Praktiski
Mājas

Daba ienāk interjerā. Ciemos mākslinieces muižiņā Pūres pagastā 16

Foto – Valdis Semjonovs

Māksliniece un vizuālās mākslas skolotāja LAILA KELLE teju 20 gadu dzīvo un saimnieko muižiņā, kas atrodas Tukuma novada Pūres pagastā. Būdama simtprocentīga rīdziniece, viņa pievērsās lauku dzīvesveidam un, pats galvenais, atjaunoja 500 gadu vecu ēku. Tik daudz līdzekļu, lai muižiņu varētu ātri renovēt atbilstīgi tās vēsturiskajam izskatam, māksliniecei nebija. Taču, liekot lietā radošumu, “Ružciema” saimniecei izdevies ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu rezultātu.

Acis izbijās, rokas – ne

Pirms tam Laila Kelle ar ģimeni dzīvoja savrupmājā Langstiņos, bet diezgan aktīvi meklēja brīvdienu mājas laukos. Nolaistā muižiņa Pūres pagastā iepatikās jau pirmajā reizē. Ēku ieskāva diži koki, bet apkārt bija skaists reljefs ar pakalniem, ieplakām, dīķiem un mežiem. Toreiz pirkšanas–pārdošanas darījums gan nenotika, jo īpašnieka prasīto naudas summu ģimene nebija gatava ieguldīt. Pēc pāris gadiem par lielu prieku sev atklāja, ka muižiņa joprojām nav pārdota, taču par to prasīja daudz mazāk. Tiesa, ēka izskatījās vēl dramatiskāk, jo tajā neviens nedzīvoja, laiks un garnadži bija darījuši savus posta darbus. Jumts caurs, elektrības nebija, grīdas dēļi un griesti izpuvuši, logi izsisti, usnes līdz palodzēm. Viss nolaists līdz kliņķim.

– Vispirms uzlikām papes jumtu, lai ūdens netek mājā iekšā, iestiklojām izsistos logus un nopļāvām usnes. Darāmā bija tik daudz, ka vajadzētu vairākas stundas, lai tagad uzskaitītu paveikto, – saka “Ružciema” saimniece un piebilst, ka milzīgs pluss bijis tas, ka dzīvesbiedram Arnim Jansonam ir zelta rokas. Viņš pieprot dažādus vīru darbus, kā arī meistaro mēbeles. Kaut gan abi jau šķīrušies, uz muižiņu joprojām atceļo pa kādam Arņa darinātam galdam vai solam.

Sākumā saveda kārtībā nelielu istabu dzīvošanai, tad pamazām sakopa pārējās telpas un ēkas apkārtni. Laila sastādīja kokus, košumkrūmus un puķes (stādus pirkusi kokaudzētavā “Baltezers” un turpat Pūrē), ierīkoja ābeļdārzu, kā arī aprūpēja muižkungu laikos stādītās kļavas, ozolus un liepas. Lai nopļautu zālienu trīs hektāru platībā, viņa izmanto traktoriņu, bet trīs kilometrus garo dabas taku, kur tas nepieciešams, izpļauj ar trimmeri.

Aptuveni 700 kvadrātmetru plašajā divstāvu namā patlaban ir ievilkta elektrība, ūdens un kanalizācija, nesen ierīkota mūsdienīga apkures sistēma. Šī, kā arī pirts, dušas un kamīnzāles izbūve ir apjomīgākie darbi, kas pēdējā laikā veikti “Ružciemā”. Lai tos īstenotu, pārdots īpašums Langstiņos un daļa meža, Laila arī ņēmusi aizdevumu. Lai būtu pastāvīgi ienākumi, māksliniece ilgu laiku strādāja vairākās apkārtnes skolās par vizuālās mākslas skolotāju, bet tagad to vairs nedara, jo nopelnītā pieticis ceļam uz skolu un atpakaļ, turklāt skolotājas darbu bijis grūti apvienot ar viesu nama uzturēšanu. Tas ierīkots, lai muižiņa tiktu apdzīvota un būtu iztikas līdzekļi.

– Daudzi šausminās: ārprāts, kā tu spēj ar visu tikt galā?! Bet es to nekad neesmu uztvērusi kā varonību. Ja patīk vieta, kur dzīvo, un tas, ko dari, pagaidu eksistenciālas grūtības var pieciest, – ir pārliecināta Laila, kurai enerģijas nekad nav trūcis.

Galerijas nosaukums

Universālie dēļi

Muižas iekštelpu apdarei daudz izmantots koks, jo tas ir gan pieejams materiāls, gan labi sader ar akmens mūriem. Ar dēlīšiem daudzviet apšūti griesti un sienas, rupji tēsts baļķis virtuvē atdala zonas, no skujkoku nomaļu dēļiem tapuši grāmatu plaukti, novietne malkas uzglabāšanai, virtuves lete un skapītis. Lailas kādreizējais dzīvesbiedrs no koku zariem darinājis oriģinālus galdiņus, soliņus un drēbju pakaramos. Ar beicētiem dēļiem telpās piesegtas arī vietas, kur stiepjas elektrības vadi vai citas komunikācijas. Kad izstaigājam “Ružciemu”, māksliniece mums uzdod retorisku jautājumu: – Vai jūs varat iedomāties, ka šeit uz sienām un griestiem būtu likts ģipškartons, nevis izmantots koks?

Viesu namā no dēļiem darināti arī gultu rāmji un grāmatu plaukti. Otrajā stāvā ierīkota bibliotēka, kur dominē mākslas grāmatas, bet ir arī daiļliteratūra.

Ievedot vienā no viesu nama istabiņām, Laila smej, ka viņa esot skavošanas lielmeistare. – Ja nav liekas naudas, jāliek lietā izdoma. Kad ar akmens vati nosiltināju vienu no starpsienām un uzliku kartonu, vajadzēja kaut kā izdaiļot salaiduma vietas. Izdomāju, ka tās varētu nosegt ar auduma strēmelēm, ko piestiprināju ar skavām. Un šī nav vienīgā telpa, kur izmantoju skavas. Tās esmu pirkusi tūkstošiem. Kandavas būvmateriālu veikalā pat brīnījās, kur tik daudz var likt.

Māksliniece šajā sakarā stāsta traģikomisku atgadījumu no saimniekošanas pirmsākumiem. Plašajā kamīna zālē pirmajā stāvā bijis uzklāts kāzu viesību galds: uz balta galdauta salikti grezni trauki un servēts ēdiens. Kad sākuši pulcēties viesi, Laila pamanījusi, ka no griestiem uz galda birst zāģskaidas. Kāds no kāzu viesiem otrajā stāvā, staigājot no telpas telpā, iekustinājis zāģskaidas, ar ko aizpildītas spraugas starp griestu dēļiem. Viesību galda klājumam liela skāde nav nodarīta, taču Lailai pēc tam trīs mēnešus bijis mežonīgs darbs – ar audumu strēmelēm un skavām viņa aizvilkusi visas spraugas plašās telpas griestos.

Uz pļavu pēc tējiņām

Ja ir tik neskarta daba un augu daudzveidība kā “Ružciema” apkārtnē, būtu grēks to ignorēt. Laila vāc zāļu tējas gan savām vajadzībām, gan viesu patēriņam, piedāvā tās interesentiem. – Nevēlos konkurēt ar profesionāliem ārstniecības augu audzētājiem, vairāk rūp tas, lai pašai katru dienu nevajadzētu dzert vienu tējas šķirni, – stāsta Laila. – Vācot augus, lielu uzmanību pievēršu tējas garšai, bet, protams, zinu arī drogu ārstniecisko iedarbību.

Salda garša piemīt ābeļu un liepu ziediem, kuru vākšana esot darbietilpīga, jo ziedus nerauj saujām, bet katru saudzīgi nokniebj. Drīz varēs griezt gaiļpiešus, ar kuriem nosētas apkārtnes pļavas. “Ružciema” saimniece piebilst, ka gaiļpiešu lapas jāvāc, kad augs beidzis ziedēt, jo tad lapās sakrājies vairāk barības vielu un drogas ir visveselīgākās. Gaiļpiešu tēja garšo līdzīgi kā no ābolu mizām vārītā.

Viņa iecienījusi vīgriezes, kam ir nomierinoša iedarbība, tāpēc tēju labāk dzert vakariņās, nevis brokastīs. Laila vāc arī asinszāli, meža aveņu stublājus, lapas un ogas, nātres, kad tās paaugušās trīs centimetrus garas. Šo ar dzeļmatiņiem apveltīto augu izmanto gan tējām, gan zaļajiem kokteiļiem, jo nātres satur daudz vitamīnu un cilvēka organismam tik svarīgo dzelzi. Viņa iesaka vākt tās, kas aug nevis saulainā vietā, bet gan ēnā, jo ir vitamīniem bagātākas. Tiesa, tikai no nātrēm vien tēja nebūs garda, bet drogu maisījumos (piemēram, ar liepziediem un asinszāli) tās iederas lieliski. – Tēju maisījumā nevajadzētu likt vairāk par trim četrām drogām, citādi būs pārāk dažādu garšu kokteilis.

Saistītie raksti

Lai pēc ziemas stiprinātu imunitāti un vairotu enerģiju, der uzēst priežu, bērzu un liepu pumpurus. Māksliniece smej – šopavasar nošķinusi tik daudz liepu pumpuru, ka kokam vairs lapu nebūšot.

Jau ierasts rīta rituāls ir zaļā kokteiļa pagatavošana. Viņa apstaigā apkārtni un saplūc dažādus zaļumus – tikko no zemes izspraukušos maurlociņus, skābenītes, nātres, gārsu, gaiļpiešu un pieneņu lapas. Liek blenderī un sakuļ kopā ar paniņām vai kefīru, bet saldumam pievieno pīlādžu kompotu vai ko tamlīdzīgu. Laila saka – šāds zaļais kokteilis ir īsta vitamīnu bumba.

LA.lv