Mājai ir nomainīts apšuvums, un tā nokrāsota ar “Pinotex”, daži satrunējušākie logi nomainīti ar jauniem, kurus izgatavojis kaimiņpuisis – vietējās galdniecības meistars. Daina prāto – ja vien pietiks enerģijas, nākotnē “Silmaļi” varētu kļūt par ulmaņlaiku vietējās koka apbūves, interjera un un dārza dizaina paraugu, kur saglabāti autentiskie galdniekmeistara darinājumi un telpu iekārtojums.

Vēsturiskie objekti: senču ēkās saimnieki ierīko arī privātos muzejus

• Rucavā apskatāma 19. gs. otrajā pusē celtā etnogrāfiskā māja “Zvanītāji”. Rucavas “Bajāros” Voldemārs Timbra izveidojis seno darbarīku kolekciju. Rucavas novada Dunikas pagasta Jēkaba Lauksarga 1915. gadā celtajos “Lauksargos” Ausma Padalka demonstrē senlietu glabātavu. Rucavas novada Papes Ķoņu ciemā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle – zvejnieku sēta “Vītolnieki”.

• Ar mūsu senču būvniecības un telpu iekārtošanas tradīcijām, sadzīves priekšmetiem var iepazīties: suitu muzejmājā “Lapiņas” (Kuldīgas novada Gudenieku pagastā), Mērsraga saieta namā “Priedes”, “Krēslinieku sētā” (Kocēnu novada Vaidavas pagastā), Ziemeļvidzemes zemnieku sētā “Viktora Ķirpa Ates muzejā” (Alūksnes novada Annas pagastā), etnogrāfiskajā sētā “Ielīcas” (Valkas novada Vijciema pagastā), Latgales lauku sētā “Mežmala” (Rēzeknes novada Pušas pagasta Dītlovu sādžā), muzejā “Bet tā bija!” (Ogres novada Madlienas pagasta Plāterē) u. c.

• Ilūkstē apskatāma Čamānu ģimenes senlietu kolekcija, Sabilē – Igora Celma veidotais veco laiku muzejs, Salas novada Sēlpils pagastā – privātkolekcija “Dzimtas klēts”, Dobeles novada Bikstu pagasta “Līčos” – seno darbarīku un iedzīves kolekcija, Kocēnu novada Vaidavas pagasta “Meldros” – Jura Vazdiķa seno darbarīku kolekcija, Nīcas novada Jūrmalciema “Jasmīnos” – senlietu kolekcija “Jūrmalnieku senatne”, Kolkas lībiešu centrā – seno sadzīves priekšmetu kolekcija, Skrundas novada Kalvenes pagasta “Saulīšu” mājās – senlietu krātuve u. c.

• Informāciju par Latvijā saglabātajām vēsturiskajām ēkām, senlietu, veco darbarīku, tehnikas u. c. kolekcijām apkopojusi Ilze Būmane izdevniecības “Lauku Avīze” grāmatās “Latvijas 99 privātie muzeji un kolekcijas” un “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”.

4 Komentāri

  1. 1) gribas redzēt laukos dzīvas mājas, kurās dzīvo cilvēki, ne muzejus
    2) labāk vertīgāk skatīt tipisku apbūvi nekā kaut ko spec īpašu.
    Bet stāsts par meistaru sirsnīgs drosi ka mīļš cilvēks ir bijis.
    VAIRAK ISTUMA UN SIRSNIBAS mazāk ekskluzivitātes un musejiskuma – tā gribas teikt.

Pievienot komentāru