Praktiski
Mājas

Filtrs akā – kad vajadzīgs un kad kaitē0

Foto: Luk Ta Kum/SHUTTERSTOCK

Aka. Viens no ūdens ieguves veidiem, ko ērti ierīkot un izmantot, ja ūdens patēriņš nav pārāk liels un vide salīdzinoši tīra. Kā rīkoties, ja ūdens akā tomēr ir duļķains, ar smilts vai citu minerālo daļiņu piemaisījumiem?

Aku ierīkošanas speciālisti uzsver – lielākajai daļai aku nav jāierīko filtrējošais slānis. Tāds nepieciešams aptuveni piecos procentos gadījumu. Vēl jo vairāk – nemākulīgi cenšoties ierīkot filtrējošo slāni, situācija var pasliktināties gan ūdens kvalitātes, gan apjoma ziņā.

Kāda grunts?

Akas apakšā var būt vairāki grunts veidi: irdena mālaina grunts, blīva mālaina grunts, smiltis un ar ūdeni un māla daļiņām bagātas plūstošās smiltis.

Par labāko tiek uzskatīta blīva mālaina grunts, kurā ūdens izplūst no nelieliem avotiņiem vai kapilāriem. Šādā ūdenī būs maz smilšu piemaisījumu, un tas ir tīrs. Tomēr arī ūdens būs mazāk, un filtra ierīkošanai šādā akā nav nozīmes.

Irdenā mālainā gruntī ūdens parasti ir vairāk. Tas plūstot bagātinās ar smilšu un citu minerālu daļiņām. Ja akā ūdensstabs ir augsts, filtrs nav nepieciešams. Atliek vien ūdeni nesmelt vai nesūknēt no pašas apakšas. Ja nu tomēr tas nedod rezultātu, palīdzēt var 15–30 cm biezs šķembu slānis.

Smiltis. Pat neliela ūdens kustība (spaiņa piesmelšanās) spēj pacelt no akas dibena sīkākās smilšu daļiņas. Tāpat nevar izslēgt risku, ka smiltis iekļūst sūknī un to sabojā. Līdzīgi kā situācijā ar irdenu mālsmilts slāni ūdeni jācenšas iegūt no augstākiem slāņiem. Ja šis paņēmiens nav efektīvs, vērts apsvērt filtra ierīkošanu no vairākiem slāņiem.

Plūstošās smiltis – sliktākais scenārijs, jo akas dibenā būtībā ir netīra šķidra māla un smilts putriņa. Ja nav iespējams šādam slānim izrakties cauri un sasniegt stabilāku ūdens nesošo slāni, bez filtra neiztikt. Turklāt filtrā nepieciešams speciāls siets vai koka vairogs, kas neļaus filtra materiālam nogrimt plūstošajās smiltīs.

Filtra uzbūve

Induļa Burkas zīmējums


Akas filtrs sastāv no vairākiem dabīgu materiālu slāņiem, ko ieber akā noteiktā secībā. Svarīgi, lai materiālu daļiņu izmērs katrā slānī būtu vismaz piecas reizes mazāks vai lielāks par iepriekšējā. Šķidrums, plūstot cauri šādiem slāņiem, attīrās.

Parasti ir trīs kārtas, katras biezums – 15 cm. Plūstošo smilšu gadījumā apakšā nepieciešams arī apses vai ozola koka vairogs, kas materiālam neļauj iegrimt dubļos. Koka vairoga vietā var izmantot nerūsējošā tērauda sietu, ko ar grodos iestiprinātām tapām fiksē akas dibenā.

Minerālajiem slāņiem izmanto smiltis, akmens šķembas, oļus, granti, vairākus dabīgos minerālus, kas paši par sevi spēj attīrīt ūdeni, piemēram, šungīts, taču tas ir dārgs minerāls – kilograms maksās vairāk nekā sešus eiro.

Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot jau reiz lietotu šķembu materiālu, īpaši, ja tas iegūts, sadrupinot dzelzs­betona konstrukcijas.

Šādas šķembas ūdeni sabojās, nevis attīrīs. Nav piemērotas arī celtniecībai domātās kaļķakmens šķembas. Nederēs keramazīts, kas ar laiku var uzpeldēt un izdalīt nevēlamas vielas. Nav ieteicamas arī granīta šķembas, jo šim vulkāniskās izcelsmes materiālam var būt paaugstināts radiācijas fona līmenis.

Upes smiltis

Šo materiālu parasti iegūst karjeros, kas atrodas senu upju gultnēs. Tajā ir daudz kvarca un maz dūņu un māla piejaukumu. Tomēr, pirms šādas smiltis ber akā, tās jāapstrādā. Smiltis ieber lielākā traukā, aizpildot vienu trešdaļu. Pielej daudz tīra ūdens un maisa, līdz iegūst viendabīgu masu. Ļauj 30–60 sekundes nostāties un ūdeni ar uzpeldējušajiem piemaisījumiem nolej. Procedūru atkārto vairākas reizes. Smilšu vietā var izmantot arī pietiekama blīvuma ģeotekstilu.

Oļi

Tie ir apaļi, 1–15 cm diametra akmentiņi. Atkarībā no frakcijas tos lieto rupjākā vai vidējā slānī. Pirms lietošanas oļi jānoskalo tāpat kā upes smiltis.

Grants

Arī grants ir nogulumieži, kas savulaik veidojušies upēs. Granti var izmantot filtra vidējam slānim. Tā ir poraina un irdena, uzkrāj zināmu daudzumu vielu un var kalpot kā absorbents. Tomēr ar laiku tā sāk ar uzkrātajām vielām dalīties, tāpēc būtu laiku pa laikam jāmaina. Iegādājoties granti, precīzi jāuzzina tās izcelsmes vieta. Nedrīkst lietot jau kur citur izmantotu materiālu, jo nav zināms, kas tajā varēja iesūkties.

Koka vairogs

Lai izgatavotu šo elementu, jāsāk ar akas iekšējā diametra precizēšanu. Svarīgi, lai vairoga diametrs būtu nedaudz mazāks. Būtiska arī kokmateriālu izvēle – ozols kalpos ļoti ilgi, tomēr ekspluatācijas sākumā tas ūdenim var piešķirt mazliet brūnganu nokrāsu. Var izvēlēties arī lapegli, lai gan tā ir mazāk noturīga par ozolu. Vairumā gadījumu tiek lietota apse, jo tās koksne zem ūdens praktiski nebojājas. Svarīgi, lai tā būtu bez zariem un bojājuma vietām.

No dēļiem ar cinkotiem savienojuma elementiem izgatavo kvadrātveida vairogu. Starp dēļiem atstāj nelielas spraugas. Uzzīmē vēlamā diametra apli un izzāģē. Ja ūdens pieplūde akā neliela, dēļos izurbj daudz urbumu, kuru diametrs ir 1 cm. Ja ūdenī ir liels smilšu piemaisījums, vairogu var ietīt ģeotekstilā.

Aku pēc iespējas iztīra, apakšā nolaiž vairogu un novieto horizontāli. Uz vairoga kārto lielākos oļus 10–15 cm biezā kārtā. Tad ieklāj vidējo slāni no smalkākiem oļiem vai grants. Arī šīs kārtas biezums ir 15 cm. Nobeigumā uzber tikpat biezu mazgātas upes smilts kārtu. Aku var sākt lietot pēc 24 stundām.

Ūdens tāpat jāsmeļ vai jāsūknē no augstākiem slāņiem.

Regulāri jāseko ūdens kvalitātei. Ja rodas kādas izmaiņas: mainās ūdens krāsa, smarža, garša, jāmazgā filtrs un nepieciešamības gadījumā jāmaina.

LA.lv