Praktiski
Mājas mīluļi

Elkhaunds, činuks, mudijs.10 interesantas suņu šķirnes, kuru, iespējams, drīz vairs nebūs0

Norvēģu elkhaunds


Šī šķirne selekcionēta Norvēģijā 1877. gadā speciāli aļņu medībām, no kā arī cēlies nosaukums (norvēģu “elghund” – “aļņu suns”). Tos izmanto arī citu lielo zvēru – lāču, vilku un lūšu –, kā arī putnu medībās. Krītoties medību nozīmīgumam, samazinājusies arī nepieciešamība pēc tādiem suņiem, un patlaban šīs šķirnes īpatņu neesot palicis vairāk par 4000.


Stabihauns

Šo suni ar lieliskām vienlaikus gan dzinēja un sekotāja, gan sarga īpašībām selekcionēja 19. gadsimta sākumā Holandes provincē Frīslandē. Patlaban esot palicis aptuveni 3500 šīs šķirnes īpatņu.

Taizemes ridžbeks

Nav precīzi zināms, tieši kad radusies šī šķirne, tomēr uzskata, ka tas noticis jau senos laikos, faktiski teju vai vienlaikus ar vispār suņa kā dzīvnieka padarīšanu par mājdzīvnieku. Šos suņus galvenokārt izmanto, medījot tapīrus, mežacūkas, briežus, mangustus, kā arī mājas sargāšanai no čūskām. Virkne Taizemes apgabalu ir izolēti cits no cita, tāpēc šie suņi tur spējuši saglabāt savu pirmatnējo izskatu, taču izolācija negatīvi ietekmē vairošanos. Vēl šīs šķirnes esošo īpatņu precīzs skaits nav noteikts, taču tas nepārsniedz pāris tūkstošus.

Norvēģu lundehunds

Šī šķirne mīt Norvēģijas ziemeļu salās Varā un Rostā, un arī praktiski izolācijā. Simtiem gadu šos suņus izmantoja tikai vienā nolūkā – konkrētas okeāna putnu sugas medībām, kas mūsdienās ir aizliegta. Vēl palicis aptuveni 2000 šīs šķirnes īpatņu.

Mudijs

Šis ganu suns radies Ungārijā, apveltīts ar drosmīgu un enerģisku raksturu, viegli spēj savaldīt iespaidīgus ganāmpulkus. Mūsdienās mudijus izmanto arī kā lieliskus dažādu aizliegto vielu meklētājus. Neskatoties uz to, šīs šķirnes īpatņu skaits sarucis – palicis ne vairāk par 2000.

Oterhaunds

Sākotnēji šo šķirni izveidoja speciāli tikai medībām, taču, pateicoties iespaidīgajiem gabarītiem – svars sasniedz līdz pat 54 kilogramiem –, šie suņi var veikt ļoti smagus darbus. Tiem ir ļoti ciets apspalvojums, teicama oža, un tie lieliski dzen pēdas. Visā savā pastāvēšanas laikā oterhaundu nekad nav bijis īpaši daudz, bet patlaban tā ir viena no visretākajām un izzūdošajām suņu šķirnēm.

Karolīnas suns

Šī šķirne nāk no ASV dienvidaustrumu daļas un ir radniecīga dingo, lai gan precīzu datu par tās izcelšanos nav: vai nu tā vienmēr bijusi mežonīga, vai kaut kad atkal par tādu kļuvusi. Toties šie suņi nav agresīvi, draudzīgi cilvēkam, ir vājāki un lēnāki par lielāko daļu mājas suņu, taču krietni vien veiklāki. To kopējais skaits vairs nav lielāks par dažiem simtiem.

Sanmigelas aitu suns

Šī šķirne parādījās Azoru salās 1439. gadā. Suņi ir masīvi, lieliski gani un sargi, lai arī parametri tiem nav īpaši iespaidīgi: augstums var sasniegt 60 centimetrus, svars – 35 kilogramus. Patlaban pasaulē palicis ne vairāk par 80 šīs šķirnes īpatņiem.

Amerikāņu bezspalvainais terjers

1972. gadā žurkterjeru metienā piedzima pirmie šīs šķirnes pārstāvji, kas pasaulē nāk, klāti ar īsu spalvu, taču jau dažu pirmo dienu laikā tā pilnībā pazūd. Šiem suņiem nepieciešama īpaša kopšana: jāslēpj no tiešiem saules stariem, savukārt sala laikā obligāti jāapģērbj un jāapauj. Patlaban pasaulē palicis ne vairāk par 70 šādiem suņiem.

Činuks

Šī šķirne, kas kopš 2009. gada kļuvusi par ASV Ņūhempšīras pavalsts simbolu, selekcionēta 1963. gadā. Tie ir salīdzinoši lieli un stipri suņi, turklāt spēj vilkt nelielas kravas, lai arī sākotnēji tie bija domāti kā sargsuņi. To augstums var sasniegt 68 centimetrus, svars – 42 kilogramus. Mūsdienās to uzskata par visretāk sastopamo suņu šķirni. Zināms, ka jau 1978. gadā bija palikuši vairs tikai 28 šīs šķirnes īpatņi.

LA.lv